Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

Viļņos palika peldam tikai garkālainā, dzeltenā puķe — deviņvīru spēka puķe.

To visu redzēja un dzirdēja mans tēva vectēva vectēva vectēvs, mazs, pelēks Ezermalas putniņš, kas torīt pirmais bija nomodā…

Viņš redzēja, ka tajā vietā, kur bija nogrimis puisēns, ūdens no­krāsojās gaiši sārts un virmoja lokos.

— Pijol! Pijol! — izmisis sauca putniņš. Tad viņš pama­nīja viļņos peldošo puķi. Put­niņš nolaidās un noplūca vienu no dzeltenajiem ziediem.

Torīt slimā Mārgrieta atmo­dās no dīvainas, skumīgas jaus­mas — viņas sirds bija nemiera pilna kā ar verdošu dziru pie­lieta krūze.

Meitene gulēja nepakustē­damās rīta pustumsā un nesa­prata, ko tāds nemiers varētu nozīmēt. Kaut kas nožvikstēja gaisā, Mārgrieta paskatījās uz mazā, vaļējā klēls lodziņa pusi un ieraudzīja plivināmies pe­lēku putniņu ar dzeltenu zieda zvaigzni knābi. Viņš nolika ziedu uz palodzes. — To tev sūta Pi­jols, — vileroja pelēkais putniņš, - tas ir deviņvīru spēka puķes zieds.

— Pijols? - vaicāja Margrieta izbijusies. -— Kur tad ir pats Pi­jols, mans mazais brālītis?

— Pijols guļ ezera dzelmē, — čiepstēja putniņš.

— Tas nevar būt, — sauca Margrieta un apsedza acis ar plaukstu.

Tad putniņš meitenei izstāstīja visu, ko bija šorīt redzējis.

— Tagad Pijols guļ, - viņš viteroja, — guļ ezera atvarā uz baltsmilšu palagiem. Zaļganzellains mijkrēslis valda dzīlēs, Ūdens augus šķirsta raibspurainie ķīši un plataces raudas. Bet auksti un slapji ir baltsmilšu palagi, nemīlīgs zaļais mijkrēslis cilvēka bērnam, kas iera­dis staigāt pa siltu zemi, zem spožas saules.

Kad Margrieta bija izraudājusies, viņa čukstēja:

— Laidies nu uz ezeru un mēģini Pijolu atmodināt, pelēkais putniņ. Varbūt brīnums var notiki, varbūt viņš atmostas, ja kāds to karsti žēlo, mīl un sauc. Tu sauksi tur, bet mana sirds to.

Pelēkais putniņš aizlaidās uz ezermalu, kur sēru vītoli aug vēl šobaltdien. Tur jau viņš dzīvoja, tur bija radis iemigt ar savu žēlo dziesmu, atmosties ar dziesmu, dienu ar dziesmu nodzīvot.

Savas sirdssāpes un solījumu Margrietai nepiemirsdams, putniņš pēc tam ik dienas pūlējās Pijolu uzmodināt, to vārdā saukdams. Tā sauca viņš, tā viņa bērni, mazbērni un visas nākamas audzes. Tā saucu šodien ari es. Bet Pijols neatmostas, viņš turpina gulēt aukstajās dzī­lēs. Mazais gans Pijols ar labo sirdi vairs neatnāk. Tāpēc, redzi, es esmu vienmēr bēdīgais putniņš.

— Vai tad tavas sēras tiešām ne ar ko nevar remdēt, — vaicāju es, negribot noskumusi putnam līdz, — tagad jau ezers nosaukts tava gana vārdā, Pijola vārdu neviens nepiemirsīs arī bez tavas daudzinā­šanas, bet par viņa sirdi es uzrakstīšu pasaku.

— Varētu jau nu gan, — čiepstēja putniņš, - bel tad man vaja­dzētu redzēt paša acīm, kā Ezermalas gāršā beidzas pelēko vilku Umura un Kumura Zoba un Naga likuma valdīšana. Pēc nāves, redzi, niknais lielkungs pārvērtās par diviem vilkiem — viņš jau bija tik sirdīgs, ka vienā vilkā neietilpa. Tie vēl joprojām klīst pa Ezermalas gāršu, un labi zēni viņu dēļ baidās te rādīties.

— Paga, atnāks tēvocis Tenis un mežsargs ar bisēm, — es teicu, — tie Umuram un Kumuram rādis!

— Nē, tas nelīdzēs, — atbildēja putniņš, — tas vien vēl ne. La­bāk atsūti uz gāršu vēstnesi ar labākiem gudrības vārdiem, maigiem un laipniem. Tad tik tu redzēsi, kas notiks.

Apsolījos bēdīgajam putniņam tā izdarīt vajadzēs apskatīties, kuru no mūsu dārza putniem sūtīt uz gāršu. Vārdu es gribu turēt, — beidza savu stāstu Ligija.

Otrs gāršas stāsts

Gāršas ūbele Ai-Aija likās kļuvusi drīzak bēdīga nekā priecīga un visai ne­mierīga, kopš Spurra tai bija noskaitījis Visskaistākā dārza gudrī­bas vārdus. Viņa tupēja eglē, ik pa brīdim uztraukta iedūdojās un mīņājas no vienas kājas uz otru.

Pamanījusi, ka Spurra skrien atkal garām, ūbele iedūdojās:

— Spurra, ai Spurra, gudrības vārdu zinālāj, nāc un neliedz man vēl kādu padomu, esmu sasirgusi ar bēdāšanos.

- Va vējš, kas tad nu? — apvaicājas Spurra. — Tev jau sarau­dātas sarkanas acis, ūbele, kas tev vainas?

— Spurra, ai Spurra, jusu gudrības vārdos taču bija izsacīts, ka kaitēkļus un nešpetnus zvērus pienākoties izdeldēt pat Visskaistākajā dārzā?

— Ta bija gan. Izdeldēt līdz beidzamajam, — apliecināja Spurra.

— Spurra, ai Spurra, tas tomēr ir cietsirdīgi! Mana sirsniņa ne­pacieš nekādu cietsirdību, pat ne visniecīgāko! Es gribu izraudzīties kaut kur pali savu mazu kaktiņu un nosaukt to par «Vēlskaistāko dārziņu». Tur lai neliktu nodarīts gauži ne kreimenes asniņam, ne nālnlei, ne dievgosniņai, ne kodītei, lapsēniņam un vilcēniņam tikpat maz kā cālītim vai jēriņam. Lai jel kaut vienā stūrīti zem Zaļajām Pazarēm saudz un žēlo ari rudo lusīti! Ko šis, nabadziņš, var darīt, ka pasaulē nācis zobains un ķepains?

Spurra jau gribēja bilst kaut ko diezgan kodīgu, bet, ieskatījies ūbeles apsarkušajās, lēnīgajās acīs, aizcirta knābi ciet.

«Tā jau ir bezcerīgi slima,» viņš nodomāja, «to padoms neglābs.»

— Dari nu, kā pati zini. Va vējš! Brīv lev lekt, brīv krist, brīv tev dūksnā brist!

Viņš iespurdzās un aizskrēja prom.

ūbele ilgi mirkšķināja acis un domāja par savu Vēlskaistāko dār­ziņu, kur la saaicinās visus Visskaistākā dārza nežēlīgās gudrības noraidītos likteņa pabērnus. Beidzot Ai-Aija likās pati sev tik laba, ka nolēma iegādāties cītaru un spēlēt maigas meldijas. Viņai bi ja par daudz jūtu, un tās prasījās uz āru.

Citudien uz Ai-Aijas mitekļa — vecas vilkābeles mizas parādījās ar kameņu medu uztriepti vārdi:

«Līdzjūtība aptver visus un visiem laba! Aicinājums visiem, visiem, visiem! Visskaistākajā dārzā pazemotie un noraidītie, nelūgtie un tramdītie — šeit jūs atradīsiet vietu, kur uzjautrināt savas sarūgtinātās sirdis. Šeitan var dzīvot spalviņu pie spalviņas, kā jau kopīgās māmuļas — dabas līdztiesīgie bērni, zālēdāji un gaļas ēdāji, liknadži un šķelt- nodži, likknābji un laisnknābji, melni un balti, visi, it visi jo mīļi aicināti!»

Pati ūbele ar sajūsmā vēl spilgtāk apsarkušām acīm, ar neaiz- mirsteļu vainagu galvā, no rieksta čaulas darinātu un ar jēra vilnas pavedieniem apstīgoto cītaru skandinadama, sēdēja vilkābeles zarā turpat augstāk.

Atnāca lūši Lisijs ar Lūsiju un apmetās zem vilkābeles.

Atvilkās vilki Umurs ar Kumuru un apmetās turpat.

Alcilpoja lapsēns Žips, pēc tam zebiekste Uska un apmetās turpat.

Pec kāda laiciņa atļepatāja pāris trušu, kāds ziņkārīgs un žirgts gailēns, teļš, kam vēl slapjš aiz ausim, kā ari kada brīnum balta un brīnum stulba zoss un mīkstsprogains jers.

Jērs, teļš, zoss un truši gan iesākumā vēl tā ka apmulsuši neticīgi turējās nomaļus, bet ūbele Ai-Aija dūdoja:

— Piedosim viens otram visus, ai, it visus pagātnes pārpratumus!

Kā brāļi un māsas aizmirsīsim un nepieminēsim ļaunu! Vai gan ļau­nums pasaulē iznīcis, kaul gan dažs labs ar to spēkojas un cīkstas jau ilgi? Drīzāk tas iznīks, ja uz ķetnas cirtienu atbildēsim ar paze­mību un maigumu, ai mani dārgie draugi.

— Vai tikai tas nav sprediķis? — aizdomīgi ieoda gaisu vilks Umurs.

— - Mēs, raugi, neesam no pārmērīgi ticīgiem, — piebilda vilks Kumurs.

— Nē, nē, es nesprediķoju, — iztrūkās ūbele, — ai, nepārprotiet jel lūdzami. Šie vārdi bija vienīgi manas sirds sauciens. Ai, cik lai­mīga gan jūtos, redzot tevi, zoss, blakus lapsēnam, jūs, telīl Ziedaliņ un jēriņ Zidasl.it, vilciņiem blakus.