Jans Flemings - PĒRKONLODE

Desmit minūtes vēlāk komandieris Peder- sens atliecās krēslā taisni. Viņš pasniedzās pēc pīpes un izklaidīgi sāka to piebāzt.

- Tas tik ir traks stāsts, - viņš noteica un pasmaidīja. - Savādi, pat ja nebūtu saņēmis signālus no Jūras spēku departamenta, es tam būtu noticējis. Vienmēr esmu domājis, ka kaut kam tādam tuvākajā laikā jānotiek. Nolādēts! Man jāpārvadā raķetes, es komandēju kodol- zemūdeni… Bet tas nenozīmē, ka mani nepār­ņem šausmas, visu to iedomājoties. Man ir sieva un divi bērni, un ari tas biedē. Šie kodolieroči vienkārši ir pārāk bīstami. Jebkurš no šejienes smilšainajiem līcīšiem var turēt ķīlā visas Savienotās Valstis - tikai pavēršot vienu no ma­nām raķetēm uz Maiami. Un te nu es esmu - Pīters Pedersens, trīsdesmit astoņus gadus vecs, varbūt pie pilna prāta, varbūt ne, un manā krājumā ir sešpadsmit tādu raķešu. Pietiekami, lai noslaucītu no zemes virsas gandrīz visu Angliju. Taču, - viņš saņēma kopā uz rakstām­galda gulošās plaukstas, - tas ir tikai starp citu. Šobrīd mums ir viena maza problēmiņa - maza, bet tik liela kā pasaule. Kas tad mums jādara? Ja esmu sapratis pareizi, jūs, džentlmeņi, domājat, ka šis Largo kuru katru brīdi atgriezī­sies savā lidmašīnā ar visām paslēptajām bumbām. Ja viņš ir dabūjis bumbas un gatavo­jas darīt to, ko jūs man teicāt, un es ticu, ka viņš tās ir dabūjis, šī meitene mums par to pazi­ņos. Tādā gadījumā mēs viņu ņemam uz grauda un arestējam vai uzspridzinām viņa kuģi. Pareizi? Taču pieņemsim, ka viņš nav iecēlis bumbas kuģī vai ari kāda iemesla dēļ mēs nesaņemsim zīmi no meitenes. Ko tad mēs darām?

- Mēs viņam sekojam, sēžam cieši uz astes, kamēr izbeidzas noteiktais laiks, kas, skaitot no šā brīža, ir vēl divdesmit četras stundas, - rāmi noteica Bonds. - Tas ir viss, ko varam darīt, neizraisot likuma sargu brēku. Kad laiks būs beidzies, mēs varam nodot visu problēmu mūsu valdību ziņā, lai viņi izlemj, ko darīt ar Disco, nogremdēto lidmašīnu un visu pārējo. Pa to laiku kāds vīriņš ātrumlaivā, par kuru neko neesam dzirdējuši, var būt atstājis vienu no bumbām pie Amerikas krastiem, un Maiami var būt uzgājusi gaisā. Vai ari var atskanēt liels būkšķis kaut kur citur pasaulē. Pagājis pietiekami ilgs laiks, lai izceltu bumbas no lidmašīnas un nogādātu tūkstošiem jūdžu attālumā no šejienes. Jā, tas būtu pārāk slikti, un mēs būtu vainīgi. Taču šajā mirklī mēs esam gluži kā detektīvi, kas novēro cilvēku, kas, viņuprāt, gatavs izdarīt slepkavību. Viņi pat nezina, vai potenciālajam slepkavam ir ierocis vai nav. Detektīvi var vienīgi viņam sekot un gaidīt, kamēr tas patiesi izrauj ieroci no kabatas un nomērķē. Tad un tikai tad detektīvs var šaut uz viņu vai apcietināt.

Bonds pagriezās pret Leiteru.

- Vai ne tā, Fēliks?

- Tā iznāk. Un, kaptein, mēs ar komandieri Bondu esam pilnīgi pārliecināti, ka Largo ir īstais un ka viņš tūlīt pat ies uz mērķi. Tāpēc mēs piekritām celt trauksmi un aicināt jūs uz šejieni. Var droši derēt, ka viņš to bumbu uzstā­dīs naktī, un šī nakts ir pēdējā, kas vēl atlikusi. Starp citu, kaptein, vai jums ir tvaiks vai kā to sauc uz kodolzemūdenēm?

- Ir, un mēs varam doties ceļā kaut vai pēc piecām minūtēm. - Kapteinis pakratīja galvu. -Taču man jums jāsaka slikta ziņa, džentlmeņi. Es vienkārši nevaru iedomāties, kā mēs varētu sekot Disco.

- Kā tad tā? Jūs taču varat uzņemt nepiecie­šamo ātrumu?! - Leiters pieķēra sevi, ka draudīgi pastiepis roku uz kapteiņa pusi, un steigšus nolaida skatienu.

Kapteinis pasmaidīja.

- Jādomā gan. Droši vien mēs varam sarīkot labas sacīkstes taisnā gabalā, bet šķiet, ka jūs, džentlmeņi, neesat ņēmuši vērā navigācijas ris­ku šajā okeāna daļā. - Viņš norādīja uz britu admiralitātes karti pie sienas. - Paskatieties! Vai esat kādreiz redzējuši karti ar tik daudziem cipariem? Izskatās pēc izjukuša skudru pūžņa. Tās ir bīstamās vietas, džentlmeņi, un es jums varu pateikt, ka mums būs beigas, ja vien Disco neturēsies pie kāda no dziļūdens kanāliem - pie Okeāna Mēles, Ziemeļrietumu Providensas vai

Ziemeļaustrumu. Viss pārējais apgabals, - viņš pamāja ar roku, - uz kartes varbūt izskatās tādā pašā zilā krāsā, bet pēc ceļojuma jūs sasoditi labi sapratīsiet, ka tā nav tā pati zilā krāsa. Gandrīz viss reģions sastāv no pacēlumiem un šelfiem, virs kuriem ir tikai tris līdz desmit asis ūdens. Ja es būtu pilnīgi traks un meklētu jau­ku, ērtu darbiņu krastā, es izvestu kuģi pa desmit asu dzijumu - ja spētu piekukuļot stūr­mani un nerādīt eholoti apkalpes locekjiem. Taču, ja arī mums uz kartes gadītos labs gabals desmit asu dziļuma, nedrīkst aizmirst, ka karte ir veca, vēl no burinieku laikiem, bet okeāna dibens šajos vairāk nekā piecdesmit gados, kopš zīmēta karte, ir krietni nobīdījies. Tad vēl ir paisumi un bēgumi, kas to pārveido, un koraļļu galvas, ko eholote neuzrāda, kamēr tu nedzirdi lūstošas tilpnes vai dzenskrūves atbalsis. - Kap­teinis atgriezās pie rakstāmgalda. - Nē, džentl­meņi! Largo rīkojies sasodīti gudri, izvēloties šo itāļu kuģi. Jahta ir hidroplāns, un tās iegrime droši vien nav dziļāka par asi. Ja tā izvēlēsies kuģot pa seklumu, mums nebūs ne mazāko izredžu. Un tas ir mans pēdējais vārds. - Kaptei­nis uzlūkoja abus vīrus pēc kārtas. - Vai gribat, lai sazinos ar Jūras spēku departamentu un izsaucu no Loderdeilas forta bumbvedējus? Īle varētu sekot jahtai.

Abi vīrieši saskatījās.

- Jahta kuģos bez ugunīm, - sacīja Bonds. - Atrast to tumsā būs velnišķīgi grūti. Ko tu saki,

Fēliks? Varbūt labāk viņus izsaukt kaut vai tādēļ, lai apsargā Amerikas krastu. Pēc tam, ja kapteinis piekritīs, mēs izvēlēsimies Ziemeļrietumu kanālu. Tas ir, ja Disco kaut kur dosies, un ieradīsimies pie Bahamu raķešu bāzes, kas ir mērķis nr. 1.

Fēlikss Leiters ar kreiso roku noglauda salmu krāsas matu cekulu.

- Sasodīts, - viņš skaitās. - Pie velna, jā, dro­ši vien! Mēs jau tā izskatāmies pēc muļķiem, ka esam atsaukuši šurp Mantu. Ko gan nozīmē viens bumbvedēju eskadrons? Protams! Mums tikai jāpierāda, ka mūsu nojauta par Largo un Disco ir pareiza. Nāc, saliksim galvas kopā ar kapteini un nosūtīsim signālu, kas neizskatītos pārāk muļķīgs - vienu CIP un vienu tavam šefam. Kādas ir tavas domas par tekstu?

- Admiralitāte M, ar atzīmi "Operācija Pērkon- lode".

Bonds pārvilka plaukstu sejai.

Ak, Dievs, tas nozīmē iemest kaķi starp ba­ložiem!

Viņš paskatījās uz lielo metāla sienas- pulksteni.

- Seši. Tātad Londonā ir pusnakts. īstais laiks, lai saņemtu tamlīdzīgu signālu.

Mehāniskā balss mikrofonā pie griestiem ierunājās skaidrāk.

- Sardzes virsnieks kapteinim. Policijas virs­nieks ar steidzamu ziņu komandierim Bondam.

Kapteinis nospieda slēdzi un teica mikrofo­nā uz rakstāmgalda:

- Ved viņu lejā! Sagatavojieties doties ceļā! Sagatavo komandu izbraukšanai!

Pārliecinājies, ka saprasts, kapteinis atlaida slēdzi un uzsmaidīja Bondam un Leiteram.

- Kā sauca to meiteni? - viņš vaicāja Bondam. - Domino? Jā, Domino ir labs vārds.

Durvis atvērās. Policijas kaprālis ar noņem­tu cepuri sastinga miera stājā uz metāla grīdas un pastiepa stīvu roku. Paņēmis aploksni, Bonds to atgrieza vajā. Pārlaidis skatienu ar zīmuli rakstītajai piezīmei, ko bija parakstījis policijas komisārs, viņš bezkaislīgā balsī nola­sīja to skaļi:

LIDMAŠĪNA ATGRIEZĀS 17.30 PUNKTS IECELTA KUĢĪ PUNKTS DISCO IZBRAUCA 17.55 PILNĀ ĀTRUMĀ PUNKTS KURSS UZ ZIEMEĻ­RIETUMIEM PUNKTS MEITENE PĒC UZKĀP­ŠANAS UZ KUĢA NEPARĀDĪJĀS ATKĀRTOJU NEPARĀDĪJĀS PUNKTS