Jans Flemings - PĒRKONLODE

Bonds satvēra cigareti ciešāk pirkstos. Viņš dziļi ievilka dūmus un izpūta tos ar klusu šņā­cienu.

- Tad jau tavs uzvārds ir Petači?

- Ak jā. Vitāli ir tikai skatuves vārds. Tas izklausījās labāk, tāpēc es to nomainīju. To otro neviens nezina. Es jau pati gandrīz esmu to aizmirsusi. Esmu saukusi sevi par Vitāli, kopš atgriezos Itālijā. Es gribēju visu mainīt.

- Kas notika ar tavu brāli? Kā viņu sauca?

- Džuzepe. Viņam bija daudz trūkumu. Taču viņš bija brīnišķīgs lidotājs. Pēdējoreiz, kad par viņu dzirdēju, brālim bija uzticēts kāds labi ap­maksāts darbs Parīzē. Varbūt tagad viņš nomieri­nāsies. Es katru nakti lūdzu Dievu, kaut tā notik­tu. Viņš ir vienīgais, kas man palicis. Es viņu mīlu par spīti visam. Vai tu to saproti?

Nodzēsis cigareti pelnutraukā, Bonds pie­prasīja rēķinu.

- Jā, es to saprotu, - viņš sacīja.

Melnais ūdens zem policijas piestātnes laizījās un šļakstinājās gar rūsas saēstajiem dzelzs balstiem. Zem mežģīnēm līdzīgajām ēnām, ko caur kaltajām metāla margām meta trīs ceturtdaļas liels mēness, konstebls Santoss uzcēla akvalanga cilindru Bondam mugurā, un Bonds nostiprināja tā siksnas sev pie jostas­vietas tā, lai tās nenorautu Leitera otrā Geigera skaitītāja, šoreiz zemūdens modeļa, stiprināju­mus. Viņš iesprauda starp zobiem gumijas cauruli un noregulēja gaisa padevi cauri ventilim. Pēc tam viņš padevi noslēdza un izņē­ma no mutes cauruli. Pāri ūdens klaidam no Junkanoo bāra jautri burzguļoja orķestra spēlē­tā mūzika. Tās skaņas lika domāt par milzu zirnekli, kas dejo uz ksilofona.

Santosam, milzīga auguma iezemietim, ku­ra krūšu muskuļi bija šķīvju lielumā, mugurā bija tikai peldbikses.

- Ko es varētu sastapt šajā nakts stundā? - vaicāja Bonds. - Kā ar lielajām zivīm?

Santoss pasmaidīja.

- Parastās piekrastes zivis, ser. Varbūt kādu barakudu. Varbūt haizivi. Taču tās visas ir slin­kas un pārēdušās atkritumus no notekcauru­lēm. Viņas jūs neaiztiks - tas ir, ja neasiņosiet. Tad vēl dibenā būs visādi nakts rāpuļi - omāri, krabji, varbūt gadās kāds puveklītis. Dibenu pārsvarā klāj jūraszāles, kas aug uz dažādiem dzelžiem, pudeles un tamlīdzīgas drazas. Pie­mēslots, ja jūs saprotat, ko domāju, ser. Taču ūdens ir skaidrs, un tādā mēnesnīcā un Disco gaismā, kas rādīs ceļu, jums nevajadzētu no­maldīties. Tas prasīs apmēram divpadsmit piecpadsmit minūšu. Savāda lieta, es teiktu. Es vēroju jau kādu stundu, bet nav redzams ne sargs uz klāja, ne kāds cilvēks stūres telpā. Vieglā brīzīte paslēps jūsu burbuļus. Varētu iedot jums skābekļa elpinātāju, bet, nē, man nepatīk tādas lietas. Tas ir bīstami.

- Labi, tad iesim. Tiksimies apmēram pēc pusstundas. - Bonds pataustīja pie jostas piesprausto nazi, paraustīja siksnas un paņēma mutē caurulīti. Viņš atgrieza gaisa padevi un, pleznām plakšķinot pa netīrajām smiltīm, iekāpa ūdenī. Tur viņš noliecās, iespļāva maskā, lai tā neaizmiglotos, izskaloja un uzlika atpakaļ. Pēc tam lēnām devās tālāk, pa ceļam aprazdams ar elpošanu. Piestātnes galā viņš bija ūdenī līdz ausīm. Bonds klusi iegremdējās un, viegli kustinot kājas un turot rokas gar sāniem, devās lejup.

Dubļainā nogāze bija stāva, un Bonds turpi­nāja laisties lejā, kamēr aptuveni četrdesmit pēdu dziļumā atradās tikai dažas collas virs okeāna dibena. Viņš paskatījās uz lielajiem fosforizēta- jiem cipariem sava pulksteņa ciparnīcā - 12.10. Atslābinājies viņš Jāva kājām kustēties vieglā, nepiespiestā ritmā.

Cauri mazu vilnīšu jumtam blāva mēnes­nīca ņirbinājās uz pelēkā smilšu klāja, un atlie­kas - autoriepas, kārbas, pudeles - meta melnas ēnas. Mazs astoņkājis, sajutis viļņošanos, pārtapa no tumši brūna par gaišpelēku un mīksti iespraucās atpakaļ eļļas kannā, kas bija viņa mājas. Jūras puķes, želatīnveidīgie polipi, kas naktī izlīda laukā no smiltīm, nolieca lejup savas atveres, kad tos skāra Bonda melnā ēna. Sajutušas ūdens trīsas, no dubļiem sīkas strūk­liņas kā mākonīšus virs darbīgiem vulkāniem izgrūda citas nakts dzīvībiņas, un aizlienētajā gliemežvākā laiku pa laikam ievilkās kāds kra­bis vientuļnieks. Bonds jutās, kā šķērsojot mēness ainavu, virs un zem kuras daudzas noslēpumainas būtnes dzīvoja savu dzīvi. Bonds to visu uzmanīgi vēroja, it kā viņš būtu zemūdens dabas pētnieks. Viņš zināja, ka tikai tā zem ūdens bija iespējams saglabāt mieru - pievēršot pilnīgu uzmanību radībām, kas te dzīvo, un neliekoties zinis par pelēkajām duļķu sienām, nedz ari pūloties saskatīt iedomātus briesmoņus.

Virzīšanās uz priekšu drīz kļuva automātis­ka, un, kamēr Bonds, peldot tā, lai mēness atrastos pie labā pleca, ieturēja savu kursu, viņa domas atgriezās pie Domino. Tātad viņa bija māsa cilvēkam, kas, iespējams, nolaupīja lidmašīnu! Iespējams, to nezināja pat Largo, ja viņš vispār bija iesaistīts intrigā. Ko tādā gadījumā nozīmēja šīs attiecības? Sagadīšanos?

Citādi nevarēja būt. Visa viņas izturēšanās bija tik nevainīga. Un tomēr tas bija vēl viens niecīgs salmiņš pie nožēlojamās kaudzītes, kas kaut kādā nenoteiktā veidā liecināja par Largo saistību ar šo lietu. Un Largo reakcija, dzirdot vārdu "spektrs". To varēja piedēvēt itāļu māņti­cībai - vai ari nevarēja. Bondu pārņēma draudī­ga sajūta, ka visas šīs niecīgās skrandas attiecas uz aisberga redzamo daļu - dažām pēdām ledus blāķa, zem kurām slēpjas tūkstoš tonnu materiāla. Vai viņam vajadzētu ziņot? Vai nevajadzētu? Bonda prāts drudžaini darbojās, bet nespēja izlemt. Kā to izklāstīt? Kā lai nodod informāciju, vienlaikus atspoguļojot savas šau­bas? Cik daudz pateikt un cik daudz noklusēt?

Cilvēka ķermeņa ekstrasensorā antena, jutekļi, kas saglabājušies no dzīves džungļos vēl pēc miljoniem gadu, neapzināti saasinās, kad cilvēks jūt, ka viņam draud briesmas. Bonda prāts bija pievērsts lietām, kas atradās tālu projām no tābriža riska, bet jutekļi tik un tā taujāja pēc ienaidnieka. Piepeši neredzama stīga sāka zvanīt trauksmes zvanus - briesmas! Briesmas! Briesmas!

Bonda augums saspringa. Roka neviļus satvēra nazi, un galva asi pavērsās pa labi - nevis pa kreisi vai atpakaļ. Jutekļi teica, ka jāskatās pa labi.

Liela barakuda, ja tā ir divdesmit vai vairāk mārciņu smaga, ir visbīstamākā okeāna zivs. Precīza, tieša un ļauna, tā ir naidīgs ierocis viscaur no garās, atņirgtās mutes cietsirdīgajā žoklī, kas līdzīgi klaburčūskas žoklim var atvēr­ties deviņdesmit grādu leņķī, līdz tēraudam līdzīgajam, zili sudrabotajam ķermenim un lais­kajai astes spurai, kuras spēks padara baraku- du par vienu no pieciem ātrākajiem okeāna sprinteriem. Šī zivs, kas desmit jardu attālumā peldēja paralēli Bondam tieši uz robežas ar pelēko miglas sienu, aiz kuras tālāk nekas vairs nebija saskatāms, izrādīja savus draudu signā­lus. Skaidri bija saredzamas platās muguras svītras - plēsoņas medību zīme - , tās vērīgās, bezkaislīgās, zeltaini melnās acis bija pievērstas Bondam, un garais purns bija pavērts par pus- collu, ļaujot mēnesnīcai apspīdēt visasāko zobu rindu visā okeānā - zobus, kas nekoda miesā, bet izplēsa to gabaliem, norija, pēc tam cirta un plēsa no jauna.

Bondam pār vēderu sāka skraidīt baiļu skudriņas un āda cirkšņos saspringa. Viņš pie­sardzīgi ieskatījās pulkstenī. Vēl bija jāpeld apmēram trīs minūtes, kamēr viņš varēs pacelties augšup līdz Disco. Viņš pēkšņi pagriezās un, zibinot nazi straujiem vēzieniem, metās pretī lielajai zivij. Milzīgā barakuda pāris reižu laiski pavēzēja ar asti, un, kad Bonds pagriezās, lai turpinātu savu ceļu, tā ari pagrie­zās un atsāka kūtri, kā vīpsnājot, peldēt, izvērtējot viņu, mērojot, kuru kumosiņu - plecu, sēžamvietu, pēdu - izvēlēties vispirms.