Jans Flemings - PĒRKONLODE

Viss izšķīrās biedējoši strauji. No dūmakas Bondam labajā pusē arēnā iešāvās spīdīga elektriskā torpēda. Uz tās jāteniski sēdēja Largo. Viņš bija salīcis aiz stikla vairodziņa, lai paātri­nātu torpēdas gaitu, bet labajā rokā turēja divus uz priekšu vērstus Mantas durkļus, kamēr ar kreiso darbojās ap kontrolslēdzi. Viņam parādo­ties, abi sargi nometa smiltīs ieročus un pacēla augšup slieču sakabi. Piebremzējis, Largo ļāva torpēdai slīdēt. Viens no vīriešiem satvēra stūri un pūlējās pievilkt torpēdu tuvāk sakabei. Viņi gribēja doties projām! Largo gatavojās izvest bumbu starp rifiem un nogremdēt dzijumā! To pašu izdarīs ar otro bumbu, kas atradās uz Disco. Kad pierādījumu vairs nebūs, Largo pateiks, ka viņam uzbrukuši konkurējoši dārgumu meklētāji. Kā viņš varējis zināt, ka uzbrucēji bijuši no Savienoto Valstu zemūdenes? Viņa vīri pretoju­šies ar ieročiem, kas paredzēti aizsardzībai pret haizivīm, bet tikai tāpēc, ka viņiem uzbruka. Jau atkal bagātību meklēšana attaisnoja itin visu!

Vīrieši vēl aizvien cīkstējās ap sakabi. Largo bažīgi atskatījās. Novērtējis attālumu, Bonds,

pamatīgi atspēries pret koralli, metās uz priekšu.

Largo pagriezās tieši laikā, lai, pametis augšup roku, atvairītu Bonda dūrienu ar labajā rokā turēto durkli. Bonda dūriens ar kreiso roku, nenodarot ne mazāko Jaunumu, noslīdēja gar akvalanga cilindriem uz Largo muguras. Izrāvienā ar galvu pa priekšu Bonds izstieptām rokām tvēra pēc gaisa caurulītes Largo mutē. Largo rokas aiz­sargājoties atlaida vajā abus šķēpus un parāva atpakaj kontrolslēdzi, ko viņš turēja labajā rokā. Abiem augumiem cīkstoties uz torpēdas mugu­ras, tā rāvās uz priekšu, projām no abiem sar­giem, un aiztraucās slīpi pretī ūdens virsmai.

Nebija iespējams cīnīties pēc likumiem. Abi vīrieši nenoteiktām kustībām tvarstīja viens otru, izmisīgi sakoduši zobus ap gaisa caurulītēm, kas bija viņu dzīvības avots, taču Largo bija stingri sažņaudzis ar cejgaliem torpēdu, kamēr Bondam nācās izmantot vienu roku, lai turētos pie Iorgo aprīkojuma un nejautu sevi nomest no torpēdas. Largo elkonis atkal un atkal triecās Bondam sejā. Viņš centās izvairīties, lai sitiens trāpītu pa muti, nevis dārgajām stikla aizsargbrillēm. Tajā pašā laikā viņš ar brīvo roku sita pa Largo nierēm zem brūnā miesas laukuma, kas bija vienīgais mērķis, ko viņš varēja aizsniegt.

Torpēda izšāvās no ūdens piecdesmit jardu no platā kanāla, kas veda atklātā jūrā, un neprā­tīgi brāzās tālāk, kaut arī tās priekšgals bija iegrimis no Bonda svara zemāk par astes galu, kas četrdesmit piecu grādu leņķī rēgojās laukā no ūdens. Tagad Bonds pa pusei atradās ūdenī, un vajadzētu tikai dažas minūtes laika, lai I^argo izdotos pagriezties un tikt viņam klāt ar abām rokām. Bonds izšķīrās. Palaidis vaļā Largo akvalangu, viņš satvēra starp kājām torpēdas pakaļgalu un slīdēja atmuguriski, kamēr juta stūres ratu atduramies sev mugurā. Ja vien varētu izvairīties no dzenskrūves! Pasniedzies ar vienu roku starp kājām, viņš stingri satvēra stūri un atmuguriski novēlās no mašīnas. Tagad viņa seju, kas atradās tikai dažu collu attālumā no dzenskrūves, dauzīja tās sakultais ūdens, taču Bonds no visa spēka vilka lejup un juta, ka torpēdas pakaļgals padodas. Drīz vien sasodītā ierīce būs saslējusies gandrīz stāvus gaisā. Bonds pagrieza stūres lāpstiņu sāniski pa labi un tad, juzdams, ka piepūle gandrīz izrauj rokas no locī­tavām, palaida to vaļā. Torpēdai strauji pagriežo­ties pa labi, Largo augums, zaudējis līdzsvaru, uzlidoja gaisā un viņam priekšā iegāzās ūdenī, bet spēji pagriezās un ar seju lejup meklēja Bondu.

Bonds bija pagalam paguris, no piepūles zaudējis pēdējos spēkus. Viņam neatlika ne­kas cits kā vien bēgt un kaut kā palikt dzīvam. Bumba bija imobilizēta, torpēda, zaudējusi vadību, meta lokus pa jūru. Largo bija pagalam. Saņēmis pēdējās spēku atliekas, Bonds ienira un sāka neveikli peldēt lejup, pretī pēdējai cerībai, patvērumam starp koraļļiem.

Largo. it kā nekas nebūtu bijis, gandrīz laiski viņam sekoja, peldot milzīgiem, nepiespiestiem vēzieniem. Bonds nogriezās starp koraļļu izciļņiem. Priekšā parādījās balta eja, un viņš tai sekoja līdz atzaram. Uzticēdamies nelielajai aizsardzībai, ko sniedza gumijas tērps, Bonds izvēlējās šaurāko atzaru starp asajām atlūzām. Taču tagad virs viņa parādījās melna ēna. Largo nebija papūlējies sekot Bondam ejā. Viņš peldēja virs koraļļiem un, vilcinādams laiku, raudzījās lejup un vēroja Bondu. Bonds pacēla skatienu. Ap caurulīti mirdzēja zobi. Largo zināja, ka ir uzvarējis. Bonds salieca pirkstus, lai tajos ielītu vairāk dzīvības. Kā gan viņš varēja uzveikt Largo lielās plaukstas, plaukstas, kas atgādināja mehāniskus instrumentus?

Šaurā eja kļuva platāka. Priekšā iemirdzējās smilšains kanāls. Bondam nebija vietas, kur apgriezties. Viņš varēja tikai peldēt iekšā vaļējā slazdā. Viņš apstājās. Tas bija vienīgais, ko varēja darīt. Viņš bija kā žurka sprostā. Taču Largo vismaz būs spiests nākt viņam pakaļ. Bonds palūkojās augšup. Jā, lielais, spīdīgais ķermenis, kam nopakaļ stiepās sudrabotu burbuļu virtene, piesardzīgi tuvojās atklātajai vietai. Tagad tas veikli ienira kā bāls ronis un nostājās uz cietā smilšu pamata iepretī Bondam. Izstiepis lielās rokas uz priekšu pirmajam tvērienam, viņš lēnām tuvojās starp koraļļu sienām. Pēc desmit soļiem Largo apstājās. Viņa skatiens pašāvās sāņus, ieskatoties koraļļu biezoknī. Tad labā roka kaut ko satvēra un veikli parāva. Kad Largo roku atkal pacēla, tai bija vēl astoņi lokani pirksti. Largo sev priekšā turēja līganai puķei līdzīgu astoņkāju mazuli. Viņš atieza zobus, un viņa vaigos parādījās smaida bedrītes. Pacēlis vienu roku, viņš zīmīgi piebungoja pie maskas. Bonds pieliecās un pacēla jūraszālēm apaugušu akmeni. Largo izturējās melodramatiski. Akmens uz Largo masku atstās lielāku iespaidu nekā viņa brillēm pielīmēts astoņkājis. Astoņkājis Bondu neuztrau­ca. Vēl iepriekšējā dienā viņš bija pabijis simts astoņkāju sabiedrībā. Viņam raizes darīja Largo roka, kas bija garāka nekā viņējā.

Largo paspēra soli tuvāk, tad vēl vienu. Bonds, ieliecies ceļos, uzmanīgi, lai nesaplēstu savu gumijas ādu, atkāpās šaurajā ejā. Largo tuvojās lēnām, mērķtiecīgi. Vēl divi soļi, un viņš uzbruks.

Bonds pamanīja kaut ko atspīdam klajumā aiz Largo muguras. Vai nāk kāds glābējs? Taču atspīdums bija balts, nevis melns. Viens no ienaidniekiem!

Largo metās uz priekšu.

Atspēries pret koralli, Bonds ar robaino ak­meni rokā ienira, mērķējot Largo starp kājām. Taču Largo bija tam gatavs. Viņa ceļgals sāpīgi triecās pret Bonda galvu tajā pašā laikā, kad roka, spēji nolaizdamās, pielīmēja astoņkājīti Bonda maskai. Tad abas viņa rokas, nākdamas no augšas, satvēra Bonda kaklu un, turot izstieptu roku attālumā, pacēla viņu augšup kā bērnu un žņaudza.

Bonds neko neredzēja. Viņš neskaidri juta, kā lipīgie taustekļi snaikstās ap viņa seju, apvijas ap gaisa caurulīti un velk. Asinis dunēja galvā, un Bonds zināja, ka viņš ir pagalam.

Viņš lēnām noslīga uz ceļiem. Bet kā, kāpēc viņš grimst lejup? Kas bija noticis ar rokām, kas pirmīt bija viņu žņaugušas? Bonda acis, agonijā cieši aizmiegtas, atvērās un ieraudzīja gaismu. Astoņkājis, kas tagad gulēja viņam uz krūtīm, atrāvās un iebēga starp koraļļiem. Viņa priekšā, vārgi spārdīdamies, smiltīs gulēja Largo, no kura kakla baisi rēgojās durklis. Aiz viņa, pārlādējot ieroci un lūkojoties lejup, slējās sīks, gaišs stāvs. Garie mati šūpojās ap galvu kā plīvurs starojošā jūrā.