Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Ko mēs darīsim tūlīt pēc tam, kad izkļūsim no zemūdenes, ser?

- Centieties nesaviļņot ūdens virsmu! Steig­šus ienirstiet desmit pēdu dziļumā un ieņemiet savu vietu trīsstūri! Visticamāk, ka mums talkā nāks viegla brīze, taču nesacelt pilnīgi nekādu kustību neizdosies. Centieties to pēc iespējas mazināt.

- Kādi būs zemūdens signāli, ser? Ja kaut kas notiek ar masku vai tamlīdzīgi.

- īkšķi uz leju jebkurā nelaimes gadījumā. Taisni izstieptas rokas, ja tuvojas lielas zivis, īkšķi uz augšu nozīmē "es sapratu" vai "nāku palīgā". Vairāk nekas nav vajadzīgs.

Bonds pasmaidīja.

- Paceltas kājas nozīmē, ka ar mani ir cauri.

Vīri iesmējās dažādus smieklus.

Pēkšņi atskanēja balss skaļrunī.

- Peldētāji pie rezerves lūkas. Atkārtoju, pel­dētāji pie rezerves lūkas. Uzvilkt ekipējumu. Uzvilkt ekipējumu. Komandieri Bondu uz uzbru­kuma centru, lūdzu!

Dzinēju gaudošana pārvērtās vaidā un apklu­sa. Atskanēja viegls būkšķis, Maritai atsitoties pret jūras dibenu.

Līdz ar saspiesta gaisa vilni Bonds pa rezerves lūku uzšāvās augšup. Augstu viņam virs galvas jūras virsma atgādināja mirdzošu sudraba šķīvi, kurā burbuļoja un virpuļoja mazi vilnīši, kas, Bondam par prieku, bija materializējušies. Gaisa balons aizsteidzās viņam garām un kā maza raķete atsitās pret sudraba griestiem. Bonds sajuta asas sāpes ausīs. Lai aklimatizētos, viņš cīnījās ar pleznām, pūloties palēnināt gaitu, kamēr palika karājoties desmit pēdu zem ūdens virsmas. Mantas garās, melnās aprises zem viņa izskatījās Jaunu vēstošas un draudīgas. Bonds iedomājās par elektrisko gaismu, kas spīd tur iekšā, un simts vīriem, kas veic savus pienākumus. Viņu pārņēma spokainas izjūtas. Tobrīd no rezerves lūkas at­skanēja sprādziens, it kā Manta šautu uz Bondu, un cauri sudraba burbulīšiem viņam pretī nesās Leitera melnais lādiņš. Atbrīvojis viņam ceļu, Bonds uzpeldēja līdz pašai virsmai. Piesardzīgi palūkojās pāri vilnīšu krokām - Disco, vēl aizvien nodzēstām ugunīm, stāvēja nepilnas jūdzes attālumā. Uz klāja neredzēja ne mazākās rosības. Jūdzi uz ziemejiem bija redzamas Lielo Bahamu garās, tumšās aprises, ko ieskāva baltas smiltis un vilnīši. Ūdeni vietvietām šķēla balti un melni koraļļi. Virs salas augstu raķešu platformu galos, kas atgadināja neskaidrus, melnus skeletus, mir­goja sarkanas signālugunis, brīdinot lidmašīnas. Noskaidrojis savu atrašanās vielu, Bonds klusi iegrima zem ūdens. Apmēram desmit pēdu dziļu­mā viņš apstājās un, sagriezis augumu kā kom­pasa adatu pareizā kursa virzienā, viegli kustinot peldpleznas, lai paliktu uz vietas, gaidīja pārējos komandas locekļus.

•••

Vēl pirms desmit minūtēm komandiera Pe- dersena nesatricināmo mieru bija nomainījis savaldīgs satraukums.

- Pie joda, viss notiek tieši tā, kā jūs sacījāt! - viņš apbrīnas pilns bija teicis, kad Bonds ienāca uzbrukuma centrā. - Viņi noenkurojās apmēram pirms desmit minūtēm, un kopš tā brīža sonārs turpina uztvert savādus trokšņus, zemūdens trokšņus, tieši tā, kā varēja gaidīt, ja viņi mobili­zējas savā zemūdens nodalījumā. Neko citu ne­mana, bet ar to pilnīgi pietiek. Tiklīdz jūs būsiet projām, es likšu izbīdīt virsūdens antenu un no sūtīšu signālu Jūras spēku departamentam, ziņošu viņiem par situāciju un brīdināšu raķešu bāzi, lai ir gatavi un nepieciešamības gadījumā evakuējas. Pēc tam likšu Mantai pacelties apmē­ram divdesmit pēdu augstumā, pielādēt divas caurules un izdarīt novērojumus ar periskopu. Esmu apgādājis jaunāko virsnieku Felonu ar otru signāllukturi. Teicu viņam, lai turas pēc iespējas tālāk no nepatikšanām un palaiž otro signālluk­turi, ja mūsējiem klājas patiešām slikti. Šajā situācijā es nevaru pajauties uz nejaušībām. Ja uzpeldēs otrais lukturis, es došos uzbrukumā. Izšausim vienu vai divas raķetes uz Disco ar četrcolligajām, pēc tam ieņemsim kuģi. Pēc tam es būšu negants kā pats nelabais, kamēr tā bumba nebūs izcelta un padarīta nekaitīga.

Kapteinis šaubās pakratīja galvu. Tad pārlai­da plaukstu spurainajam ezītim.

- Šī ir viena velnišķīga situācija, komandier. Uzvarai vienkārši jābūt mūsu pusē. Labi. Jums jādodas cejā. Vēlu veiksmi. Es ceru, ka mani

puiši attaisnos uz viņiem liktās cerības.

•••

Bonds juta pieskārienu savam plecam. Tas bija Leiters. Pasmaidījis caur masku, viņš pacē­la augšup īkšķi. Viri bija izkārtojušies kāsi un nogaidot lēnām strādāja ar rokām un pleznām. Pamājis Bonds devās uz priekšu lēnā, vienmērī­gā riksītī, vienu roku turot gar sāniem, bet otrā saņēmis šķēpu un piekjāvis tā kātu krūtīm. Viņam aiz muguras melnais kāsis izpletās, veidojot trīsstūri, un devās uz priekšu kā milzī­ga, deltaplānam līdzīga raja.

Melnajā ietērpā bija karsti un lipīgi, un skābeklis, ko viņš ieelpoja, garšoja pēc gumijas, bet Bonds aizmirsa par neērtībām, jo visu uzma­nību veltīja tam, lai ieturētu vienmērīgu soli un nenovirzītos no izvēlētā kursa, kā robežzīmi ar seklumu paturot acīs palielu zemūdens rifu, ap kura melno galvu skalojās viļņi.

Tālu lejā, kur nevarēja iespraukties dejojošās mēnesnīcas ēnas, okeāna dibenu klāja līdzenas, baltas smiltis, ko vietvietām izraibināja tumši jūraszāļu laukumi. Visapkārt bija tikai liela, bāli spīdīga naksnīgu ūdeņu telpa, bezgalīga dūmaka, cauri kurai, par spīti gribai un prāta apsvēru­miem, Bonds kā tumšu torpēdu gaidīja izšau- jamies kādu no lielajām zivīm un ar taujājošu skatienu uzlūkojam nelūgtos viesus. Taču nekas tāds nenotika, un pamazām jūraszāļu laukumi kļuva skaidrāk saskatāmi, bet uz smilšainā dibena, kas lēnām pacēlās augšup no piecdesmit līdz četrdesmit, bet pēc tam līdz trīsdesmit pēdām, parādījās vilnīši.

Lai pārliecinātu sevi, ka viss kārtībā, Bonds aši atskatījās pār plecu. Jā, tur bija viņi visi, vienpadsmit spīdīgu masku ovāli ar kustīgām peldpleznām zem tām un mēnesnīcas atspīdumu uz šķēpu asmeņiem. "Ar Dieva palīgu," nodomāja Bonds, "ja vien mēs spētu viņus pārsteigt!" Cik šausminoši sastapt tādu pārsteigumu, kas tuvojas cauri rifu kustīgajām ēnām un tumšajām aprisēm! To iedomājoties, Bondu pārņēma pacilā­tība, ko apslāpēja vienīgi dziji apslēptās, urdošās bailes par meiteni. Ja nu viņa ir daja no ienaidnie­ka komandas? Ja nu viņi sastopas aci pret aci? Vai viņš piespiedīs sevi to izdarīt - ar šķēpu? Taču tāda doma bija smieklīga. Viņa atradās uz kuģa, drošībā. Drīz vien viņš meiteni atkal ieraudzīs. Drīz, tiklīdz būs paveicis uzdevumu.

No apakšas parādījās mazs korajju izcilnis, kas lika pavērst domas citā virzienā. Tagad viņš modri raudzījās sev priekšā. KJuva redzami vēl citi izciļņi, jūras ežu košās krāsas, mazu, mirdzošu zivtiņu bari, neliels jūras aļģu mežiņš, kas aicino­ši šūpojās šurpu turpu kā noslīkušas sievietes mati. Bonds palēnināja gaitu un juta, ka Leiters vai Felons uzskrien virsū viņa pleznām. Viņš ar brīvo roku rādīja, lai palēnina soli. Tagad viņš uzmanīgi zagās uz priekšu, ar skatienu meklē­dams vietu, kur viļņi sudraboti skalojās ap viņa navigācijas zīmes virsotni. Jā, tur jau tā bija, nedaudz pa kreisi. Viņš bija novirzījies krietnas divdesmit pēdas no kursa. Bonds nogriezās pareizā virzienā, deva signālu apstāties un lēnām pacēlās virspusē. Bezgala piesardzīgi viņš pacēla galvu virs viļņiem. Vispirms viņš pameta skatienu uz Disco. Jā, jahta vēl aizvien atradās turpat un, pilnmēness apspīdēta, tagad bija labāk saredza­ma. Nekādu dzīvības pazīmju. Bonda skatiens lēnām slīdēja pāri jūras virsmai. Nekā. Tikai sīku vilnīšu ņirba uz spogulim līdzīgās mēnesnīcas takas. Bonds pārslīdēja otrpus koraļļu galvai.