Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Ne vairāk kā adekvāts, - prātīgi atteica nr. 5, fiziķis Koce. - Taču tās izturēs pārbaudi, pedantisku pārbaudi. Monētas ir autentiski septiņpadsmitā gadsimta sākuma dubloni un reāli. Jūras ūdenim nav liela iespaida uz zeltu un sudrabu. Esmu ņēmis talkā nedaudz skā­bes, lai pastiprinātu eroziju. Protams, monētas vajadzēs nodot izmeklētājam un teikt, ka tās ir daja no atrastajiem dārgumiem. Lai tās novērtētu, būs vajadzīgs daudz lielāks eksperts nekā viņš vai tiesa. Neviens nespiedīs atklāt dārgumu atrašanās vietu. Iespējams, mēs varam minēt ūdens dziļumu, teiksim, desmit asis - un vārdā nenosauktu rifu. Es neredzu, kā mūsu teikto varētu apgāzt. Ap rifiem ūdens bieži vien ir ļoti dziļš. Varēja gadīties, ka mis Vitāli radās problēmas ar akvalangu, un viņa redzēta nozūdam pāri dziļai nogāzei, kur mūsu eholote uzrādīja simts asu dziļumu. Mēs visiem spēkiem pūlējāmies viņu atrunāt no līdzdalības dārgumu meklēšanā. Taču viņa bija pieredzējusi peldētā­ja. Viņa tik ļoti mīlēja romantiku. - Nr. 5 paplēta rokas. - Tāda rakstura negadījumi notiek bieži.

Katru gadu cilvēki zaudē dzīvibu peldoties. Mēs uzsākām pamatīgu meklēšanu, bet gadījās haizivs. Pārtraukuši dārgumu meklējumus, mēs atgriezāmies Naso, lai ziņotu par notikušo traģēdiju. - Nr. 5 apņēmīgi pakratīja galvu. - Es neredzu iemeslu, kāpēc mums vajadzētu baidīties. Taču es atbalstu nepieciešamību veikt visstingrāko izmeklēšanu. - Nr. 5 pieklājīgi pa­grieza galvu uz Iorgo pusi. - Elektrībai ir izman­tojums, ko es labi pārzinu. Cilvēka ķermenis tam nespēj pretoties. Ja varu būt noderīgs…?

Largo balss skanēja tikpat pieklājīgi. No ma­las varētu likties, ka viņi apspriežas, kā palīdzēt pasažierim, kas cieš no jūras slimības.

- Paldies! Manā rīcībā ir pārliecināšanas līdzekļi, kas līdz šim sevi attaisnojuši. Bet, ja gadījums būs sevišķi smags, es katrā ziņā jūs pieaicināšu. - Largo pārlaida skatienu rubīnsar- kanajām, ēnu apņemtajām sejām. - Tagad īsu­mā pārrunāsim pārējo. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Pašlaik ir pusnakts.^ Sākot no pulksten trijiem, gaidāmas divas stundas mēnesnīcas. Pirmā gaisma sāks aust tūlīt pēc pulksten pieciem. Tādējādi operācijas izpildei atliek divas stundas. Ejot pēc kursa, mēs ieradīsimies Vestendā no dienvidiem. Tas ir parastais kuģu ceļš uz salām, un, ja ari raķešu bāzes radars ievēros mūsu tālāko pārvietošanos uz mērķa zonu, viņi pieņems, ka mēs esam jahta, kas nedaudz novirzījusies no kursa. Mēs noenkurosimies precīzi trijos, un peldētāju komanda pametis kuģi pusjūdzes attālumā no bumbas novietošanas vietas. Piecpadsmit no jums, kas būs šis komandas locekli, kā iepriekš runāts, peldēs izkārtojušies lokveidā, turot platformu ar sliecēm un raķeti loka centrā. Izkārtojums stingri jāievēro, lai kāds nejauši nenoklīstu. Zilajam lukturim uz manas mugu­ras vajadzētu kalpot par pietiekami spēcīgu bāku, bet, ja kādam gadās apmaldīties, viņš atgriežas pie kuģa. Vai sapratāt? Pirmais eskorta uzdevums ir uzmanīties no haizivīm un barakudām. Es vēlreiz atgādināšu, ka jūsu iero­ču diapazons nav daudz lielāks par divdesmit pēdām un ka zivīm jātrāpa galvā vai tūlīt aiz tās. Katram, kas gatavojas šaut, par to jābrīdina savs kaimiņš, kas tad apstājas un ir gatavs, ja nepieciešams, raidīt papildu šāvienu. Tomēr vienam šāvienam vajadzētu būt pietiekamam, lai kurare, kā esam informēti, neietekmētu mūsu pārvietošanos pa ūdeni. Pats galvenais, - Largo apņēmīgi salika rokas sev priekšā uz galda, - pirms šaušanas neaizmirstiet noņemt no stobra aizsargvairodziņu. - Largo pacēla uz augšu plaukstas. - Jūs man piedosiet, ka atkār­toju šis patiesības. Mēs esam daudzkārt vingri­nājušies līdzīgos apstākļos, un es ticu, ka viss būs labi. Taču zemūdens apvidus būs nepazīs­tams, un deksedrina tablešu iedarbība - tās izsniegs peldētājiem tūlīt pēc šīs sapulces - ir paredzēta, lai aktivizētu nervu sistēmu un celtu izturību un drosmi. Tāpēc mums visiem jābūt gataviem negaidītajam un jāzina, kā tādā gadījumā rīkoties. Vai ir vēl kādi jautājumi?

Kad pirms daudziem mēnešiem Parīzē ope­rāciju vēl tikai plānoja, Blofelds bija brīdinājis Largo, ka nepatikšanas, ja tādas gaidāmas no viņa komandas locekļiem, var sagādāt abi krievi, bijušie SMERSH biedri, nr. 10 un nr. 11. "Konspirācija," bija teicis Blofelds, "viņiem ir asinīs. Roku rokā ar konspirāciju iet aizdomī­gums. Šie abi vīri vienmēr prātos, vai viņi nav kādas aizmugurējas intrigas objekti - vai viņiem neuzdos visbīstamāko darbu, vai viņus nepa­darīs par grēkāžiem, nododot policijai, vai viņus nenogalinās, lai nozagtu viņu peļņas daļu. Viņi slieksies ziņot par saviem kolēģiem un vienmēr cels iebildumus pret jau saskaņotiem plāniem. Viņiem šķitīs, ka acīmredzams plāns, paveicams uzdevums, ir izvēlēts kaut kādu no viņiem slēptu iemeslu dēļ. Viņus pastāvīgi vajadzēs pārliecināt, ka nekas netiek slēpts, bet, kad viņi būs piekrituši izpildīt pavēles, viņi izpildīs tās pedantiski un nedomājot par personīgo drošību. Šādi vīri, pat neņemot vērā viņu īpašos talantus, ir tā vērti, lai viņus paturētu komandā. Taču tu, lūdzu, atceries, ko es teicu, un, ja radīsies nepa­tikšanas, ja viņi mēģinās sēt neuzticību ko­mandā, tev jārīkojas ātri un nežēlīgi. Nedrīkst pieļaut, ka komandu pārņem neuzticības un lojalitātes trūkuma tārpi. Tie ir iekšējie ienaid­nieki, kas var iznīcināt pat pedantiskākos plānus."

Ierunājās nr. 10, reiz slavenā SMERSH tero­rists, vārdā Streļiks. Viņš sēdēja divu krēslu atstatumā, Largo kreisajā pusē. Viņš neuzrunā­ja Largo, bet visus klātesošos.

- Biedri, es domāju par interesantajām lie­tām, ko pastāstīja nr. 1, un es sev saku, ka viss ir lieliski noorganizēts. Es ari domāju, ka šī operāci­ja būs loti izdevusies un ka nebūs nekādas vaja­dzības uzspridzināt otro bumbu, lai iznīcinātu mērķi nr. 2. Man ir daži šo salu apraksti, un no "Burātāja (nr. 10 radās grūtības ar šā vārda izru­nu) rokasgrāmatas pa Bahamu salām" es uzzinā­ju, ka netālu no mūsu mērķa atrodas liela, jauna viesnīca, ap kuru plešas pilsētiņa. Tādējādi es vēr­tēju, ka ieroča nr. 1 sprādziens, iespējams, iznīci­nās ap diviem tūkstošiem cilvēku. Manā zemē divi tūkstoši cilvēku nav pārāk liels zaudējums salīdzinājumā ar svarīgu raķešu bāzi, un viņu nāvi Padomju Savienībā neuzskatītu par sevišķi nozīmīgu. Es domāju, ka Rietumos tas būs citādi un ka šo cilvēku iznīcināšana un dzīvu palikušo glābšana būs izšķirošs moments, kas mudinās nekavējoties piekrist mūsu noteikumiem, lai paglābtu no iznīcināšanas mērķi nr. 2. Tādējādi, biedri, - monotonā, bezkaislīgā balss kļuva mazliet dzīvāka, - es sev saku, ka nieka divdesmit četru stundu laikā mūsu pūles būs galā un lielā balva būs mūsu rokās. Biedri, - sarkanmelnās ēnas pārvērta viņa saspringto smaidiņu draudīgā grimasē, - kad tik liela nauda ir rokas stiepiena attālumā, man prātā ienāca pavisam nenozīmīga doma. - (Largo iebāza roku kabatā un noņēma drošinātāju savam mazajam 25. kalibra koltam.) - Un es neizpildītu pienākumu pret savu krievu biedru, ja nedalītos šajā domā ar jums, tajā pašā laikā prasot iecietību pret, iespējams, nepamato­tām aizdomām.

Iestājās dziļš, varētu teikt, ļaunu vēstošs klusums. Visi šie vīrieši bija bijuši slepenie aģenti vai konspiratori. Viņi pazina dumpības smaku, tuvojošos neuzticības ēnu. Ko nr. 10 zina? Ko viņš grasās izpaust? Ikviens no vīriem sagatavojās aši izlemt, kurā virzienā lēkt, kad kaķis tiks izlaists no maisa. Largo izvilka ieroci no kabatas un turēja pie ceļgala.