Jans Flemings - PĒRKONLODE

Atpakaļceļā tuvojoties Naso, Bonds lika Leiteram uzmest skatienu Disco, kam vajadzēja atrasties iepretī Palmirai. Jahta tiešām atradās savā vietā, tieši tur, kur bijusi iepriekšējā dienā. Vienīgā atšķirība, kam nebija nekādas nozīmes, bija tā, ka tagad izmests bija tikai priekšējais enkurs. Uz klāja neredzēja ne mazākās kustī­bas. "Tā guļot ūdenī un spoguļojot elegantās aprises jūras spogulī, jahta izskatās skaista un gluži nekaitīga," domāja Bonds.

Leiters satraukti ierunājās: - Ei, Džeims, paskaties uz pludmali! Uz laivu māju pie paša līča. Vai redzi tās dubultpēdas, kas ved augšup laukā no ūdens? Līdz pašām laivu mājas dur­vīm. Man tās šķiet savādas. Dziļas. Kas tās varēja atstāt?

Bonds noregulēja tālskati. Pēdas stiepās paralēli. Kaut kas, turklāt smags, bija vilkts starp laivu māju un jūru. Bet tas nevarēja būt, pavisam noteikti nevarēja!

- Lidojam ātrāk projām, Fēliks, - viņš sa­springtā balsī sacīja un, kad viņi pārlidoja kras­tam, turpināja. - Sasodīts, es varu iedomāties, kas varēja atstāt šīs pēdas. Bet, sasodīts, ja tas bija tas, kas tas varēja būt, viņi būtu ātri vien tās pēdas aizslaucījuši.

- Cilvēki mēdz kļūdīties, - lakoniski noteica Leiters. - Mums vajadzēs paskatīties savām acīm. Vajadzēja jau agrāk. Jauka slēptuvīte. Man šķiet, es pieņemšu mistera Largo uzaicinā­jumu un nokļūšu tur sava augsti godājamā klienta mistera Rokfellera Bonda vārdā.

Pulkstenis bija viens, kad Bonds un Leiters atgriezās Vindzoras lidlaukā. Kontroltomis vi­ņus jau pusstundu bija meklējis pa radio. Tagad viņiem vajadzēja stāties lidlauka komandanta un - kāda liktenīga nejaušība! - gubernatora sekretāra priekšā, kas nodeva abiem guberna­tora pilnvaru visiem pārkāpumiem, ko viņi bija paveikuši, un pēc tam pasniedza Bondam biezu aploksni, kurā bija signāli abiem.

Sākumā viņi saņēma gaidītos pārmetumus par pārtrauktajiem sakariem līdz ar prasību sniegt tālāku informāciju. ("To viņi dabūs!" noteica Leiters, kad, sēžot gubernatora Humber Snipe ērtajā salonā, viņi traucās Naso virzienā.) Mantai vajadzēja ierasties pulksten piecos tajā pašā pēcpusdienā. Interpols un Itālijas policija apstiprināja, ka Džuzepe Petači patiešām ir Dominētas Vitāli brālis, un meitenes stāstītais pilnībā sakrita ari ar citiem viņas biogrāfijas datiem. Tie paši avoti vēstīja, ka Emilio Largo ir liela mēroga avantūrists un aizdomās turams krāpnieks, kaut ari no tehniskā viedokļa viņa dosjē bija neaptraipīts. Viņa bagātības avotus neviens nezināja, taču tie neatradās Itālijā. Par Disco bija maksāts Šveices frankos. Kuģa būvē­tāji apstiprināja, ka jahtā tiešām ir zemūdens nodalījums. Tajā ir elektriskais lifts un pacēlājs nelielām zemūdens ierīcēm un ūdenslīdējiem. Atbilstoši Largo prasībām šīs izmaiņas jahtas tilpnē izdarītas, lai veiktu zemūdens pētījumus. Ievācot sīkāku informāciju par akcionāriem, nekas vairāk nav atklāts - izņemot to, ka lielā­kajai daļai biogrāfija un nodarbošanās nav izsekojama tālāk par sešiem gadiem. Tas varētu liecināt, ka viņu personas apliecības ir nesen ražoti viltojumi, un, vismaz teorētiski, tas liecina par iespējamu līdzdalību SPEKTRA, ja tāda organizācija patiešām pastāv. Koce pametis Šveici pirms četrām nedējām un devies nezināmā virzienā. Pēdējās šā cilvēka fotogrāfi­jas izplatītas Pan American dienas reisa lidmašīnā. Tomēr Pērkonlodes kara komitejai nācies atzīt, ka Largo aizsegs, ja neizdodas iegūt turpmākus pierādījumus, ir visai pamatīgs, un nepieciešams turpināt pasaules mēroga meklē­jumus, par prioritāru atzīstot Bahamu salu reģionu. Ņemot vērā šo prioritāti un ārkārtīgi spiedīgo laika faktoru, šajā reģionā ar prezi­denta Boeing 707 Kolumbine 1900 EST ieradīsies britu militārais atašejs Vašingtonā brigadieris Feirčailds un atvaļinātais ASV flotes rezerves admirālis Karlsons, lai uzņemtos kopī­gu vadību pār turpmākajām operācijām. Līdz minēto virsnieku ierašanās brīdim no misteriem Bonda un Leitera tika prasīta pilnīga sadarbība, sīki, abu parakstīti ziņojumi katru stundu nosūtāmi uz Londonu, bet kopijas - uz Vašing­tonu.

Leiters un Bonds klusējot saskatījās.

Visbeidzot Leiters sacīja: - Džeims, es iesa­ku izlaist pēdējo daļu un formāli ievērot pārējo. Mēs jau esam nokavējuši četras stundas, un nedomāju, ka atlikušo dienas daļu pavadīsim, liedami sviedrus mūsu sakaru mezglā. Vienkār­ši pārāk daudz darāmā. Zini ko, es viņiem pavēstīšu pēdējos jaunumus, bet pēc tam pateikšu, ka jauna ārkārtas situācija liek mums pārtraukt sakarus. Pēc tam iesaku doties uz Palmiru un, turoties pie mūsu stāsta, veikt tavā vārdā īpašuma apskati. Un es iesaku sevišķi labi apskatīt laivu māju un noskaidrot, ko nozī­mē tās pēdas. Pareizi? Pēc tam pulksten piecos mēs satiekamies ar Mantu un sagatavojamies pārņemt Disco, ja un kad tas dosies ceļā. Kas attiecas uz svarīgajām personām, kas atlidos ar prezidenta lidmašīnu, tās tikpat labi līdz ritam var uzspēlēt kārtis valdības namā. Šī nakts ir izšķirošā, un mēs vienkārši nevaram šķiest lai­ku lūkšām formalitātēm. Vai ne?

Bonds iegrima pārdomās. Viņi gar piekrasti tuvojās Naso priekšpilsētai un izbrauca cauri graustiem, kas slēpās aiz pilsētas bagātās fasā­des. Viņš savā dzīvē nebija paklausījis daudzām pavēlēm, bet šoreiz nepakļaušanās nozīmēja neklausīt Anglijas premjerministram un Savie­noto Valstu prezidentam - šīs pasaules visvare­nākajiem. Taču notikumi risinājās sasodīti strauji. M bija devis viņam šo teritoriju, un, pareizi vai nepareizi, M viņu atbalstīs, kā vien­mēr atbalstīja savu personālu, pat ja tas nozī­mēja likt pašam savu galvu zem cirvja.

- Es piekritu, Fēliks, - sacīja Bonds. - Ja mums ir Manta, mēs tiksim galā bez viņiem. Vissvarīgākais ir noskaidrot, kad šīs bumbas tiks iekrautas Disco. Man ir ideja. Var izdoties, var neizdoties. Tas nozīmē, ka Vitāli būs ļoti grūti, bet es pamēģināšu to nokārtot. Izlaid mani pie viesnīcas, un es ķeršos pie lietas.

Tiksimies atkal ap četriem un trīsdesmit minūtēm. Es piezvanīšu Hārlingam un noskaid­rošu, vai nav kādi jaunumi par Disco. Ja kaut kas būs zināms, palūgšu, lai tev paziņo. Vai par lidmašīnu viss skaidrs? Labi. Pagaidām es pieminēšu tikai Petači identifikācijas disku. Uz redzi.

Bonds gandrīz skriešus izskrēja cauri vies­nīcas vestibilam. Pie reģistratūras galdiņa, saņemot numura atslēgu, viņam iedeva telefo- nogrammu. Viņš to izlasīja pa ceļam uz liftu. Zi­ņa bija no Domino: "Lūdzu, steidzami piezvani!"

Nonācis savā numurā, Bonds vispirms pasū­tīja biezo sendviču un viskiju ar ledu, bet pēc tam piezvanīja policijas komisāram. Disco, gaismai austot, bija aizbraucis līdz degvielas piestātnei un piepildījis degvielas tvertnes. Pēc tam jahta bija atgriezusies savā enkurvietā iepretī Palmirai. Pirms pusstundas, precīzi vienos un trīsdesmit minūtēs, pāri bortam bija nolaista lidmašīna amfībija, kurā atradies Largo un vēl kāda persona. Lidmašīna devusies uz austrumiem. Saņēmis šo ziņu no saviem novērotājiem, komi­sārs bija sazinājies ar kontroltorni Vindzoras lidlaukā un licis sekot lidmašīnai ar radaru. Taču tā bija lidojusi zemu, apmēram 300 pēdu virs jūras līmeņa, un apmēram piecdesmit jūdžu attālumā uz dienvidaustrumiem viņi starp daudzajām salām bija pazaudējuši tās pēdas. Vairāk jaunumu nebija, izņemot to, ka ostas priekšniecība brīdināta, ka apmēram piecos vakarā ieradīšoties amerikāņu kodolzemūdene Marita. Tas viss. Ko uzzinājis Bonds?