Jans Flemings - PĒRKONLODE

Aizņēmies no kapteiņa signālveidlapu, Bonds uzrakstīja atbildi:

MANTA MĒĢINĀS SEKOT PA ZIEMEĻRIE­TUMU PROVIDENSAS KANĀLU PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTAM LŪGTS IZSŪTĪT BUMBVEDĒJU ESKADRONU NO LAUDERDEI- LAS FORTA SADARBĪBAI DIVSIMT JŪDŽU RĀDIUSĀ NO FLORIDAS PIEKRASTES PUNKTS MANTA UZTURĒS SAKARUS AR VINDZORAS LIDLAUKA GAISA KONTROLI PUNKTS JŪRAS SPĒKU DEPARTAMENTS UN ADMIRALITĀTE INFORMĒTI PUNKTS LŪDZU INFORMĒT

GUBERNATORU ARI ADMIRĀLI KARLSONU UN BRIGADIERI FEIRČAILDU KAD IERADĪSIES.

Parakstījis ziņojumu, Bonds padeva to kap­teinim, pēc tam Leiteram, kuri ari parakstījās. Bonds ielika ziņojumu aploksnē un iedeva kap­rālim, kas eleganti pagriezās un, klaudzinādams smagajos zābakos ieautās kājas, izgāja no telpas. Kad durvis aiz viņa aizvērās, kapteinis nospieda komutatora pogu. Devis pavēli doties ceļā, ieturot kursu uz ziemeļiem ar desmit mezglu ātrumu stundā, viņš izslēdza komuta­toru. īsajā klusuma brīdi bija dzirdami neskaidri fona trokšņi, cauruļu un bocmaņa svilpieni, klusas mehāniskas gaudas un skrie­nošu kāju duna. Zemūdene viegli drebēja.

- Tā, lūk, džentlmeņi, - klusi noteica kaptei­nis. - Es gribētu, lai putniņš, ko ķeram, nebūtu tik neaprēķināms un gaisīgs. Bet es ar prieku jums palīdzēšu. Tagad parunāsim par signālu.

Tikai pusapzināti pievērsies signāla tekstam, Bonds sēdēja un raizējās par komisāra ziņojuma jēgu un Domino. Nebija labi. Izskatījās, ka lidma­šīna nebija atgriezusies ar abām vai vismaz vienu no bumbām, un tādā gadījumā Mantas un bumb­vedēju mobilizācija bija visai bezjēdzīgs drošības pasākums, ko neattaisnoja nekādi pierādījumi. Varēja gadīties, ka Vindicator nogremdējusi un bumbas paņēmusi pavisam cita grupa, un, kamēr viņi dzinās pakaļ Disco, SPEKTRS varēja dar­boties pilnīgi netraucēti. Taču Bonda intuīcija nepieļāva tādu iespēju. Kā aizsegs viss Disco-

Largo uzvedums bija simtprocentīgi drošs. Tas bija visos aspektos nevainojams. Ar to pietika, lai modinātu Bonda aizdomas. Tik iespaidīgu intrigu varēja apslēpt vienīgi nevainojams aizsegs, pārdomāts līdz vispēdējam sīkumam. Largo va­rēja vienkārši pateikt, ka dodas meklēt bagātības, un viss līdz pat tādam sīkumam kā pēdējā mirklī izsūtīta lidmašīna, lai, piemēram, apskatītos, vai tuvumā nav kādas zvejas laivas, iederējās šajā sižetā. Taču tikpat labi viņš varēja izbraukt ar jahtu, lai izliktu bumbu, uzstādot laika degli varbūt uz dažām stundām pēc noliktā laika, lai paspētu to atgūt vai iznīcināt, ja Anglija un Amerika pēdējā brīdī piekristu maksāt izpirkumu, un nokļūt pietiekami tālu no bīstamās zonas, lai izvairītos no eksplozijas un nodrošinātu sev alibi. Bet kur bija palikusi bumba? Vai tā būtu nogādā­ta ar lidmašīnu uz jahtas, bet Domino kaut kādu iemeslu dēļ nebija spējusi iznākt uz klāja un dot norunāto zīmi? Vai arī to bija paredzēts paņemt pa ceļam uz mērķi? Gan vienā, gan otrā gadījumā varēja kuģot uz rietumiem no Naso, dodoties cauri Berijailendas kanālam, varbūt uz Ziemeļrietumu bākas pusi. Nogrimusī lidmašīna gulēja rietumos, uz dienvidiem no Bimini, tāpat rietumos atradās Maiami un citi iespējamie uz­brukuma mērķi Amerikas piekrastē. Vēl pastāvēja iespēja, ka, izbraukusi cauri kanālam, Disco spēji nogriežas uz ziemeļiem un, veikusi kādas piecdesmit jūdzes šelfa ūdeņos, kas liegtu iespēju sekot, atgriežas Ziemeļrietumu Providensas kanālā un taisnā ceļā dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķešu bāzi.

Mocīdamies neizlēmībā un bailēs, ka viņi ar Leiteru padara sevi par lielākajiem muļķiem visā pasaulē, Bonds piespieda sevi paskatīties acīs vienam noteiktam faktam - viņš, Leiters un Manta bija uzsākuši traku avantūru. Ja bumba atrodas uz jahtas, ja Disco nogriežas uz zieme­ļiem un dodas uz Lielajām Bahamu salām un raķešu bāzi, tad Manta, pilnā ātrumā braucot pa Ziemeļrietumu kanālu, varēja paspēt to pār­ķert.

Bet ja nu aprēķinos pieļauta kļūda un Domino vienkārši nav varējusi dot signālu? Kas ar viņu noticis?

Disco kā torpēda traucās pāri jūras zilajam spogulim, atstājot aiz sevis dziļas, putojošas pēdas. Lielajā Largo kajītē valdīja klusums, dobji dunēja tikai dzinēji, un klusi tinkšķēja glāzes uz galdiņa. Lai gan drošības apsvērumu dēļ pār iluminatoriem bija nolaistas žaūzijas, telpu, nokarādamās no griestiem, apgaismoja viena pati navigācijas laterna. Nespodrajā, sarkanajā gaismā bija saskatāmas divdesmit pie gara galda sēdošu vīriešu sejas, un sarkanīgā atblāzma, metot melnas ēnas to vaibstos, radīja līdzību ar sazvērestību ellē.

Sāka runāt galda galā sēdošais Largo, kura seju, par spīti gaisa kondicionētājam, klāja svied­ri. Viņa balss bija sasprindzinājumā aizsmakusi un nervoza.

- Man jāziņo, ka uz jahtas ir ārkārtas stāvok­lis. Pirms pusstundas nr. 17 atrada mis Vitāli uz aizmugurējā klāja. Viņa stāvēja un kaut ko darīja ar fotoaparātu. Kad nr. 17 tuvojās, viņa izlikās, ka fotografē Palmiru, lai gan nebija noņēmusi no objektīva drošības vāciņu. Nr. 17 radās aizdomas. Viņš man ziņoja par notikušo. Es nokāpu lejā un aizvedu mis Vitāli uz viņas kajīti. Viņa man preto­jās. Viņas izturēšanās man šķita aizdomīga. Biju spiests viņu nomierināt ar dažiem skarbiem paņē­mieniem. Es paņēmu fotoaparātu un to izpētīju.

Largo bridi klusēja.

- Fotoaparāts bija viltojums, - viņš klusi sacī­ja. -Tajā slēpās Geigera skaitītājs. Dabiski, ka tas reģistrēja vairāk nekā 500 milirentgenu. Es Jāvu viņai atgūt samaņu un nopratināju. Viņa atteicās runāt. Ar laiku es piespiedīšu, lai viņa visu izstās­ta, un pēc tam viņa tiks iznīcināta. Bija laiks doties cejā. Atjaunojis viņai bezsamaņas stāvokli, es cieši piesēju viņu pie kojas. Tagad esmu sasau­cis šo sapulci, lai iepazīstinātu jūs ar notikušo, par ko esmu jau ziņojis nr. 2.

Largo apklusa. Ap galdu atskanēja draudī­ga, aizkaitināta ņurdoņa. Nr. 14, viens no vācie­šiem, caur zobiem noprasīja:

- Un kas par to, mister nr. 1, bija sakāms nr. 2?

- Viņš teica, ka mums jāturpina iesāktais. Viņš teica, ka visa pasaule ir pilna ar Geigera skaitītājiem, kas mūs meklē. Pret mums ir mobilizēti visas pasaules slepenie dienesti. Iespējams, ka kādam tipam, varbūt policijā, bija pavēlēts pārbaudīt radiāciju uz visiem kuģiem, kas atrodas ostā. Varbūt mis Vitāli piekukuļo­juši, lai viņa ienestu skaitītāju kuģi. Taču nr. 2 sacīja, ka, tiklīdz būsim nogādājuši ieročus mērķa zonā, vairs ne no kā nebūs jābaidās. Esmu licis radistam pārbaudīt, vai ēterā nav jaušama kāda neparasta kustība starp Naso un piekrasti. Sazināšanās blīvums ir normāls. Ja mūs turētu aizdomās, Naso būtu pārpludināta ar signāliem no Londonas un Vašingtonas. Taču viss ir kluss. Tāpēc operācija norisēs, kā plā­nots. Kad būsim tikuši labi tālu, izmetīsim jūrā ieroča svina apvalku. Svina apvalkā atradīsies Vitāli jaunkundze.

-Taču jūs vispirms izdibināsiet patiesību no šīs sievietes? - neatlaidās nr. 14. - Runājot par mūsu nākotnes plāniem, nav patīkami domāt, ka mūs tur aizdomās.

- Nopratināšana sāksies tūlīt pēc sapulces. Ja gribat zināt manas domas, tad iesaistīti var būt abi vīrieši, kas vakar ieradās uz kuģa, - Bonds un Larkins. Varbūt viņi ir slepenie aģenti. Tā saucamajam Larkinam bija fotoapa­rāts. Es to tuvāk neapskatīju, bet aparāts bija līdzīgs tam, kas atrasts pie mis Vitāli. Es vainoju sevi, ka nebiju piesardzīgāks ar šiem vīriešiem.

Taču viņu stāsts bija pārliecinošs. Rīt no rīta atgriežoties Naso, mums jābūt piesardzīgiem. Vitāli jaunkundze būs pārkritusi pār bortu. Es izstrādāšu plānu. Notiks izmeklēšana. Tas būs kaitinoši, bet ne vairāk. Mūsu liecinieki būs ne­satricināmi. Būs prātīgi kā papildu alibi mūsu nakts braucienam izmantot monētas. Nr. 5, vai monētu stāvoklis ir apmierinošs?