Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Pavisam drīz pienāks bridis, - vērodams pretī sēdošo vīriešu sejas, lai paredzētu viņu reakciju, turpināja nr. 10, - kad piecpadsmit no mums atstās piecus biedrus un sešus apakš- agentus uz kuģa un izies jūrā, - viņš pamāja ar roku pret kajītes sienu, - tumsā, vismaz pus­stundas peldējuma attālumā no kuģa. - Balsī iezagās viltība. - Kas notiks, ja kuģī palikušie aizkugos projām, atstājot mūs ūdenī?

Ap galdu sākās sakustēšanās un atskanēja balsu murdoņa. Nr. 10 pacēla plaukstu.

- Es domāju - smieklīgi. Bez šaubām, tā domājat ari jūs, biedri. Bet mēs esam cits cita vērti. Mēs pazīstam nevēlamas tieksmes, kas var pārņemt pat vislabākos draugus, kad uz spēles likta tik liela nauda. Un, biedri, kad mēs piecpadsmit būsim pagalam, cik daudz vairāk paliks atlikušajiem, kad viņi izstāstīs nr. 2 savu stāstu par cīņu ar haizivīm, kurā mēs esam gājuši bojā?

- Un ko tu iesaki, nr. 10? - klusi vaicāja Largo.

Nr. 10 pirmo reizi palūkojās pa labi. Viņš nevarēja saskatīt izteiksmi Largo skatienā. Viņš atbildēja sarkani melnajam sejas blāķim. Viņa balsī skanēja stūrgalvība.

- Es iesaku atstāt uz kuģa pa vienam locek­lim no katras nacionālās grupas, kas aizstāvētu citu šās nacionālās grupas locekļu intereses. Tas samazinātu peldētājus līdz desmit cilvēkiem. Tādējādi tie, kas piedalās šajā bīstamajā pasā­kumā, darītu to ar lielāku entuziasmu, zinot, ka nekas tamlīdzīgs, kā es pieminēju, nevar notikt.

Largo balss bija pieklājīga, bezkaislīga.

- Man ir viena īsa un vienkārša atbilde uz tavu priekšlikumu, nr. 10, - viņš sacīja.

Gaisma sarkani atspīdēja uz metāla īkšķa, kas izspraucās no lielās plaukstas. Trīs lodes tik aši ietriecās krieva sejā, ka trīs eksplozijas, trīs spilgtie uzliesmojumi gandrīz izskatījās kā viens. It kā atvairot lodes, nr. 10 vāri pacēla gaisā abas plaukstas, noraustījās, atsizdamies ar vēderu pret galda malu, un atmuguriskā kritienā smagi sabruka uz grīdas.

Largo pielika pie nāsīm ieroča stobru un, kustinot šurpu turpu, eleganti paostīja kā izsmalcināta parfīma pudelīti. Viņš klusējot nopētīja vienu seju rindu, pēc tam - otru.

Visbeidzot klusi teica:

- Līdz ar to sapulce uzskatāma par slēgtu. Visi biedri tiek lūgti atgriezties kajītēs un vēl pēdējo reizi pārbaudīt savu aprīkojumu. Pārtiku turpmāk var saņemt virtuvē. Tie, kas vēlēsies, varēs dabūt ari vienu glāzi alkohola. Es norīko­šu divus apkalpes locekļus, lai parūpējas par mirušo nr. 10. Paldies.

Palicis viens, Largo piecēlās kājās, izstaipī­jās un plati jo plati nožāvājās. Pēc tam piegāja pie galdiņa, atvēra atvilktni un izņēma kārbu Corona cigāru. Izvēlējies vienu, ar riebumu to aizsmēķēja. Pēc tam izņēma aizvērtu sarkanu gumijas trauku ar ledus gabaliņiem un, izgājis pa durvīm, devās uz Domino Vitāli kajīti.

Viņš atvēra durvis, iegāja un aizslēdza tās sev aiz muguras. Ari šeit no griestiem nokarājās sarkana spuldzīte. Zem tās uz divvietīgās kojas kā jūraszvaigzne gulēja meitene, kuras potītes un delnas bija piesietas četriem metāla stūriem zem matrača. Nolicis ledus kārbu uz kumodes, Largo tai blakus uzmanīgi nolika cigāru, tā, lai kvēlošā ogle nesabojātu pulējumu.

Meitenes acis, viņu vērojot, pustumsā spī­dēja kā sarkani punkti.

- Mana mīļā, - sacīja Largo, - es esmu guvis lielu prieku, lielu baudu no tava auguma. Bet, ja tu nepastāstīsi, kas tev iedeva to aparātu, ko tu atnesi uz kuģa, es būšu spiests tev sagādāt lielas sāpes. Tās tiks sagādātas ar šiem diviem vienkāršajiem instrumentiem.

Viņš pacēla cigāru un uzpūta tā galam, līdz tas spoži iekvēlojās.

- Šis domāts karstumam, bet ledus gabali - aukstumam. Prasmīgi izmantoti, tas ir, tā, kā tos izmantošu es, šie instrumenti atstās neizbē­gamu iespaidu, liekot tavai balsij - pēc tam, kad būs rimušies kliedzieni - runāt un runāt patiesī­bu. Nu tad tā. Kuru izvēlēsimies?

Meitenes balsī skanēja negants naids.

- Tu nogalināji manu brāli, - viņa sacīja, - un tagad tu nogalināsi mani. Lai tev veicas! Tu jau pats esi pa pusei miris. Kad pienāks laiks mirt pavisam, un tas būs pavisam drīz, es lūgšu Dievu, lai tavas ciešanas būtu simtreiz lielākas nekā mums abiem kopā.

Largo smiekli atgādināja īsu, aizsmakušu rējienu. Piegājis pie kojas malas, viņš sacīja:

- Ļoti labi, mana mīļā. Jāpaskatās, ko mēs ar tevi varam darīt. Ļoti maigi un ļoti, ļoti lēni.

Pieliecies viņš aizāķēja pirkstus aiz Domino kleitas izgriezuma un krūštura aizdares. Ļoti lēni, bet ar milzīgu spēku viņš pārrāva apģērbu visā garumā. Pēc tam, atmetis malā auduma gabalus, viņš atsedza meitenes spīdīgo augumu. Uzmanīgi un domīgi to nopētījis, viņš piegāja pie kumodes un paņēma cigāru un ledus trauku, tad atgriezās un ērti iekārtojās uz kojas malas.

Pēc tam viņš ievilka dūmu, nokratīja pelnus uz grīdas un pieliecās tuvāk.

Mantas uzbrukuma centrā valdīja dziļš klusums. Stāvot aiz vīra pie eholotes, kapteinis Pedersens laiku pa laikam izmeta pār plecu kādu Bondam un Leiteram domātu piezīmi. Abi vīrieši bija apsēdināti audekla krēslos labi tālu no dziļu­ma un ātruma mērītājiem, kas bija piesegti tā, ka tikai navigācijas komanda varēja nolasīt mērījumus. Šie trīs vīrieši sēdēja cits citam blakus uz polsterētiem sarkanas ādas un alumīnija sēdekļiem un rīkojās ar stūri, kompasu un citiem navigācijas rīkiem tā, it kā viņi būtu gaisa lainera piloti. Kapteinis pameta eholoti un piegāja pie Bonda un Leitera. Viņš mundri pasmaidīja.

- Trīsdesmit asis, un tuvākā saliņa ir jūdzi uz rietumiem. Tagad mums ir brīvs ceļš līdz pat Lielajai Bahamu salai. Turklāt mēs esam uzņē­muši labu ātrumu. Ja tā turpināsim, mums priekšā apmēram četras stundas ilgs ceļš. Pie Lielās Bahamu salas nonāksim aptuveni stun­du pirms ausmas. Ko jūs teiktu par nelielu maltīti un atpūtu? Radars vismaz stundu neko nerādīs - Berijailendas aizpildīs ekrānu, kamēr būsim tikuši tām garām. Tad seko viens liels jautājums. Kad būsim tikuši tām garām, vai ieraudzīsim, ka viena no vismazākajām saliņām ir atrāvusies no pārējām un ātrā gaitā dodas uz ziemeļiem paralēli mūsu kursam? Ja mēs to ieraudzīsim uz ekrāna, tā būs Disco. Tādā gadījumā mēs ienirsim. Jūs dzirdēsiet trauk­smes signālu. Taču jūs varat vienkārši pagriez­ties uz otriem sāniem un pagulēt vēl mazliet. Ne­kas nevar notikt, kamēr nebūs pilnīgi skaidrs, ka jahta atrodas mērķa zonā. Tad mums atkal vajadzēs domāt.

Kapteinis devās uz kāpņu pusi.

- Vai neiebildīsiet, ka eju pa priekšu? Sargiet galvas no caurulēm! Šajā kuģa daļā nav daudz plašuma.

Bonds un Leiters sekoja viņam pa eju uz labi apgaismotu ēdamistabu, kur krēmkrāsas sienas sedza paneļi sārtos un zaļos pasteļtoņos. Viņi apsēdās pie viena no plastikāta galdiem pa gaba­liņu no citiem virsniekiem un vīriem, kas ziņkāri aplūkoja abas civilpersonas. Kapteinis pamāja ar roku uz sienu pusi.

- Nelielas pārmaiņas pēc vecā kaujas kuģa pelēkuma. Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, cik daudz gudru prātu strādā pie šo kuģu dizaina. Tā jābūt, ja gribat, lai apkalpe saglabā možu garu, kad kuģis pavada zem ūdens mēnesi un vairāk. Psihologi neiesaka mums visu krāsot tikai vienā krāsā - visur vajadzīgi kontrasti, citādi cilvēku acis pārņemot apātija. Šajā zālē skatās kino, tele­vīziju, rīko kribidža turnīrus, bingo. Dievs vien zina ko! Visu, kas palīdz vīriem no dežūrām brīvajā laikā cīnīties ar garlaicību. Un jūs ievēro­siet, ka nekur nav jūtamas ne ēdiena, ne mašīnu smaržas. Tās iznīcina elektrostatiskie filtri, kas izvietoti visā kuģī. - Ieradās stjuarts ar ēdienkarti.