Jans Flemings - PĒRKONLODE

Nekā, izņemot seklos ūdeņus un piecsimt vai seš­simt jardu attālo, skaidro krasta līniju un plud­mali. Bonda skatiens meklēja kādu neparastu ūdens viļņošanos, kādus siluetus, kaut ko kustī­gu. Kas tad tas? Simt jardus atstatu, uz robežas ar lielu, dzidra ūdens laukumu, gandrīz lagūnu, kas apskaloja koraļļus, ūdens virsmu uz mirkli bija šķēlusi galva, gaiša galva ar mirdzošu masku, pārlaidusi ašu skatienu apkārtnei un acumirklī nozudusi.

Bonds aizturēja elpu. Viņš juta, kā satrauktā sirds dun gumijas ietērpa iekšpusē. Juzdams stingumu, viņš izņēma no mutes elpošanas cau­rulīti un ļāva izlauzties aizturētajai elpai. Aši ievil­cis plaušās svaigu gaisu un iegaumējis apkārtni, viņš cieši saņēma zobos caurulīti un ieslīdēja atpakaļ ūdenī.

Viņam aiz muguras, gaidot signālu, tukši spī­dēja akvalangu maskas. Bonds vairākas reizes pameta uz augšu īkšķi. Tuvākās maskas par atbildi nozibsnīja baltus zobus. Saņēmis šķēpu uzbrukuma pozīcijā, Bonds metās uz priekšu pāri zemam korallim.

Tagad svarīgs bija tikai ātrums un uzmanīga lavierēšana starp augstākajām koraļļu klintīm. Zivis pašāvās malā no ceļa, un viss rifs šķita pa­modies no divpadsmit steidzīgu augumu saceltās viļņošanās. Piecdesmit jardu tālāk Bonds deva signālu palēnināt gaitu un izvērsties uzbrukuma līnijā. Pēc tam viņš atkal zagās tālāk, ar sasprin­dzinājumā sāpošām un asiņu pielijušām acīm urbjoties cauri blāvajai dūmakai un pūloties sa­skatīt, kas atrodas aiz izrobotajiem koraļļu izciļ­ņiem. Jā! Tur, tur un tur pazibēja balta miesa. Bonda roka deva signālu uzbrukumam. Viņš me­tās uz priekšu, turot sev priekšā šķēpu kā durkli.

Bonda grupa ielenca ienaidnieku no flangiem. Tā bija kļūda, kā Bonds tūlīt pat redzēja, jo SPEKTRA komanda joprojām virzījās uz priekšu, turklāt ātrumā, kas pārsteidza Bondu, kamēr viņš ieraudzīja ienaidniekiem uz muguras mazus propellerišus. Largo viri bija apgādāti ar kompre- sēta gaisa ātrumkārbām, kuru apjomīgie cilindri slējās starp akvalangu cilindriem. Papildinātas ar pleznām, tās vismaz divkārt palielināja parasto pārvietošanās ātrumu atklātā telpā, taču šeit, starp koraļļu atlūzām, kur gaitu vēl palēnināja manevrēšana ar elektriskās torpēdas vilktajām sliecēm, komanda peldēja tikai kādu mezglu ātrāk par Bonda grupu, kas tagad sparīgi traucās uz sastapšanās punktu, kam viņi tomēr nekādi nespēja pietuvoties. Turklāt ienaidnieku bija velnišķīgi daudz. Pēc divpadsmitā Bonds pārstāja skaitīt. Lielākajai daļai bija gaisa pistoles ar papildu durkļiem, kas bija iestiprināti makstis pie kājām. Izredzes bija vājas. Ja vien viņi spētu nonākt šķēpa dūriena attālumā, pirms tiek sacel­ta trauksme!

Trīsdesmit jardu, divdesmit. Bonds atskatī­jās. Seši no viņa vīriem peldēja gandrīz rokas stie- piena attālumā, pārējie bija izstiepušies līkloču līnijā. Largo vīru maskas vēl aizvien bija vērstas uz priekšu. Vēl aizvien viņi nebija ievērojuši melnās ēnas, kas starp koraļļiem dzinās viņiem pakaļ. Taču bridi, kad Bonds bija panācis Largo aizmugures sargu, mēnesnīca pameta viņa ēnu uz priekšu pāri baltajam smilšu laukumam, un vispirms viens, tad otrs vīrietis steigšus atska­tījās. Sataustījis koraļļu pamatni zem kājām, Bonds atspērās un metās uz priekšu. Vīrietim nebija laika aizsargāties. Bonda šķēps trāpīja viņam sānā un pameta pretī nākamajam vīram ierindā. Iedūris Bonds pagrieza asmeni. Satvēris sānu, vīrietis nometa savu ieroci un saliecās vidū uz pusēm. Bonds dūra tālāk kailu augumu masā, kas tagad, propellerišiem griežoties, izklīda uz visām pusēm. Vēl viens vīrietis nolaidās viņa priekšā, tverdams pēc Bonda sejas maskas. Bonds nejauši bija izsitis viņa maskai stiklu. Vīrietis peldēja augšup, pa ceļam iesperdams Bondam pa seju. Asmens iegriezās gumijā, kas sargāja Bonda vēderu, un viņš sajuta sāpes un slapjumu, kas varēja būt vai nu asinis, vai jūras ūdens. Vēl viens dūriens, un ieroča laide spēcīgi trāpīja viņam pa galvu, taču lielāko sitiena spēku izkliedēja ūdens spilvens. Sitiena apdullināts, viņš uz mirkli pieturējās pie klints, pūlēdamies noteikt, kur atrodas, kamēr garām pabrāzās melns viņa vīru vilnis un sākās cīņa vīram pret vīru, pildot ūdeni ar melniem asiņu mākonīšiem.

Kaujas lauks tagad bija pārvietojies uz skaidra ūdens lauku, ko ieskāva koraļļu atlūzas. Tālākajā malā Bonds ieraudzīja ar kaut ko garu un masīvu piekrautas slieces, ko klāja gumijas pārsegs, sudraboto torpēdu un cieši sakļāvušos vīriešu grupu, kurā atradās ari milzīgais Largo stāvs, ko nebija iespējams sajaukt ne ar vienu citu. Bonds atkāpās starp koraļļu izciļņiem un, pieplacis tuvu smiltīm, sāka piesardzīgi peldēt, apliecot lielā, dzidrā baseina flangu. Gandrīz tajā pašā mirklī viņam nācās apstāties. Ēnās slēpās plecīgs stāvs. Pacēlis ieroci, tas rūpīgi mērķēja. Mērķis bija Leiters, kas cīkstējās ar vienu no Largo vīriem. Ienaidnieka žņaugts, Leiters ar āķi, kam bija nokritusi peldplezna, plosīja tā muguru. Divreiz spēcīgi savicinājis pleznas, Bonds no sešu pēdu attāluma izmeta savu šķēpu. Roktura vieglais koks neatstāja nekādu iespaidu, taču asmens šķēla vīrieša roku tieši tajā brīdī, kad no pistoles stobra pacēlās gāzes burbulīši. Šāviens netrāpīja mērķī, taču vīrietis zibenīgi pagriezās un dūra Bondam ar neuzlādēto ieroci. Ar acs kaktiņu Bonds pamanīja, ka viņa šķēps lēnām paceļas augšup. Ar neveiklu regbija paņēmienu viņš ienira vīrietim zem kājām un atrāva tās no zemes. Brīdī, kad ieroča stobrs trāpīja viņam pa deni­ņiem, Bonds izmisīgi tvēra pēc ienaidnieka maskas un norāva to viņam no sejas. Ar to pieti­ka. Papeldējis malā, Bonds noskatījās, kā vīrietis, neko neredzot, taustās apkārt, lai izkļūtu virspusē. Kāds paraustīja viņu aiz rokas. Tas bija Leiters, kas tvēra pēc skābekļa caurulītes. Viņa seja aiz maskas bija saviebusies. Viņš vāri norādīja uz augšu. Bonds saprata. Satvēris

Leiteru ap vidu, viņš traucās augšup. Kad pēc piecpadsmit pēdām abi izlauzās cauri sudraba griestiem, Leiters norāva bojāto caurulīti un dru­džaini tvēra pēc gaisa. Bonds viņu turēja, kamēr Leiters atguvās, tad aizveda līdz seklai koraļļu klintij un, kad Leiters dusmīgi viņu atgrūda un lika atstāt vienu pašu, pacēla īkšķi augšup un atkal ienira.

Turēdamies koraļļu paēnā, viņš no jauna tuvojās Iorgo. Laiku pa laikam viņš redzēja šur tur notiekošo cīņu, un reiz viņš izpeldēja pa apakšu vīrietim, vienam no savējiem, no Maritas vīriem, kas vērās viņā lejup no ūdens virsmas. Taču seju, kas atradās zem ūdens un ko ieskāva viļņojoši mati, nesedza maska, un tai nebija skābekļa caurulītes, bet mute bija atbaidoši ieplesta. Lejā starp koraļļiem kaujas vilnis bija sanesis atliekas - skābekļa balonu, melnas gumijas sloksnes, pilnu akvalanga komplektu un vairākus durkļus no gaisa ieročiem. Bonds divus pacēla. Tagad viņš atradās atklātās lagūnas malā. Slieces ar neķītro gumijas desu, ko, turot gatavībā ieročus, apsargāja divi no Largo vīriem, vēl jopro­jām atradās turpat. Taču no Largo nebija ne mi­ņas. Bonds pūlējās saredzēt cauri dūmakainajai sienai, pa kuru iespraucās jau bālākā mēnesnīca, atsedzot smilšu vilnīšus, kuru skaisto rakstu bija izbojājuši kaujinieku atstātie pēdu nospiedumi. Vietās, kur smiltis bija izbradātas, pulcējās rifu zivis, lai uzķertu sīkas aļģu un citas barības daļi­ņas, tāpat kā kaijas un kovārņi to darīja tur, kur tīrumam pāri bija gājis arkls. Nekas cits nebija saskatāms, un Bondam nebija ne jausmas, kā norisinās cīņa, kas tagad bija sadalījusies vairā­kās atsevišķās kaujās. Kas notiek virspusē? Kad Bonds bija iznesis no ūdens Leiteru, jūru apgais­moja sarkans lukturis. Pēc cik ilga laika ieradīsies glābšanas laiva no Mantas? Vai viņam būtu jāpa­liek uz vietas un jānovēro bumba?