Jans Flemings - PĒRKONLODE

Bonds piesardzīgi atbildēja, ka vēl esot par agru ko stāstīt. Izskatoties, ka operācija iegūstot nopietnus apmērus. Vai varētu palūgt, lai novērotāji nekavējoties ziņo, tiklīdz ierauga, ka amfībija atgriežas uz Disco? Tas esot ārkārtīgi svarīgi. Vai komisārs varētu nodot savu informāciju Fēliksam Leiteram, kurš tobrīd esot ceļā uz radiosakaru mezglu? Un vai Bonds varētu aizņemties mašīnu - vienalga kādu - bez šofera? Jā, Lanā Rover būšot labs. Vienalga kas, ka tikai četri riteņi.

Pēc tam Bonds piezvanīja Domino uz Palmi­ru. Izklausījās, ka meitene priecājas, dzirdot viņa balsi.

- Kur tu visu ritu biji, Džeims? - šī bija pirmā reize, kad viņa nosauca Bondu vārdā. - Es šovakar gribu uzaicināt tevi peldēties. Man lika sakravāties un vakarā kāpt uz jahtas. Emilio saka, ka šonakt viņi došoties pēc bagātībām. Vai nav jauki, ka viņš ņem mani līdzi? Taču tas ir briesmīgs noslēpums, tāpēc nevienam nestāsti, labi? Taču viņš negrib atklāt, kad būsim atpakaļ. Teica kaut ko par Maiami. Es domāju, - viņa vilcinājās, - es domāju, varbūt tu ap to laiku būsi atgriezies Ņujorkā. Es tik maz esmu tevi redzējusi. Vakar tu tik piepeši aizgāji. Kas notika?

- Man pēkšņi sāka sāpēt galva. Droši vien no saules. Tā tik bija diena. Es negribēju iet projām. Un es labprāt nopeldētos. Kur?

Viņa rūpīgi izstāstīja. Apmēram jūdzi no PaJmiras gar piekrasti stiepjoties pludmale. Uz to gar būdu ar lapu jumtu vedot sānceļš. Viņš nevarēšot to nepamanīt. Pludmale tur esot labā­ka nekā pie Palmiras. Niršana sagādāšot lielāku prieku. Un, protams, tur esot mazāk cilvēku. Teritorija piederot kādam aizbraukušam zviedru miljonāram. Kad viņš varēšot ierasties? Pus­stunda būšot labi. Viņiem būšot vairāk laika. Lai peldētos, protams.

Atnesa Bonda pasūtīto viskiju un sendviču. Viņš sēdēja un ēda, raugoties sienā, satraukts par meiteni, bet apzinoties, ko todien viņai no­darīs. Būs ļoti slikti - kad varēja būt tik labi. Viņš atcerējās, kā pirmoreiz viņu sastapa, smieklīgo salmu cepurīti, kas bija nošķiebušies pār degunu, gaišzilās lentes, kas, braucot pa Beistritu, plivinājās vējā. Nu labi…

Saritinājis dvielī peldbikses, Bonds uzvilka pie garajām biksēm tumšzilu kokvilnas kreklu un uzmeta plecā Leitera doto Geigera skaitītāju. Tad pameta skatienu spogulī. Viņš izskatījās kā jebkurš cits tūrists ar fotoaparātu. Iebāzis roku bikšu kabatā, Bonds pārliecinājās, ka identifi­kācijas sprādze ir savā vietā, un, izgājis no nu­mura, devās uz liftu.

Lanā Roijer bija apgādāts ar Dunlopillo spilveniem, taču gar ceļmalām izdrupušais as­falts un Naso piekrastes ceļa bedrainie līkumi sagādāja pamatīgu slodzi atsperēm, bet trīsošā pēcpusdienas saule likās neizturama. Atradis vietu, kur smilšu cejš nogriezās kazuarinās, un novietojis mašīnu uz robežas ar pludmali, Bonds vēlējās vairs tikai nokļūt jūrā un tur ari palikt. Pludmales būda atgādināja Robinsona Kruzo veidojumu no pita bambusa un vietējās priedes, kas apjumts ar palmu lapu jumtu, kura platās malas meta melnas ēnas. Iekšpusē bija divas ģērbtuves. Uz vienas bija rakstīts VIŅA, uz otras - VIŅAS. Viņas ģērbtuvē bija tikai maza kaudzīte mīkstu drānu un baltas briežādas san­dales. Bonds pārģērbās un izgāja atpakaļ saulē. Mazo pludmallti, ko veidoja baltu smilšu pusmēness, no abām pusēm ieskāva klinšu strēles. Meiteni nekur neredzēja. Krasts zem ūdens strauji pārgāja no zaļa zilā. Paspēris dažus soļus seklumā, Bonds ienira cauri remde­najam virsējam slānim vēsajās ūdens dzīlēs. Uzturējies tajās, cik ilgi vien iespējams, izbaudot brīnišķīgi glāsmaino vēsumu uz ādas un matos, viņš iznira virspusē un laiski izkāpa no ūdens, gaidot, ka teju, teju aiz kāda no klinšu izvirzīju­miem parādīsies meitene. Taču no viņas nebija ne vēsts, un pēc desmit minūtēm Bonds atgrie­zās krastā, izvēlējās stingru smilšu laukumiņu un apgūlās uz vēdera, nolicis galvu uz rokām.

Pēc dažām minūtēm kaut kas lika viņam atvērt acis. Pāri klusajam līcītim viņam tuvojās sīka burbuļu taciņa. Kad tā bija iznākusi no tumši zilajiem ūdeņiem zaļajos, Bonds varēja saskatīt dzelteno akvalanga cilindru un masku, kam nopakaļ slīdēja tumšu matu vēdeklis.

Meitene izpeldēja seklumā. Atspiedusies uz vie­na elkoņa, viņa pacēla masku.

- Neguli un nesapņo! - viņa strupi uzsauca. - Nāc mani glābt!

Piecēlies kājās, Bonds nogāja dažus soļus līdz vietai, kur viņa gulēja.

- Tev nevajadzēja nirt vienai pašai, - viņš sacīja. - Kas noticis? Vai tevi gribēja noķert haizivs?

- Nevajag tik muļķīgi jokot. Man iedūrušās kājā jūras gurķa adatas. Tev vajadzēs tās kaut kā izvilkt. Vispirms novelc man akvalangu! Pārāk sāpīgi stāvēt ar visu šo svaru mugurā.

Viņa pastiepa roku un atāķēja siksnu uz vēdera.

- Tagad tikai pacel uz augšu!

Bonds darīja, kā viņam lika, un aiznesa cilin­dru koku paēnā. Kad viņš atgriezās, meitene sēdēja seklajā ūdenī un pētīja labās kājas pēdu.

- Tur ir divas adatas, - viņa teica. - Būs grūti izvilkt.

Bonds pienāca un notupās viņai blakus. Divi melni punktiņi viens otram cieši blakus atradās gandrīz zem vidējo pirkstu izliekuma. Piecēlies kājās, viņš pastiepa roku.

- Nāc, iesim ēnā! Tas prasīs laiku. Neliec kāju uz zemes, citādi iedzīsi adatas vēl dziļāk. Es tevi aiznesīšu.

- Mans varonis! - viņa pasmējās. - I^abi. Tikai nenomet zemē!

Viņa pastiepa abas rokas. Pieliecies Bonds saņēma viņu zem ceļgaliem, bet ar otru roku - zem padusēm. Meitenes rokas sakļāvās viņam ap kaklu. Bonds viegli pacēla viņu un palika bridi stāvam ūdenī, kas glaudās ap kājām, un vērojam viņas augšup pavērsto seju. Spožās acis sacīja jā. Pieliecis galvu, viņš cieši noskūpstīja meitenes puspavērtās, gaidošās lūpas.

Bridi kavējušās, tās lēnām atrāvās.

- Tev nevajadzētu saņemt atlīdzību pirms laika, - viņa aizelsusies sacīja.

- Tas bija tikai kredītā.

Cieši piekļāvis plaukstu meitenes labajai krūtij, Bonds izkāpa no ūdens, šķērsoja pludmali un, iegājis kazuarīnu paēnā, saudzīgi noguldīja viņu mīkstajās smiltīs. Salikusi rokas zem pa­kauša, lai smiltis nesaliptu slapjajos matos, viņa, paslēpusi skatienu aiz puspavērto plakstiņu tumšā skropstu meža, gulēja un gaidīja.

Bikini ar uzkalniņu slējās augšup pretī Bon- dam, bet lepnās krūtis apspīlētajās bļodiņās atgādināja vēl divas acis. Bonds juta, ka zaudē mieru.

- Pagriezies! - viņš strupi noteica.

Viņa darīja, kā likts. Pietupies Bonds saņē­ma plaukstā meitenes labo pēdu. Tā šķita maza un mīksta kā sagūstīts putnēns. Notraucis smil­šu graudiņus, viņš atlocīja pirkstus. Mazie, sārtie spilventiņi līdzinājās kādai eksotiskai pu­ķei. Pieturot pirkstus, Bonds pieliecās un pie- kļāva lūpas vietai, kur beidzās aizlauztās, melnās adatas. Viņš sūca apmēram minūti.

Mutē iekļuva mazs gabaliņš adatas. Bonds to izspļāva un teica:

- Bez sāpēm būs ilgi. Tas prasīs visu dienu, un es negribu tik daudz laika izšķiest tikai vie­nai pēdai. Vai esi gatava?

Viņš redzēja, kā, gatavojoties sāpēm, sa­springst viņas dibena muskuļi.

- Jā, - viņa sapņaini atteica.

Cik vien saudzīgi spēdams, Bonds iekodās miesā ap dzelksni un sūca. Pēda pūlējās izrau­ties no viņa tvēriena. Bonds pārstāja sūkt un izspļāva dzelkšņa gabaliņus. Ap brūci bija re­dzamas baltas zobu pēdas, un no abām brūcītēm sūcās pa niecīgai asiņu lāsītei adatas galviņas lielumā. Viņš tās nolaizīja. Zem ādas vairs nebija palicis gandrīz nemaz melnuma.