Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

Umurs ar Kumuru saņurdējās paši un devās saņurdēl palīgus. Vis­pirms viņi mēģināja pierunāt āpsi, lai rāpjas kokā un putnu ar uguni uz galvas nokož, jo ieskatīja āpsi par tīro muļķi.

Āpsis tupēja uz pakaļkājām Umura un Kumura priekšā, bailēs svīzdams kausētus taukus.

Esmu ar mieru darīt visu, - viņš elsa, — bel apsveriet paši, Umur un Kumur, cik trekns, neveikls un smags es esmu. Ja kaut kā lidz egles zaram likšu, to putneli sagramstīt tikpat neizdosies, novelšos zemē kā maišelis!

Tad Umurs un Kumurs saka pieņurdēt caunu, un šoreiz viņiem izdevās. Cauna labprāt rāpās garajā eglē augšā un mēģināja igni notvert. Bet sava liesmu vainadziņa gaismā mazais vēstnesis laikus un ļoti labi saskatīja caunas rīkli un acis, uzspurdza gaisā un neno­laidās koka galā, iekams cauna neaizvilkās ar kauna pilnām acīm.

Tad Ignis uzsēdās uz pakalpīga mēness stara un turpināja ķirci­nādams dainot par gaismu — nekas jau nevarēja niknāk riebties biezokņa rīmu saimei.

Par nelaimi, mēness stars bija pārak smalks, tas pārtrūka kā nešķeterēta zīda pavediens, un īsajā mirklī, kamēr Ignis apskatījās, kur uzmesties, viņu no augšas sagrāba nepamanīta Umura un Kurnura sūtīta pūce un saplosīja bez žēlastības. Saplosīt neizdevās vienīgi uguns vainadziņu, tas iekrita mežrožu dzeloņainajos zaros un pār­vērtās sārtā ziedā.

Tikko ziedu mēģināja noplūkt zebiekste Uska, uguns pārsviedās citā zarā un atplauka tur. No šīm liesmām iedegas blakus pirmajam citi, līdzīgi ziedi, un pret ritu liesmoja vesels mežrožu krūms. Vēlāk, kad uzpūta vējš, iedegās arī pārējie krūmi, un drīz visas mežrozes dzirkstīja dzīvās ziedu ugunis.

Visus ziedus no mežrozēm noplūkt un aplasīt tikpat nevarēja: dzeloņi dūrās ķetnās. Nevarēja arī vairs saprast, kurš zieds ir īstā vēstneša uguntiņa, — visi tie izskatījās cits citam līdzīgi.

Tāpēc dusmīgie zvēri meta mieru mežrožu ziedu plūkšanai un apmierinājās ar to, ka vēstneša balss vairs neskanēja pār kokiem.

Brikšņa, sils un garša jau gandrīz nomierinājās, un izskatījās, ka viss paliks pa vecam. Taču zeltainās vāveres, kopš pašas bērnības no galotnes galotnē pārlēkdamas, iemanījušās būt sevišķi bezbailīgas un mundras, drīz vien sāka no augšas sviest Umuram un Kumuram čiekurus uz galvas un saukt:

— Ķetnaiņi un pinkaini, pa vecam tikpat vairs nepaliks! Spirgts austrenis pūš gāršā, loka zarus un nopurina vecās egļu skujas. Kad austrenis pūš, mēs zinām, ka iestāsies saulainas dienas, bet tādās dienās aizvien var noliki daudz kas vēl negaidīts un labs!

no pirmās pļāpīgās apses līdz beidza­mi irtajai pļāpīgajai apsei gāršu pāršalca jauna vēsts: te bija parādījies vel neredzēts ezis. Ezis stāstīja, ka tā vārds esot Ukšķis, un apgalvoja visiem, ka esot ārkārtīgi gudrs ezis, audzis pie cilvēkiem Ezermalas ciemā un reizēm viesojies pat Vis­skaistākajā dārzā.

Patiesībā bija tā, ka Ukšķis likai vienreiz bija pagājis Bišudravu dārzam garām. Tolies viņš zināmajā nakti bija dzirdējis saucam putnu ar uguni uz galvas, ka arī gārša jāizskauž kaitēkļi. Viņš bija dzirdē­jis arī par ūbeles Ai-Aijas muļķību un gribēja būt gudrs.

Ukšķis ierīkoja sev alkšņu jaunaudzē gāršas malā tīkamu midzeni, iepazinās ar apkaimes iemītniekiem un apvaicajās, vai tuvumā neesot atrodama jauna, labi audzināta eziene, kas gribētu dalīties ar to viņa gudrībās un dzīvot viņa pajumtē. Eži svešiniekam vēl neuzticējās un iestāstīja Ukšķim, ka visas viņu meitas jau citu ežu precinieku aizru­nātas. Klusībā viņi sprieda tā:

Mūsu meitas par labu tādam nezināmu ļaužu ezim. Viņš gan sauc pats sevi par gudru, bet neviens cits Lo vēl nav apliecinājis.

Pret vasaras vidu Ukšķim piebiedrojas katls cits jauns ezis un teica:

— Ar gudru ezi patīkami dzīvot vienā midzenī. Būsim draugi,

ukšķi, Mani sauc par Rukšķi, esmu kārtīgs, jauns ezis un gribu no tevis daudz ko iemācīties.

Ukšķis atbildēja:

— Kad saule atspīd peļķē, ari lā liekas dzidra un spoža. Tu no manis tiešam šo to iemantosi.

Tā abi eži sāka dzīvot, kopā.

Kādā rudens rītā ezis Ukšķis teica savam draugam Rukšķim:

— Tas ir labi, ka mēs šovasar nolikām pie sievām, ģimenes rūpju nav. Tāpēc mums atliek daudz laika domašanai. Tu, protams, neko lādzīgu neizdomāsi, turpretī es .. .

— Kāpēc tad neizdomāšu? apvainojas Rukšķis.

— Tāpēc, ka es esmu cēlies no slrupdeguņiem ežiem, kurus mēdz saukt ari par «suņu ežiem», bel tu no gardeguņiem cuku ežiem. Suņi visgudrākie četrkāji; turpretī cūkas…

- Bet kāds tam sakars ar mani un tevi?!

Kaut vai tāds, ka tu, būdams rūku ezis, tik muļķīgi izprašņā! Bet pārbaudīsim tavu gudrību. Saki, vai tu zini, cik peļu šovasar dzīvo Aizgāršas kolhoza Tinužu tīrumā?

— Aizgārša… Vai tur, kur tie slinkie kolhoznieki? Nē, nozinu.

— • Nu tu redzi pats. Bet es zinu: viena pele, desmit peles, simt peļu. Cilvēki sūdzas, ka tās aprijot daudz labības. Boz tam viņas vel­kot dažam labam miegu ne vien pa nakti, bet ari pa dienu un tā vairojot miegamices.

Rukšķ is apbēdināts apklusa, redzēdams drauga nenoliedzamo pārākumu.

Ukšķis atgulās midzeņa malā, sagrumboja vaļīgo pieres adu un sāka domāt. Domādams viņš cieši iemiga, jo bija diena, ežu guļamais laiks. Kukšķis nezināja, ka Ukšķis guļ, un baidījās draugu traucēt. Viņš neiedrošinājās pat kārtīgi sakošļāt no satrunējušajām midzeņa lapām turpat viņa deguna priekša izlīdušo slieku un guld/.idamies ap­rija lo veselu. Tas bija ārkārtīgi skumji, ka, slieku ēdot, nevarēja skaļi un omulīgi šņakstināt, un Rukšķiin bija pašam sevis žēl.

— Ta iet, kad esi tikai cūku ezis, - viņš bēdīgi nodomāja un iemiga.

Gāršas malā, kur eži dzīvoja, pārstāja sanēt bērzi, šņākt egles un viegli šķindināt savus lapu dālderus vecās apses. Tas nozīmēja, ka vējš ir aprimis un klāt vakars, kad ežiem jāceļas augša.

Pirmais pamodās Rukšķis, pāris reizes nokrekšķinājās un tad bikli jautāja:

— Vai tu esi nomoda, Ukšķi?

— E-uš, uš — ko?!

— Vai tu vairs neguli, mans mīļais draugs Ukšķi?

— Neguļu? Es šodien neesmu gulējis ne ar pusaci. Es visu laiku domāju, — sacīja Ukšķis un paslepšus izberzēja miegu no acīm. — Es domāju un izdomāju lielāko domu, kāda jebkad radusies eža galvā. Bet vēl es tev to neatstāstīšu. Izpildi tikai manas pavēles šo­nakt un neesi slinks, neesi slinks, tu lādzīgais, vientiesīgais, mīlīgai* cūku ezīti Pirmā pavēle skan: seko man tūliņ uz Tinužu tīruma Lielo grāvi! Seko un neiebilsti no vārda. Tikai tad, kad es iegrūdīšu tev dunku sānos, tev jāsāk pilnā balsī urkšķēt, rukšķēt un ņirdzīgi smie­ties. Ielāgo: ņirdzīgi!

Kopš kolhoza mitrā Tinužu pļava bija nosusināta un kolhoznieki tur sākuši sēt rudzus, bet peles iznīdēt neiedomājās, lauku pelēm bija varena dzīve. Tās izraka pazemē alu labirintus, ierīkoja labības klētis ziemai, pievilka pilnas ar graudiem un dzīvoja, astes kuldamas.

Beidzot peles savairojas tik lielā skaitā, ka kļuva uzpūtīgas.

Drīz peļu te būs vairāk nekā vārpu tīrumā, — lielījās visuz­pūtīgākā pele, saukta par Strupasli, — tad mēs apēdīsim visu labību, kolhozniekiem nebūs vairs neka, ko likt uz zoba, un viņi bus spiesti bēgi uz kādu citu vietu. Bet šeit sāksies lielais peļu laikmets. Peles valdīs un darīs, ko gribēs.