Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

— Auša tāda, — ūsas ar ķepu braucīdams, ierunājās Strupastes virs Drūmais, — ja cilvēku te vairs nebūs, kas tad apsēs Tinužu tī­rumu? Neviens. Ko mēs, peles, ēdīsim? Neko. Par ko tad tu tā prie­cājies, savu strupo astīti muļķīgi svaidīdama? Labāk turi meli aiz zobiem, es tev silti iesaku.

Strupaste aplupās uz pelēkruda laukakmens un sāka apdomāt vīra vārdus. Tos apdomājusi, tā nošķaudījās un teica:

- Par lo mums nav jāraizējas, virs. Tev pārāk drūmi ieskati.

Kāpēc gan mums jādomā par dienām, kad pelēm tc vairs nebūs ko grauzt? Mes abi tad būsim jau beigtas peles.

— Mūsu bērniem, Pikstulei un Čīkstulim, nebūs ko ēst, — teica Drūmais, — un viņu bērniem, pikstulēniem un čikslulēniem, nebūs ko ēst. Strupaste, tu runā kā vienas dienas muša, nevis kā apzinīga pele!

Drūmais bija ļoti noskaities.

Strupaste nolaizīja sev ķepas, pagrieza vīram asti un aiztecēja papļāpāties pie draudzenēm. Viņai gribējās pasūroties par savu ne­apskaužamo dzīvi pie vīra, kas allaž ņurdigs un noraizējies.

Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa aizelsusies atkal pārskrēja mājās un jau pa gabalu sauca:

— Vīrs, virs, nāc nu mudīgi! Manas draudzenes stāsta, ka pie Lielā grāvja kāds kliedzot.

— Ak draudzenes stāsta? — zobgalīgi atkārtoja Drūmais un pa­mācīja: — Kad vējš pūš, tad neviena pele, kas sevi ciena, neklausās, ko las melš! To es tev arī silti iesaku, Strupaste, mana sieva.

— Bet pārlieku baigi kliedz! Te ari var dzirdēt, — nerimās Strup­aste.

Drūmais piesardzīgi izbāza no alas pašu deguna galiņu. Kaut kur tiešām skanēja brēcieni piesmakušā balsī.

— Nu labi, pietecēsim drusku tuvāk Lielajam grāvim, tikai ar prātu un apdomu, — nolēma Drūmais.

Ātri un veikli, pa labību un vanagzirņiem līzdami, Strupaste un Drūmais tuvojās Lielajam grāvim. Pa ceļam tie sastapa arī citas no­bijušās peles, kas devās uz grāvja pusi. Peles apstājās tad, kad varēja saprast, ko nezināmais kliedzējs saka.

Kāda eža balss — lā bija Ukšķa balss — sauca no grāvja puses:

— Klausieties, klausieties, Tinužu tīruma viena pele, desmit peles, simt peles! Es, varenais ezis Ukšķis, mans palīgs Rukšķis un visa ežu cilts, saukta adatainā, pieteicam jums karu! Ahā, jus baidāties rādīt mūsu tuvumā garos degunus? Bet aprīt un padarīt netīrus skais­tos, dzeltenos graudus, tas gan jums pa prātam? Tagad mēs jus rīsim! Mēs jūs ķersim un rīsim tik ilgi, kamēr visa jūsu nelāgā slaka būs iznīcināta!

Pēc tam atskanēja Ukšķa un Rukšķa sprauslošana, smiešanās un urkšķēšana.

Visu to noklausījies, Drūmais pieglauda ausis un teica savai sievai:

— Steigšus prom uz māju! Sākot ar šo bridi, tu man nakts laika vairs kāju tīrumā nespersi, es tev to silti iesaku.

— Nu tu atkal visu pārspīlē, Drūmais!

Klusu! Vai tu arī zini, kas tur draudēja un smējās pie Lielā grāvja? Mana un tava nāve. Visu Tinužu tīruma peļu nāve. Tie bija eži, kas tur klaigāja. Ja spriež pēc lielā trokšņa, viņu bija daudz. Prom!

Tagad Strupaslc apklusa un pievienojās savam vīram. No grāvja uz savu midzeņu pusi tecēja vēl daudzas citas vaimanājošas peles.

Ari Ukšķis ar Rukšķi devās atpakaļ uz gāršu. Pa ceļam tie no­tvēra un apēda trīs peles. Tad Ukšķis teica:

— Gulēt nedomā, Rukšķi, mums vēl gara darba nakts priekšā. Seko man.

Tonakt Ukšķis ar draugu apstaigāja visus apkaimes ežus un pie­kodināja:

— Sakot ar šo pašu nakti, visi eži, saukli adalainie, medīs vienīgi Tinužu tīrumā un tikai peles.

Eži bija ar mieru.

Pēc tam Ukšķis ar Rukšķi aizgāja pie gāršas augstākās priedes, kuras galotnē mēdza pārnakšņot peļu vanags, saukts Svilp-Un-Spiedz. Uk­šķis zem priedes tik ilgi tus­nīja un pukšķināja, kamēr vanags pavērsa lejup savu apaļo, spožo aci un apvaicājās:

— Kādi nepieklājīgi zemes ložņas traucē manu miegu?

— Tevi pagodina ar apmeklējumu Ukšķis, vieglais padebešu skrē- jēj Svilp-Un-Spiedz, — atsaucās apakšā Rukšķis.

Vanags izstaipīja garās kājas, paklusēja, lai iedvestu ežiem cieņu, pēc tam ielaidās sarunās.

— Dnz Tinužu tīruma labību nopļaus kolhoznieki, — teica Uk­šķis, — nopļaus un sakraus stirpās. Tad tīrums būs labi pārskatāms tavai modrajai acij, Svilp-Un-Spiedz. Tur ir laimīgāko medību lauks. Tur dzīvo viena, desmit, simt treknu peļu. Tās ir treknākās peles, kā­das redzētas. Eži, saukti adatainie, pieteica šonakt karu Tinužu trek­najam pelēm. Uzaicinām tevi sabiedroties ar mums un medīt peles tur diena, kamēr eži to darīs naktis.

Svilp-Un-Spiedz. brīdi paklusēja, lai eži justu vairāk cienības prot viņu, bet tad sacīja:

— Treknas peles man ir vienaldzīgas, — te viņš pār­trauca sarunu un norija sie­kalas, — bet es darīšu to prieku tev, drošais ezi Ukšķi, un izpildīšu tavu lūgumu.

Tikko saule citurit bija uzlēkusi un izklīdis mijkrēs­lis starp zaļganajiem rudzu stiebriem, Strupaste slepus no gulošā vira izzagās no alas, lai pamēļotu ar drau­dzenēm.

Pēc īsa laiciņa Strupaste pārskrēja māja gluži slapja no rasas un izbijusies.

- Virs, — viņa sauca, — ja tu zinātu, ko es nupat redzēju gaisā! Tie gan ir zili brīnumi!

Nu, nu, ņurdēja Drūmais, - cik zili tad šie brīnumi ir? Vai būs tik zili kā rud/.upuķes, mana sieva Strupaste?

Nāc un skaties pats! Pār Tinužu tīrumu redzams ērmots putns. No šejienes ari to var saskatīt!

Kas tur nu ko saskatīt, - ņurdēja Drūmais un negribīgi pa­bāza degunu āra. Tikko paraudzījies augšup, viņš degunu atkal tikpat ātri ierāva atpakaļ, atgrūda Slrupasli no alas izejas un ievaidējās:

— Strupaste, sakot ar šo rītu, tu man dienas laikā no alas vairs laukā neiziesi! To es tev sili i iesaku.

Lai nu viena pele saka, — iespiedzas Strupaste, — tev nu gan ir gaiša galva! Nakti staigāt nedrīkst, dienu nedrīkst, kad tad es ieošņāšu svaigu gaisu?

Vai tu ari zini, kas tur karājas gaisā? vaicāja Drūmais. - Tā ir mana un tava nāve, Strupaste, visu Tinužu poļu nāve. Tas ir peļu vanags! Klusu! Vai tu dzirdi?

— Dzirdu gan, — atsaucās Strupaste 1111 sāka drebēt: saules gaisma mirdzošos spārnus tikko plivinādams, noliecis lejup mazo

galvu un līko knābi, par Tinužu lauku spalga un dzidra balsi sauca Svilp-Un-Spiodz:

— Klausieties, Tinužu tīruma peles! Es, po]u vanags, saukts Ne­maldīgā Bulta, kopā ar saviem palīgiem ežiem, sauktiem adataiņiem, piesaku jums karu! Saule nebūs vēl tns reizes apgulusies aiz lielās gāršas, kad šajā vietā vairs nebojās labību neviena pele, kam vienā galā galva, otrā aste. To cs zvēru pie visu vanagu senča acs un spārna.

To izteicis, vanags šāvās lejup, sagrāba kādu neuzmanīgu Strup- astes kaimiņieni un, to cieši ķetnā turēdams, svilpodams un spieg­dams aizlaidās uz mežu.

Strupaste sāka vaimanāt. Viņa griezās pali ap sevi, plēsa sev 110 astes gala spalvas 1111 visu laiku vaimanāja:

— Vai, cik nu ir nelabi! Nevienai pelei nav bijis nelabāk!

- Klusu, Strupaste, — apsauca sievu Drūmais, — nevaimanā. Saēdies vēl graudus no mūsu krājumiem, cik vien tu spēj saēsties. Ed visu dienu. Bet es aptupšos pie alas izejas un sasaukšu mājās mūsu bērnus.

Strupaste vairs neiedrošinājās prašņāt, kas Drūmajam padomā, nedz ari apstrīdēt kādu viņa vārdu. Viņa bija pagalam pārbijusies un jutās laimīga, ka tai apdomīgs un prātīgs vīrs. Lielas pelu asaras raudādama, Strupaste iegāja graudu krātuvē, raudāja un ēda, raudāja un ēda. Pa to laiku Drūmais pie alas tik ilgi pīkstēja, kamēr atlecēja uz maju Pikslule ar Čīkstuli. Drūmais arī viņiem pavēlēja pa kriet­nam saēsties, bet vakara mijkrēsli teica: