Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

— Es ari nesūrojos un neiebilstu, ka man blakus zoss, — tikko jaušami uzraucis virslūpu, klusiņām un medaini sacīja lapsēns Zips.

— Es gan neiebilstu, - - omulīgi aizskāris telēna sānus, nošņakstināja vilks Kumurs. Telens ieīdējās.

— Bet es gan, lūgtu, iebilstu! Vilks mani nupat aptaustīja!

- Mani ari, — blēja jērs.

— Ai jūs debešķīgi vientiesīgie bērniņi, — izdvesa Ai-Aija, — viņš netaustīja, viņš noglāstīja.

Gailēns skatījās, skatījās zālē sagulušajos Ai-Aijas viesos, sastapās ar zebiekstes Uskas skatienu un sastomījās — tās bija bezdibenigi dziļas un bezdibenigi vilLīgas acis. Gailēns juta, ka var tajās pazust kā akacī ielecis vardulēns.

Ai-Aija arī bija pamanījusi gai­lēna samulsumu.

— Neiztrūcinies, mans dārgais draudziņ Gailīti, — viņa sacīja,

— ai, tu vēl pieredzēsi, cik rātnus šos agrākos nedarbniekus spēj padarīt sirds šķīstības un sirsnības pilna apiešanās.

— Kā tad, kā tad, — piesmacis piebalsoja gailēns un paspēra soli tuvāk vilkābelei, it kā apbrīnodams Ai-Aijas cītaru.

— Patiesībā Jaunu radījumu nemaz nav, — atsāka atkal Ai-Aija.

— Kad nav, tad nav, — piekrita gailēns un patecēja vēl pāris sīku solīšu ābelei tuvāk.

- Viņi visi ir miji, jā pret viņiem pats esi mīļš un krietns. Es, visiem labā ūbele Ai-Aija, to apgalvoju.

— Kā nu ne, kā ne, — vēlreiz piebalsoja gailēns.

Nupat viņš bija jau pietiekami tuvu vilkābelei, atspērās un laidās augšup, spārnus gan ar lielu švīkstoņu un neveikli kulstīdams, tomēr patapdams attupties zemākajā zarā. No šis vietas viņš ķepurojās pa zariem vēl augstāk.

— Kāpēc tu manies te augšā, gailīti, - prasīja pārsteigtā Ai-Aija.

— tev taču nav bail no lāga vilciņiem vai no mijacainā lapsēniņa Zipa?!

— Kur nu, — izmeta gailēns, bet ap viņa knābi bija izveidojusies kāda stingra rieva. Tā lika nojaust, ka gailēns neļaus nevienam sevi apvārdot, — sak, ja viņš vēl vispār kaut ko daris, tad vienīgi rāpsies zaros augstāk, nevis lēks zemē.

Ai-Aija atkal pavēra knābi — šoreiz viņa dūdoja dziesmu un sāka trinkšķināt ar spārnu savas mazās cītaras stīgas.

— Nu dzīvojam spalvu pie spalvas, Nags, zobi un mīkstpleznu zoss …

Tas nu bija vilkiem Umuram un Kumuram par daudz. Varbūt

viņus padarīja neiecietīgus cītaras trinkšķināšana, varbūt kaut kas cits, to tik labi nevar zināt. Tikai viens pēc otra viņi nošķaudījās tā, ka čiekuri apbira no priedēm, un piebalsoja dziesmai negaidīti sir­dīgos basos:

— Mums duša jau plāna, reibst galva, Vai beidzot rīt arī še dos?!

Pēc šiem rupjajiem vārdiem telēns iemaurojās, sūdzēdamies:

— Ai-Aija, tic atkal jau tausta, Cik lauku uz ribām man krāls!

Tālāk telēns nelika, jo Umurs un Kumurs sagrāba to un pavisam atklāti nogaudoja:

— Aiz dziesmas mēs grābjam, aiz skausta, Svēts vilkiem ir paradums tāds!

Tas, kas nolika tālāk, izskatījās par daudz mežonīgi, lai to ap­rakstītu. Varbūt lasītājs, tik tālu ticis, pārējo jau noģied pats?

Pēc stundas, kad no Visskaistākā dārza atlaidās apraudzīt Ai-Aijas «Velskaistāko dārziņu» zvirbulis Spurra, viņš atrada laukumu zem vilkābeles tukšu, nobradātu un noslampātu. Šur tur mētājās vienīgi sapluinīlās zoss spalvas, jēra vilna, trusēnu pūkas, bet zem pašas apses — teļa astes gala pušķis.

No šīs izmīņālās vietas uz gāršu veda astoņu vilka, astoņu lūša, četru lapsas un četru zebiekstes ķetnu nospiedumi. Iespiedumi bija dziļi un liecināja, ka ķetnu īpašnieki aizgājuši ar visai pilniem vē­deriem.

Vērīgāk ieskatīdamies vilkābeles lapotnē, Spurra pamanīja, ka uz zara dziļā ģīboni guļ visiem labā ūbele Ai-Aija. Viens viņas spārns un rožainais knābis bija sapinušies pārtrūkušajos cītaras stīgās.

— Aizkavējos! Nobeigtie ir beigti, bet nobeidzēji jau krūmos, — rūgti nočiepslējās Spurra.

— Bet es gan dzīvs, — no vilkābeles galotnes atskanēja gailēna balss, — dzīvs, dzīvs, kikaregū!

Spalgais un dzīvespriecīgais sauciens atmodināja Ai-Aiju un ie­līksmoja Spurru.

— Vismaz viens attapies laikus, — priecājās zvirbulis.

— Kur — es — esmu, — elsoja Ai-Aija, paskatījās uz zemi nesamanīgām acīm un noģība atkal, ieraudzījusi, kāds sīkums palicis pāri no paprāvā telēna.

— Spurra, — kladzināja gailēns, — es nevaru! Esmu jauns, pā­rāk jauns gailēns, un man nav krājumā tik stipru zākāšanās vārdu, kādus pelnījusi ši Ai-Aija! Es smoku nost no dusmām! Man traki gri­bas bārties.

— Ko nu vairs bārsies, — mierināja Spurra, Ai-Aijai jau tāpat grūti. Muļķība nav nekāda vieglā nasta.

Ligij a gribēja turēt bēdīgajam Pijola ezera putniņam doto solījumu un sūtīt uz garšu dārza gudrības vārdus.

Viņai iepatikās mazais ķeģis Ignis ar rožainam krūtīm un dzel­tenu knābi. Ignim bija laba atmiņa, viņš bija valodīgs, uzvedīgs un ļoti drošs, tāpēc to izraudzījās par vēstnesi, kam gudrības vārdi jānes.

Lai Ignis arī nakts tumsa labi redzētu ceļu un nenomaldītos mit­ruma un ēnu pārņemtajās brikšņās, Ligija iededzināja viņam uz gal­vas neizdziestošu uguntiņu. Tagad izskatījās, ka Ignim galvā iesārts vainadziņš, un citi putni laidās vēstnesi ar uguni uz galvas apbrīnot.

Ignis aizskrēja uz gāršu, nometās visvecākās un garakas egles galā un vispirms uzmanīgi paskatījās apkārt.

Saulainā, vīgriežu apņemta sila pļaviņā ganījās stirnu bars — Ig­nim patika stirnu mīlīgas acis, brūnā, mīkstā spalva un slaidās kājas. Bet viņš ļoti drīz pamanīja, ka stirnas ir pārmērīgi tramīgas, — kā nu ne, viņas taču dzīvoja tādā vietā, kur Nags un Zobs, stipri žokļi un ķetnas plosījās, kā gribēja. Tīrais negals, kā te apgājās ar daiļumu: meža cūkas nobradāja naktsvijoļu pļavas, puķes tika vērtētas vienīgi par tik, par cik tās garšīgas vai negaršīgas.

Putniņš ar uguni uz galvas to visu zināja jau sen, bet, neraugoties uz to, viņam kļuva nelabi.

Naktī Ignis dzirdēja zem egles un kokos ap egli zobu šņakstinā­šanu, rēcienus un sprauslošanu, žokļu saeiršanos, ķetnu belzienus, baiļu vaimanas. Ta tik bija nejauka vieta!

Ignis nogaidīja pusnakti, saņēma clušu un tad sāka skaļi saukt:

— Klausieties, piemīlīgās stirnas, laipnie dziedātājputni, jautrās vāveres un citi lādzīgas dabas radījumi! Mani sauc Ignis, esmu no Visskaistākā dārza atsūtīts pavēstīt jums, ka ari gāršā un silā, bie­zokņos un dumbros visi, kam tas pa prātam, var dzīvot pēc dārza gud­rības vārdiem.

Umurs un Kumurs, īstenie biezokņa dižmaņi, sašutuši mazliet iežmiedza astes, sāka sukāt ķepas un vāļāties pa sūnām. Viņi saoda, ka meža bērni kļūs nepaklausīgi un patvaļīgi, ja Ignis turpinās visga­rākās egles gala izsaukt satraucošus un nedzirdētus vārdus.

— Uz gāršu nāks gaisma, - ņēmās gavilēt Ignis, — nāks cilvēki lielākos pulkos neka lidz šim. Dumbrus nosusinās, brikšņas izstigos, vecos, sapuvušos kokus sadedzinās, nelabojamos plēsoņas izskaudis!

Nē, tas bija par daudz! Izskaust Zoba un Naga lielmaņus, stipro žokļu un ķetnas bruņiniekus? To Umurs un Kumurs negribēja dzir­dēt, viņi mēģināja aizbāzt ausis ar ķērpju vīkšķiem, sabāza degunus kopā, sašņukurojas un visu to lietu sāka apdomāt no paša gala. Vai par to vajadzēja uztraukties? Vajadzēja. Vai to varēja pieļaut? Ne­varēja re, kā jau tagad ausījās stirnas, pārgalvīgās nojausmās tau­rēja brieži, alnis sarauca virslūpu it kā smieklos, iedrošinājās smar­žot vijolītes un sīkās vīna puķes.