Jans Flemings - PĒRKONLODE

Bonds pūlējās atsaukt atmiņā, ko viņš zina par šīm lielajām, plēsonīgajām zivīm un ko ir pieredzējis, sastopoties ar tām agrāk. Pirmais likums bija - nekrist panikā, nebaidīties. Zivis sajūt bailes, tāpat kā tās sajūt suņi un zirgi. Kusties rāmi un mierīgi! Neizrādi apjukumu un nerīkojies haotiski! Jūrā neganta, nikna izturē­šanās nozīmē, ka iespējamais upuris nevalda pār sevi, ir neaizsargāts. Tāpēc nezaudē ritmu. Zivs, kas raustās, ir laupījums ikvienam. Krabis vai molusks, ko vilnis apgāzis otrādi, piedāvā savu neaizsargāto pusi simtiem ienaidnieku. Zivs, kas gul uz sāniem, ir beigta zivs. Bonds ritmiski vilkās uz priekšu, izstarodams neaiz­skaramību.

Tad bālā mēnesnīcas ainava pārvērtās. Priekšā parādījās mikstu jūraszāļu pjava. Lēnajās dziļūdens straumēs tā tīksmi viļņojās kā biezs kažoks. Hipnotizējošā kustība uzdzina Bondam vieglu jūrasslimību. Zālē šur tur gulēja lielas, melnas nedzīvu sūkļu bumbas, kas izauga no smiltīm kā gigantiski pūpēži - Naso vienīgais eksports, pirms sūkjus bija pārņēmušas sēnītes un nokāvušas visu sūkļu koloniju tikpat neglābjami, kā miksomatoze iznīcināja trušus. Bonda melnais augums nozibēja pāri elpojošajam zālājam kā neveikls sikspārnis. Pa labi no viņa ēnas ar klusu precizitāti peldēja melns šķēps, ko meta barakuda.

Priekšā parādījās sidrabotu sīkzivtiņu biežņa, kas bija ieslēgta straumē kā galertā. Kad viens otram paralēli tām tuvojās abi ķermeņi, masa asi pašķirās, atstājot platas ejas abiem ienaidniekiem, bet pēc tam sakļāvās no abām pusēm, it kā sargājot. Cauri zivju mākonim Bonds vēroja barakudu. Tā majestātiski peldēja uz priekšu, nelikdamās ne zinis par barību sev apkārt, tāpat kā lapsa, zagdamās uz cāļu ap­loku, neliktos zinis par trušu būriem. Bonds ieslēdza sevi vienmērīgā ritma bruņās, liekot barakudai saprast, ka viņš ir lielāka, bīstamāka zivs, ka barakudu nedrīkst maldināt viņa miesas baltums.

Kustīgajā zālē melnais enkura dzelonis izskatījās kā vēl viens ienaidnieks. Tam piestiprinātā ķēde pacēlās no jūras dibena un nozuda kaut kur dūmakas augšpusē. Bonds sekoja tai augšup un atvieglojumā, ka trāpījis mērķī, un satraukumā par iespējamo atradumu pat aizmirsa par barakudu.

Tagad viņš peldēja ļoti lēnām, vērodams, kā mēness baltais atspīdums ūdens virspusē sarau­jas līdzīgi sprādzienam un iegūst noteiktas aprises. Tikai reizi viņš pameta skatienu lejup. No barakudas nebija ne vēsts. Iespējams, enkurs un ķēde bija to aizbiedējuši. No dūmakas iznira kuģa garā tilpne, pieņemot noteiktas aprises un atgādinot ūdenī iegremdētu milzu cepelinu. Hidroplāna salocītais mehānisms izskatījās neveikls, it kā tas šeit neiederētos. Lai noteiktu savu atrašanās vietu, Bonds uz mirkli pieķērās tā labajai pusei. Tālu lejā, no viņa pa kreisi, mirdzēdamas spožajā mēnesnīcā, nekustīgi nokarājās lielās dzenskrūves, kas glabāja sevī satriecošu ātrumu. Vērdamies augšup pēc meklē­tā, Bonds lēnām peldēja gar tilpni tām tuvāk. Viņš ievilka elpu. Jā, tur tā bija - baltas lūkas apmale zem ūdenslīnijas. Bonds mērodams to aptaustīja. Apmēram divpadsmit kvadrātpēdu ar dalījumu centrā. Bonds uz mirkli apstājās, prātojot, kas atrodas aiz noslēgtajām durvīm. Nospiedis Geigera skaitītāja slēdzi, viņš pacēla aparātu pret metāla plāksnēm. Viņš vēroja mērītāja ciparnīcu uz kreisās plaukstas locītavas. Tā nodrebēja, rādot, ka aparāts atdzīvojies, taču rādīja tikai iedaļu, kas, pēc leitera vārdiem, bija pieļaujama tilpnes tuvumā. Bonds izslēdza aparātu. Tik vien bija. Tagad jādodas mājup.

Šķinda pie auss un ass trieciens pret kreiso plecu sekoja vienlaikus. Bonds automātiski atlēca no tilpnes. Zem viņa dziļumā nolīgoja balts šķēpa asmens. Bonds spēji pagriezās. Vīrietis, kura melnais gumijas ietērps mirdzēja mēnesnīcā kā bruņas, nikni šķēla ar pleznām ūdeni, vienlaikus bāžot gaisa šautenes stobrā nākamo šķēpu. Kuldams ar pleznām ūdeni, Bonds metās viņam pretī. Vīrietis atvilka gaili un pacēla ieroci. Bonds zināja, ka nepaspēs. Viņš atradās sešu vēzienu attālumā. Pēkšņi apstājies, viņš ierāva plecos galvu un, mezdamies ar galvu lejup, sajuta klusas eksplozijas izraisītu viļņošanos, un kaut kas trāpīja pa viņa pēdu. Tagad! Bonds uzpeldēja zem vīrieša un izdarīja dūrienu augšup ar nazi. Asmens iegāja miesā. Viņš sajuta melno gumiju pieskārāmies plaukstai. Nākamajā mirklī ieroča laide trāpīja viņam aiz auss un balta roka, pašāvusies lejup, tvēra pēc gaisa caurules. Bonds izmisīgi šķēla ar nazi, kaut pašam šķita, ka rokas ūdenī kustas šaušalīgi lēni. Naža smailais gals kaut ko uzšķērda. Roka palaida vajā masku, bet tagad Bonds vairs neko nevarēja saskatīt. Ieroča laide no jauna triecās pret viņa galvu. Tagad ūdens bija pilns ar melniem dūmiem, smagu, slāņainu vielu, kas lipa pie maskas brillēm. Bonds sāpīgi, lēnām atkāpās, tverdams pie stikla. Beidzot to izdevās notīrīt. Melnie dūmi nāca no otra vīrieša, no viņa vēdera. Taču ierocis atkal laidās lejup. Tas notika lēni, mokoši, it kā šaujamrīks svērtu vismaz tonnu, un tā mutē parādījās spožā šķēpa adata. Tagad vīrieša pēdas tik tikko kustējās, bet pats vīrietis lēnām grima tuvāk Bondam. Karādamies ūdenī taisni, viņš atgādināja vienu no tām celuloīda figūriņām Ptolemaja traukā, kas graciozi ceļas un grimst, kad uzspiež trauka gumijas vākam. Bonds nespēja piespiest savus locekļus paklausīt. Tie šķita kā atmiruši. Viņš pakratīja galvu, lai to atskaidrotu, bet viņa plaukstas un pleznas tik un tā kustējās tikai pusapzināti. Viss ātrums no tām bija pagaisis. Tagad Bonds varēja saredzēt vīrieša atieztos zobus ap gumijas caurulīti. Ierocis bija pavērsts pret viņa galvu, viņa kaklu, viņa sirdi. Bonda rokas aiztaustījās līdz krūtīm, lai to aizsargātu, kamēr pleznas zem viņa kustējās slābani kā aizlauzti spārni.

Te piepeši vīrietis tika pasviests pretī Bondam, it kā kāds tam būtu iespēris no mugurpuses. Viņa rokas savādi iepletās, it kā gribēdamas Bondu apskaut, bet ierocis, lēnām mezdams starp viņiem kūleņus, nogrima jūras dibenā. No vīrieša muguras izšļācās melnu asiņu strūkla, un viņa plaukstas sāka šaudīties augšup un lejup, bet galva pagriezās, gribot redzēt, kas viņam to nodarījis.

Tajā mirklī dažus jardus aiz vīrieša ar melnas gumijas strēmelēm žokļos Bonds ieraudzīja barakudu. Septiņas vai astoņas pēdas garā sud­raboti zilā torpēda tobrīd gulēja mierīgi, un ap tās žokļiem pletās plāna asins migliņa, kuras garša ūdenī bija izraisījusi plēsoņas uzbrukumu.

Tagad lielā tīģera acis auksti noraudzījās Bondā, pēc tam lejup uz lēni grimstošo cilvēku. Šaušalīgi iepletusi žokļus, lai atbrīvotos no melnās gumijas skrandām, barakuda laiski pagriezās par trim ceturtdaļām, notrīsēja visā garumā un kā baltas gaismas strēle ienira dziļumā. Neganti, ar plati atplestu rīkli ieko­dusies vīrietim plecā, zivs to vienreiz nikni sapurināja kā suns žurku un atkāpās. Bonds juta kā kaklā līdzīgi izkusušai lavai kāpj nelabums. Viņš to norija un lēnām, miegaini vēzēdams rokas, kā sapnī sāka peldēt projām no asiņainās skatuves.

Bonds nebija nopeldējis necik daudz, kad kaut kas triecās pret ūdens virsmu viņam krei­sajā pusē, un mēnesnīcā iemirdzējās sudrabotai olai līdzīgs priekšmets, kas, vairākkārt laiski apgriezies, nogrima dziļumā. Bondam tas neko nenozīmēja, bet divus vēzienus tālāk viņš saņē­ma negantu sitienu vēderā, kas atmeta viņu sānis. Tas vienlaikus atgrieza viņu pie sapraša­nas, un viņš sāka strauji peldēt uz priekšu, vienlaikus slīdēdams lejup pretī jūras dibenam. Cits pēc cita viņu sasniedza vairāki sitieni, taču granātas kapāja asins plankumu blakus kuģa tilpnei, un atsitiena viļņi kļuva aizvien vājāki.