Jans Flemings - PĒRKONLODE

•••

Mantai, kas bezgala piesardzīgi tuvojās pa kanālu, nepiemita nekā no kurta elegances, kas raksturīga parastajām zemūdenēm. Tā bija strupa, resna un neglīta. Zemūdenes sīpolveidī- gam gurķim līdzīgais noapaļotais metāla deguns, piesegts ar brezentu, lai slēptu no Naso iedzīvotājiem radara skeneri, nedeva ne mazāko mājienu par tās ātrumu, kas, pēc Ioitera vār­diem, bija apmēram četrdesmit mezglu stundā.

- Bet to viņi tev neteiks, Džeims. Tas esot dienesta noslēpums. Droši vien, kad uzkāpsim uz kuģa, mēs atklāsim, ķa pat papīrs papīrgrozā ir dienesta noslēpums. Piesargies no flotes pui­šiem! Mūsdienās viņi ir tik mazrunīgi. Viņuprāt, pat atraugas apdraud drošību.

- Ko vēl tu par to zini?

- Labi, kapteinim to neteiksim, bet mēs CIP, protams, galvenajos vilcienos apguvām šīs zem­ūdenes, lai spētu instruēt aģentus, kas jāmeklē, un saprast norādes viņu ziņojumos. Šī zemūdene ir viena no Džordža Vašingtona klases, sver apmēram 4000 tonnu, apkalpe sastāv no apmēram simts cilvēkiem, maksā aptuveni simts miljonu dolāru. Diapazons - kādu vien vēlaties, kamēr izbeidzas pārtikas krājumi vai jāpapildina kodolreaktors. Teiksim, aptuveni pēc katrām 100 000 jūdzēm. Ja šai zemūdenei ir tāds pats apbruņojums kā Džor- džam Vašingtonam, tad tajā ir sešpadsmit verti­kālu palaišanas cauruļu, pa astoņām divās rindās, kas paredzētas Polaris cietās degvielas raķetēm. To diapazons ir apmēram 1200 jūdžu. Apkalpe caurules sauc par "Šervudas mežu", jo tās krāsotas zaļā krāsā un raķešu nodalījums atgādina rindās nostatītu resnu koku stum­brus. Polaris raķetes izšauj labu gabalu zem ūdens virsmas. Zemūdene apstājas un ieņem pavisam nekustīgu pozīciju. Kuģa atrašanās vietu nepārtraukti kontrolē gan pa radio, gan vērojot zvaigznes ar sarežģītu aparātu, ko sauc par zvaigžņu periskopu. Visa informācija līdz raķetēm nonāk automātiski. Tad galvenais šāvējs nospiež pogu, un raķete, saspiesta gaisa dzīta, šaujas augšup cauri ūdenim. Iznākot no ūdens, cietā degviela aizdedzina raķeti un uztur to visu atlikušo ceļu. Ja tā padomā, tas tiešām ir velnišķīgs ierocis. Iedomājies, kā šis sasodītās raķetes jebkurā vietā izšaujas no ūdens un saspridzina kādu galvaspilsētu lupatu lēveros. Mums jau ir sešas tādas zemūdenes un būs vēl citas. Ja tā padomā, nav slikts iebiedēšanas līdzeklis. Neviens nezina, kur tās atrodas un kad var izšaut. Nemaz nelīdzinās raķešu bāzēm un tamlīdzīgām vietām, kuru atrašanos viegli no­teikt un kuras var padarīt rīcībnespējīgas ar vienu vienīgu raķešu vilni.

- Gan jau atradis kādu veidu, kā tās atrast, - sausi noteica Bonds. - Un, iespējams, dziļi okeānā ierīkota atomiskā dziļumbumba nosūtīs šoka viļņus simtiem jūdžu tālumā un iznīcinās visu milzīgā reģionā. Bet vai tai ir kaut kas mazāks par raķetēm? Ko mēs izmantosim, ja vajadzēs tikt galā ar Disco?

- Zemūdenei ir sešas torpēdu caurules, un uzdrošinos apgalvot, ka tai ir arī mazāks bruņojums - mašīnpistoles un tamlīdzīgi. Vis­grūtāk būs pierunāt komandieri, lai tās izšauj. Viņam nepatiks doma, ka jāšauj uz neapbru­ņotu civilo jahtu, paklausot pāris neievērojamu personu pavēlēm, no kuriem viens turklāt ir anglis. Ceru, ka viņš no Flotes departamenta saņēmis tikpat pamatīgas pavēles kā mēs abi.

Milzīgā zemūdene vieglītēm atsitās pret pie­stātni. Tika izmestas virves un izlikts alumīnija traps. Vērotāju pūlis, ko apturēja policijas kor­dons, daudzbalsīgi uzgavilēja.

- Iesim nu! - sacīja Leiters. - Ellišķīgi slikts sākums. Mums pa abiem nav pat vienas cepu­res, ko pacelt sveicienam. Tu taisi kniksi, es piesitīšu kāju.

Zemūdene iekšpusē bija neticami ietilpīga, un tās dziļumos veda nevis trepes, bet kāpnes. Nekur neredzēja neko lieku, un inteijera spīdīgais krāsojums sastāvēja tikai no diviem zaļajiem toņiem. Spilgti krāsotie elektrības vadi priecīgi kontrastēja ar gandrīz slimnīcai līdzīgo apdari. Nopakaļ sardzes virsniekam, apmēram divdesmit astoņus gadus vecam vīrietim, viņi nokāpa divus klājus zemāk. Gaiss (temperatūra 70° pēc Fārein- heita un gaisa mitrums 46 %, kā paskaidroja virsnieks) bija brīnišķīgi vēss. Kāpņu pakājē viņš pagriezās pa kreisi un pieklauvēja pie durvīm ar uzrakstu "Komandieris P. Pedersens, SVF".

Kapteinim pēc izskata varēja dot ap četrdes­mit. Viņam bija plata, skandināviska seja un melns, tikko sirmot sācis "ezītis". Gudras, dzirkstošas acis, kas liecināja par labu humora izjūtu, bet bīstama mute un zods. Viņš sēdēja pie metāla galda ar glītās kaudzītēs sakārtotiem dokumentiem un kūpināja pīpi. Viņam priekšā atradās tukša kafijas tase un bloknots, kurā viņš tikko bija rakstījis. Vīrietis piecēlās, paspie­da ienācējiem roku, pamāja uz divu krēslu pusi pie rakstāmgalda un sacīja: - Lūdzu, kafiju, Stenton, vai jūs, lūdzu, neapsēstos?

Izrāvis virsējo lapu no bloknota, viņš to pasniedza pāri rakstāmgaldam.

- Ārkārtīgi steidzami.

Kapteinis apsēdās.

- Tātad, džentlmeņi, esiet sveicināti uz klāja! Komandieri Bond, man ir patīkami, ka kuģi apcie­mo Karaliskās flotes loceklis. Vai esat kādreiz bijis uz zemūdenes?

- Esmu, - sacīja Bonds, - bet tikai kā kravas pārzinis. Dienēju izlūkošanā - Karaliskās flotes speciālajā nodaļā. Tā teikt, šokolādes jūrnieks.

Kapteinis iesmējās.

- Tas ir labi! Un jūs, mister I>eiter?

- Nē, kapteini Bet man bija pašam sava zem­ūdene. To darbināja ar kaut ko līdzīgu gumijas pūslim un caurulei. Nelaime tā, ka man nekad neļāva pielaist vannā pietiekami daudz ūdens, lai redzētu, ko tā no tiesas var paveikt.

- Izklausās gluži pēc Jūras spēku departa­menta. Viņi nekad neļauj man izmēģināt šo kuģi līdz galam. Izņemot vienu reizi, kad bija jāveic izmēģinājums. Katru reizi, kad gribi uzņemt kārtī­gu ātrumu, adatiņa šķērso sasodīto sarkano līniju, ko kāds neģēlis uzkrāsojis uz ciparnīcas. Labi, džentlmeņi, - kapteinis paskatījās uz Leite- ru, - kāds ir rezultāts? Neesmu saņēmis tādus "Pilnīgi slepeni" un "Ārkārtīgi steidzami" plūdus kopš Korejas laikiem. Varu jums pateikt, ka pēdējo ar atzīmi "Personīgi" saņēmu no Jūras spēku priekšnieka. Tajā bija sacīts, ka pāreju jūsu pakļautībā, bet jūsu nāves vai nespējas gadījumā - komandiera Bonda pakļautībā līdz brīdim, kad šovakar pulksten septiņos ierodas admirālis Karlsons. Kas par lietu? Kas notiek? Zinu tikai to, ka uz visiem signāliem ir atzīme "Operācija Pērkonlode". Kas tā par operāciju?

Bondam komandieris Pedersens bija ļoti iepaticies. Viņam patika kapteiņa nepiespiestā izturēšanās, viņa humors un - prātā ienāca vecs flotes teiciens - viņa buras piegriezums jeb ārējais izskats. Kamēr Leiters stāstīja faktus līdz pat Largo amfībijas izlidošanas brīdim pulksten 1.30 un norādījumiem, ko Bonds bija devis Dominikai Vitāli, viņš vēroja kapteiņa patīkamo, labsirdīgo seju.

Leitera balss fonā skanēja klusu trokšņu pavadījums - ģeneratora pastāvīgā, spalgā gaudo­šana, kam pāri klājās mūzikas fons - Ink Spots dziedāja "Man garšo kafija, man garšo tēja". Laiku pa laikam virs kapteiņa rakstāmgalda iesprakšķē- jās komutators un atskanēja mehāniskas balsis:

- Robertss pie galvenā inženiera! Galvenais inženieris izsauc Openšovu! Zilo komandu uz nodalījumu F!

Un no kaut kurienes precīzi ik pēc divām minūtēm atskanēja sūknim līdzīga aparāta šņācieni un burzguļošana. Radās sajūta, it kā viņi būtu iekāpuši vienkārša robota smadzenēs, ko ar nelielu cilvēku līdzdalību darbina hidrau­lika un elektriskie impulsi.