Jans Flemings - PĒRKONLODE

Viņiem virs galvas iesprakšķējās radio un atskanēja metāliska balss.

- N/AKOI, N/AKOl. Jūs atrodaties slēgtajā zonā. Vai jūs mani dzirdat? Nekavējoties mainiet kursu uz dienvidiem. N/AKOI. Šī ir Lielo Bahamu raķešu bāze. Atbrīvojiet telpu. Atbrīvojiet telpu.

- Velns! - sacīja Leiters. - Nav nekādas jēgas traucēt pasaules progresu. Tik un tā mēs esam redzējuši visu, ko gribējām. Nebūs labi, ja Vindzo- ras lauks vēl pie visām mūsu nepatikšanām saņems ziņojumu. - Viņš asi pagrieza lidmašīnu. - Tu taču saproti, ko es domāju? Ja tā dzelžu kaudze tur lejā nav vērta ceturtdaļbiljonu dolāru, tad es esmu nēģeris. Un tā atrodas tikai simts jūdžu no Naso. Ideāla vieta Disco.

Pa radio atkal atskanēja: - N/AKOl, N/AKOI. Mēs ziņosim, ka jūs esat ielidojuši slēgtajā zonā un atsakāties pakļauties. Turpiniet .lidot uz dien­vidiem un izvairieties no pēkšņas virziena maiņas. Viss.

Radio apklusa.

- Tas nozīmē, - sacīja Leiters, - ka tūlīt ies vaļā. Paturi viņus acīs un ziņo man, kad sākas. Es palēnināšu apgriezienus. Nenāks par ļaunu paskatīties, kā uzlaiž gaisā nodokļu maksātāju desmit miljonus. Skaties! Radara šķīvis atkal pagriezies uz austrumiem. Viņiem nāksies pa­svīst tajā bloku mājā. Esmu redzējis, kā to dara. Lejā, pazemē, uz milzīga paneļa mirgo spuldzī­tes. Novērotāji sēž pie saviem periskopiem. Caur PA sistēmu atskan balsis. - Signālugunis iedeg­tas… Brīdinājuma baloni pacelti… Telemetrs ieslēgts… Spiediens tvertnēs normāls… Žiro­skops kārtībā… Spiediens raķešu tvertnēs normāls… Raķete atbrīvota… Uztvērēji darbo­jas… Zaļā gaisma… Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši… Starts!

Beidzoties Leitera uzskaitījumam, nekas tomēr nenotika. Pat pēc brīža Bonds tālskatī ieraudzīja, ka no raķetes pamatnes paceļas tieva dūmu strūkliņa. Pēc tam parādījās liels tvaiku un dūmu mākonis, uzzibsnīja spoža gaisma, kas nākamajā mirklī kļuva sarkana. Tas, ko viņš redzēja, bija kaut kas šaušalīgs, tāpēc Bonds aizelsies atstāstīja redzēto I>eiteram.

- Raķete paceļas no platformas. Izšaujas liesmas. Izskatās, ka tā sēž uz uguns. Tagad tā paceļas kā lifts. Tā lido! Jēzus, tik ātri! Tagad ir tikai ugunīgas dzirksteles debesīs. Viss! Prom ir! - Bonds noslaucīja pieri. - Vai atceries to jezgu ar Moonraker pirms dažiem gadiem? Interesanti būtu uzzināt, ko cilvēki no malas redzēja.

- Jā. Tev palaimējās, ka izkļuvi sveikā un ar veselu ādu. - Leiters negribēja iedziļināties Bonda atmiņās. - Tā, tagad nākamā pietura virs saliņām ziemeļos no Bimini, bet pēc; tam krietns noskrē- jiens pāri Bimini salu grupai. Apmēram septiņ­desmit jūdžu uz dienvidrietumiem. Esi uzmanīgs! Ja mēs nepamanīsim tos punktiņus, tad atdursi- mies pret Fontenblū Maiami.

Pēc ceturtdaļstundas parādījās niecīga salu ķēdīte, kas tik tikko slējās virs ūdens. Tās apjo­za neskaitāmi rifi, un tā izskatījās ideāla vieta, kur paslēpt lidmašīnu. Viņi nolaidās zemāk līdz simts pēdu augstumam un lēnām meta līkločus virs salām. Ūdens bija tik dzidrs, ka Bonds varēja saskatīt lielākās zivis, kas peldēja ap tumšām koraļļu un jūraszāļu skupsnām spožajās smiltīs. Liela, rombveidīga raja bailēs sarāvās un ierakās smiltīs, kad tai pāri pārslīdēja lidmašīnas melnā ēna. Citas iespējas paslēpties nebija. Zaļie piekrastes ūdeņi bija tik tīri un nevainīgi kā atklāts tuksnesis. Lidmašīna devās tālāk uz dienvidiem un tuvojās Ziemeļu Bimini. Skatienam pavērās dažas mājas un nedaudzas viesnīcas. Okeānā peldēja dārga izskata dziļjūras zvejas kuģi, velkot nopakaļ traļus. Cilvēki priecīgi māja mazajai lidmašīnī- tei. Meitene, kas kaila sauļojās uz elegantas kruīzu jahtas jumta, steigšus tvēra pēc dvieļa.

- īsta blondīne! - noteica Leiters.

Viņi lidoja tālāk uz Katkīzu, kas stiepās uz dienvidiem no Bimini salām. Vēl aizvien šur tur redzēja pa zvejas kuģim. Leiters nostenējās.

- Kāds labums no tā visa? Zvejnieki sen jau to būtu atraduši, ja lidmašīna vispār šeit būtu atrodama.

Bonds lika viņam turēt kursu tālāk uz dienvi­diem. Trīsdesmit jūdžu tālāk admiralitātes kartē bija redzami vārdā nenosaukti traipiņi. Drīz vien tumši zilais ūdens atkal sāka rādīt sekluma zaļo krāsu. Lidmašīna pārlaidās pāri trim bezmērķīgi riņķojošām haizivīm. Pēc tam vairs nebija nekā, tikai žilbinošas smiltis zem stiklainas virsmas un šur tur pa kādam koraļļu plankumam.

Viņi piesardzīgi nolaidās zemāk, kur ūdens atkal vērtās zils.

- Viss, - apātiski noteica Leiters. - Piecdesmit jūdžu tālāk ir Androsa. Tur ir pārāk daudz cilvēku. Kāds būtu sadzirdējis lidmašīnu, ja tāda bija. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit un trīsdesmit. Ko darām tālāk, Vanagacs? Degvielas pietiek tikai divām stundām lidojuma.

Kaut kas dziļi apziņas dzīlēs nedeva Bon­dam mieru. Kaut kas, kāds sīkums, kas izliecās mazītiņā jautājuma zīmē. Kas tas bija? Pirmīt redzētās haizivis! Apmēram četrdesmit pēdu dziļā ūdenī. Pie pašas virsmas! Ko tās tur darīja?

Veselas trīs. Tur kaut kam jābūt - kaut kam beigtam, kas pievilinājis haizivis tieši pie šā smilšu un koraļļu laukumiņa.

Bonds steidzīgi sacīja: - Griezies atpakaļ, Fēliks! Pie tā sekluma. Tur kaut kas bija…

Mazā lidmašīnīte spēji pagriezās. Fēlikss samazināja apgriezienus un ļāva lidmašīnai planēt apmēram piecdesmit pēdu virs ūdens virsmas. Bonds atvēra durvis un, izliecies pa tām, noregulēja tālskati. Jā, tur bija haizivis - divas pie pašas virsmas, izslējušas no ūdens muguras spuras, un viena dziļumā. Zivs kaut ko plosīja ar zobiem. Starp tumšajiem un bāla­jiem laukumiem okeāna dibenā vīdēja taisna, šaura līnija.

- Griezies vēlreiz atpakaļ! - iekliedzās Bonds.

Lidmašīna apmeta loku un atgriezās iepriek­šējā vietā. Ak, Dievs! Kāpēc tā lido tik ātri? Taču tagad Bonds okeāna dibenā bija ieraudzījis vēl vienu taisnu līniju, kas stiepās 90 grādu leņķi no pirmās. Atkritis sēdeklī, viņš aizcirta durvis.

- Nosēdini mašīnu virs tām haizivīm, Fēliks. Es domāju, ka esam atraduši meklēto, - viņš klusi noteica.

Leiters uzmeta ašu skatienu Bonda sejai.

- Jēzus! - viņš sacīja. - Es ceru, ka man izdo­sies. Sasodīti grūti noteikt apvārsni. Odens ir kā stikls.

Viņš apgrieza lidmašīnu un lēnām pavērsa tās priekšgalu lejup. Pēc viegla rāviena zem slie­cēm nošņācās ūdens. Leiters izslēdza dzinējus, un lidmašīna, spēji apstājusies, palika šūpoja­mies ūdenī apmēram desmit jardu no Bonda noskatītās vietas. Abas virspusē esošās haizivis nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību. Pabeigušas apli, tās lēnām griezās atpakaļ. Haizivis nopeldēja tik tuvu lidmašīnai, ka Bonds varēja saskatīt bezkaislīgi sārtās acu pogas. Sasprindzinājis skatienu, viņš pūlējās saredzēt cauri spuru saviļņotajam ūdenim. Jā! Abi "akmeņi" smiltīs bija tikai maskarāde. Tie bija iekrāsoti plankumi. Tāpat ari "smilšu" laukumi. Tagad Bonds skaidri redzēja milzīga brezenta taisnās malas. Trešā haizivs ar degunu bija atbrīvojusi lielu gabalu. Tagad tā bikstīja brezentu ar plakano galvu, pūloties pakļūt tam apakšā.

Bonds atliecās taisni. Pagriezies pret Leiteru, viņš pamāja.

- Tā ari ir. Lidmašīna pārsegta ar lielu mas­kējošo brezentu. Paskaties pats!

Kamēr Leiters, pārliecies viņam pāri, vērās lejup, Bonda prāts drudžaini darbojās. Sazinā­ties ar policijas komisāru un ziņot par atradu­mu? Likt, lai nosūta signālus uz Londonu? Nē! Ja radists uz Disco dara savu darbu, viņš uzma­nīs policijas radio frekvenci. Tātad - dodies lejā un apskaties! Izdibini, vai bumbas vēl aizvien atrodas lidmašīnā! Sadabū kādu lietisko pierā­dījumu! Haizivis? Nobeidz vienu, un pārējās metīsies virsū līķim.