Jans Flemings - PĒRKONLODE

Satraukumā starojošu seju Leiters atgāzās sēdeklī.

- Lai velns mani parauj! Sasodīts, vecīt! - Viņš uzsita Bondam pa muguru. - Mēs to esam atra­duši! Mēs esam atraduši nolāpīto lidmašīnu! Vai tu to saproti? Tas tik ir numurs!

Bonds bija izņēmis savu Walther PPK. Pa­skatījies, vai aptvere ir pilna, viņš atbalstīja revolveri pret kreiso delnu un nogaidīja, kamēr abas haizivis atkal atgriežas. Pirmā bija lielāka - gandrīz divpadsmit pēdu gara āmurgalva. Tās atbaidoši saplacinātā galva, šķeļot ūdeni un vērojot, kas notiek apakšā, un gaidot gaļu, kus­tējās no vienas puses uz otru. Bonds nomērķēja pa muguras spuru, kas slīdēja virs ūdens kā tumša bura. Spura bija saslējusies stāvus, kas lielām zivīm liecina par sasprindzinājumu un modrību. Tieši zem tās atradās mugurkauls, kas citādi nebija ievainojams, kā vien ar niķelētu lodi. Bonds nospieda gaili. Lodei trāpot pa ūdens virsmu tieši aiz spuras, atskanēja plak- šķis. Pāri ūdeņiem nobūkšķēja šāviena atbalss. Haizivs nepievērsa tam ne mazāko uzmanību. Bonds šāva vēlreiz. Ūdeni pārklāja putas, kad zivs, atmuguriski izslējusies virs ūdens, ienira un tūdaļ pat iznira, neganti locīdamās kā ievainota čūska. Tas nevilkās ilgi. Acīmredzot lode bija bojājusi mugurkaula smadzenes. Lielais, brūnais ķermenis sāka mest neveiklus lokus, kas kļuva aizvien plašāki. Uz mirkli no ūdens parādījās atbaidošais snuķis, atsedzot plati ieplestu, riebīgu žokli. Tad zivs apvēlās uz muguras, un saulē kļuva redzams tās baltais vēders. Pēc tam tā, iespējams, jau beigta, turpi­nāja mehāniski, nesakarīgi peldēt.

To visu vēroja otra haizivs. Tad piesardzīgi tuvojās. Spēji piepeldējusi pie mirstošās zivs, tā asi nogriezās sāņus. Sajutusi, ka briesmas ne­draud, haizivs piešāvās vēlreiz, it kā apostīja otru zivi, bet tad, pacēlusi purnu virs ūdens, metās lejup un ar visu spēku iekodās āmurzivij sānos. Kampiens bija spēcīgs, taču miesa nepadevās. Haizivs kā suns sapurināja lielo, brūno galvu, pūloties izplēst sakampto kumosu, tad rāvās projām. Ūdeni iekrāsoja asiņu mākonis. No lejas parādījās trešā haizivs, un abas zivis sāka neganti plosīt vēl aizvien kustīgo ķermeni, kura nervu sistēma atteicās mirt.

Atbaidošā maltīte peldēja projām pa straumi, un drīz vien tikai attāla šļakstīšanās sakustināja klusos ūdeņus.

Bonds padeva Leiteram ieroci.

- Es kāpšu lejā. Var izrādīties visai ilgstošs darbiņš. Haizivis kādu pusstundu būs aizņem­tas, bet, ja tās atgriežas, nobeidz vienu. Bet, ja kāda iemesla dēj gribi, lai atgriežos, šauj taisni ūdenī. Gan jau vilnis mani sasniegs.

Bonds sāka izģērbties un, Leiteram piepalī­dzot, uzvilka akvalangu. Tas nebija viegli. Vēl grūtāk būs iekļūt atpakaļ lidmašīnā, un Bondam ienāca prātā, ka vajadzēs izmest zemūdens ekipējumu.

- Dieva dēļ! - dusmīgi noteica Leiters. - Kaut es varētu doties tev līdzi! Nelaime ar šo sasodīto kasti, tā vienkārši negrib peldēt, kā viņai liek. Jāpadomā par kādu gumijas stiprinājumu. Man tas nekad nebija ienācis prātā.

- Tev vajadzēs uzturēt viņā tvaiku, - sacīja Bonds. - Mēs jau tagad esam aizdreifējuši kādus simts jardus. Esi tik labiņš, nogādā viņu atpa­kaļ. Man nav ne jausmas, ko vēl es varu sastapt vrakā. Kā nekā pagājušas jau piecas dienas, un, iespējams, to jau apmeklējis kāds cits.

Leiters nospieda starteri un lēni atvilka atpakaļ.

- Vai tev ir zināma Vindicator uzbūve? - viņš vaicāja. - Vai tu zini, kur meklēt bumbas un detonatorus, par kuriem jāatbild pilotam?

- Jā. Man Londonā visu izstāstīja. Labi, paliec sveiks! Pasaki mātei, ka miru kā varonis!

Uzrāpies uz kabīnes malas, Bonds ielēca ūdenī.

Turot galvu zem ūdens virsmas, viņš laiski aizpeldēja pa spožo ūdeni. Tagad viņš redzēja, ka visā apkārtnē čum un mudž zivis - marlīnes, mazas barakudas, dažādas citas gaļēdājas. Tās negribīgi pašķīrās, dodot vietu savam lielajam, bālajam konkurentam. Bonds sasniedza okeāna dibenu un tuvojās haizivs atbrīvotajai brezenta malai. Izvilcis pāris garu mietu, ar kuriem apsegs bija nostiprināts smiltīs, viņš iededza ūdensnecaurlaidīgo gaismekli un, otrā rokā turot nazi, paslīdēja zem brezenta.

Viņš to jau bija gaidījis, bet ūdens bija tik smirdīgs, ka Bonds gandrīz nespēja novaldīt nelabumu. Ciešāk sakļāvis lūpas ap caurulīti, viņš sāka peldēt turp, kur lidmašīnas korpuss no brezenta veidoja kupolam līdzīgu telti. Viņš piecēlās kājās. Lukturis izgaismoja pulēto lid­mašīnas spārnu, bet tam apakšā kaut ko, kas gulēja zem ņudzošas krabju, langustu, jūras tārpu un zvaigžņu masas. Ari to Bonds bija gaidījis. Viņš pietupās, lai paveiktu savu netīro darbu.

Tas neprasīja daudz laika. Viņš atāķēja zelta identifikācijas disku un, noņēmis no atbaidošās rokas zelta rokaspulksteni, ievēroja zem zoda brūci, kuras cēlonis nevarēja būt jūras iemītnieki. Viņš pagrieza gaismas kūli uz disku. Uz tā bija rakstīts "Džuzepe Petači. Nr. 15932". Piesprādzējis abas liecības uz savas rokas, Bonds devās uz korpusa pusi, kas gulēja tumsā kā milzīga sudraba zemūdene. Nopētījis ārpusi, viņš ievēroja triecienā iegūto caurumu un ierā­pās pa atvērto drošības lūku iekšpusē.

Tagad Bonda lukturis, kur vien griezies, ap­spīdēja sarkanas acis, kas tumsā kvēloja līdzīgi rubīniem. Visapkārt bija jūtama kustība un rosīšanās. Bonds pavērsa gaismas kūli augšup un lejup. Visur taustekļus snaikstīja astoņkāji, kas līgani slīdēja atpakaļ tumšajā patvēruma drošībā, nervozi mainot krāsu no brūnas uz bāli fosforescējošu, blāvi kvēlojot tumsas laukumos. Astoņkāji bija mazi, bet to bija ap simtu. Šķita, ka viss korpuss ir pilns ar tiem. Tie riebīgi snaikstījās pa korpusa grīdu, bet, paceļot gaismekli augšup pret griestiem, pavērās vēl šaušalīgāks skats. Tur, viegli šūpojoties strau­mē, karājās apkalpes loceklis. Sākoties sairuma procesam, tas bija pacēlies augšup no grīdas, un astoņkāji, kas nokarājās no tā kā sikspārņi, tagad palaida vaļā savu laupījumu un šaudījās šurpu turpu pa lidmašīnu, atgādinot draudīgas, spīdošas, sarkanacainas komētas, kas pieplok tumšajiem stūriem un zaglīgi spraucas plaisās un zem sēdekļiem.

Bonds izslēdza no apziņas atbaidošo murgu un, vicinot sev priekšā lukturi, turpināja meklē­jumus.

Viņš atrada sarkani svītroto cianīda kārbu un aizbāza to aiz jostas. Viņš saskaitīja līķus, ievēroja atvērto lūku uz bumbu tvertni un pār­liecinājās, ka bumbas ir pazudušas. Viņš ieska­tījās atvērtajā konteinerā zem pilota sēdekļa un pārmeklēja citas vietas, kur varēja glabāties bumbu palaišanai nepieciešamie degļi. Taču arī to vairs nebija. Visbeidzot, neskaitāmas reizes atgriezis tvarstīgos taustekļus no savām kailajām kājām, viņš sajuta, ka ilgāk vairs nespēj izturēt. Viņam daudz ko vajadzēja pa­ņemt sev līdzi, apkalpes identifikācijas diskus, lidojuma dienasgrāmatas atliekas, kurās nebija redzams nekas cits, kā vien ikdienišķas piezī­mes, un pat sīkākais mājiens neliecināja par ārkārtas situāciju, vajadzēja nolasīt mērinstru­mentu rādījumus uz kontrolpaneļa, bet viņš nespēja izturēt vairs ne mirkli kustīgajā, sarkanacainajā katakombā. Viņš izslīdēja pa rezerves lūku un gandrīz histēriski sāka peldēt pretī šaurajai gaismas švīkai, kas iezīmēja brezenta malu. Izmisīgi pakārpījies zem tās, Bonds ar cilindru, kas atradās viņam uz muguras, aizķērās aiz brezenta krokas un bija spiests līst atkal atpakaļ, lai tiktu vaļā. Pēc mirkļa viņš bija izkļuvis skaisti dzidrajā ūdenī un cēlās augšup pretī tā virsmai. Divdesmit pēdu dziļumā sāpes ausīs atgādināja, ka jāapstājas un jāpielāgojas spiedienam. Vērda­mies augšup, kur viņam virs galvas vīdēja ilgo­tās amfībijas korpuss, Bonds nepacietīgi nogai­dīja, kamēr sāpes mazinās. Tad viņš šāvās aug­šup un, tverdamies pie plosta, rāva nost aprīkojumu, lai tiktu vaļā gan no tā, gan tam pielipušās netīrības. Palaidis aprīkojumu vaļā, viņš vēroja, kā akvalanga rīki, metot kūleņus, lēni nogrimst okeāna dibenā. Izskalojis muti ar tīkami tīro sālsūdeni, Bonds sāka peldēt pretī Leitera pastieptajai rokai.