Jans Flemings - PĒRKONLODE

Bankas turētājam nāk par labu, ka viņš trīsreiz ir uzsaucis banku. Tas bieži vien nozī­mēja, ka banku izdosies paņemt. Bonds to ļoti labi zināja. Viņš ari sāpīgi apzinājās, ka viss viņa kapitāls ir tikai 1000 dolāru. Taču apstāk­lis, ka visi bija tik satraukti par Largo nemainīgo veiksmi, darīja viņu drosmīgu. Un galdam galu galā nav atmiņas. 'Veiksme," sev sacīja Bonds, "ir domāta putniem."

Tad viņš uzsauca: - Banko!

- Ak, mans labais draugs misters Bonds, - Largo pastiepa roku. - Tagad galdā nāks liela nauda. Varbūt man vajadzētu laist garām ban­ku. Angļi zina, kā spēlēt vilcienos. Tomēr, - viņš apburoši uzsmaidīja, - ja man jāzaudē, es katrā ziņā vēlētos zaudēt misteram Bondam.

Lielā, brūnā plauksta viegli uzsita pa kāršu kavu. Largo izvilka vienu sārto spēļu kārts mēli un pabīdīja to pāri zaļajam audumam uz Bonda pusi. Viņš paņēma vienu kārti sev un pēc tam izbīdīja vēl pa vienai katram. Paņēmis savu pirmo kārti, Bonds to spēji apgrieza otrādi galda vidū. Kārts bija devītnieks, kāravu devītnieks. Bonds pašķielēja uz Largo.

- Tas vienmēr nozīmē labu sākumu, tik labu, ka es griežu apkārt arī savu otro kārti.

Viņš to nepiespiesti nometa uz galda. Pusceļā kārts apgriezās un nokrita blakus devītniekam. Tā bija lieliskais desmitnieks, pīķa desmitnieks. Ja vien Largo abas kārtis ari kopā neveidoja deviņpadsmit, Bonds bija vinnējis.

Largo iesmējās, bet smiekliem bija asa pie­skaņa.

- Jūs katrā ziņā liekat man mēģināt, - viņš jautri noteica un nometa savas kārtis blakus Bon­da kārtīm. Tur bija ercena astotnieks un kreiča kungs. Largo bija zaudējis par pašu mazumiņu, par diviem punktiem, taču tāpēc zaudējums bija vēl jo sāpīgāks. Viņš skaļi iesmējās.

- Kādam jābūt otrajam, - viņš sacīja visiem klātesošajiem. - Ko es teicu? Angļi no kavas var izvilkt, ko vien vēlas.

Krupjē pastūma žetonus Bondam. Viņš tos salika mazā kaudzītē un norādīja uz kaudzi Largo priekšā.

- Izskatās, ka to pašu var teikt par itāļiem. Es jums šodien jau teicu, ka mums vajadzētu kļūt par partneriem.

Largo aizrautīgi iesmējās.

- Labi, pamēģināsim vēl vienreiz! Lieciet iek­šā, ko esat laimējis, un es uzsaukšu banku kopā ar misteru Snovu pa labi no jums. Jā, mister Snov?

Misters Snovs, sīksta izskata eiropietis, ko Bonds atcerējās kā vienu no akcionāriem, pie­krita. Bonds ielika astoņus simtus, un viņi katrs ielika pa četriem, spēlējot pret viņu. Bonds atkal laimēja, šoreiz ar seši pret pieci - atkal par vienu punktu.

Largo sērīgi pakratīja galvu.

- Tagad mēs tiešām esam pieredzējuši likteņa zīmi. Mister Snov, jums būs jāturpina vienam pašam. Šim misteram Bondam ir veiksmīga roka pret mani, es padodos.

Tagad misters Largo smaidīja tikai ar muti.

Misters Snovs pastūma uz priekšu 1600 dolāru, lai segtu Bonda likmi. "Es esmu laimējis 1600 do­lāru divās spēlēs pret pieciem simtiem," nodomāja Bonds. "Un būtu jautri palaist garām banku un uzsaukt banku nākamajā gājienā."

Viņš izņēma savu likmi un noteica: - La rnain passe.

Atskanēja balsu murdoņa.

Largo dramatiski sacīja: - Nedariet tā! Nesa­kiet, ka uzsauksiet banku nākamajā gājienā! Ja tas notiks, es nošaušos. Labi, labi, es nopirkšu mistera Bonda banku, un paskatīsimies.

Viņš nometa uz galda dažus žetonus 1600 do­lāru vērtībā.

Un Bonds sadzirdēja pats savu balsi sakām banko! Viņš uzsauca banku pats par savu banku - sakot Largo, ka uzveicis viņu vienreiz, pēc tam otrreiz, un tagad neizbēgami uzveica viņu atkal!

Largo pagriezās ar seju pret Bondu. Smai­dot ar lūpām, viņš piemiedza acis un ciešāk, ar jaunu interesi ieskatījās Bonda sejā.

- Jūs mani vajājat, mans dārgais draugs. Jūs man sekojat. Ko tas nozīmē? Vendetu? - viņš klusi vaicāja.

"Paskatīsimies, vai vārdu asociācija atstās uz viņu kādu iespaidu," nodomāja Bonds.

- Kad pienācu pie galda, - viņš ieteicās, - es ieraudzīju spektru.

Bonds izteica vārdu it kā starp citu, bez kā­da mājiena uz tā dubultnozīmi.

Smaids pazuda no Largo sejas, it kā viņš būtu saņēmis pļauku. Tas tūlīt pat atkal atplau­ka, taču visā sejā bija vērojama spriedze, sasprindzinājums, un acis bija kļuvušas vērīgas un modras. Mēles galiņš aplaizīja lūpas.

- Tiešām? Ko jūs ar to domājat?

- Sakāves spektru, - nepiespiesti sacīja Bonds. - Es domāju, ka jūsu veiksmei jāmainās uz citu pusi. Varbūt es kļūdījos. - Viņš norādīja uz kārtīm. - Paskatīsimies!

Ap galdu bija iestājies klusums. Spēlētāji un skatītāji juta, ka starp abiem vīriešiem radusies saspringta gaisotne. Pirms tam bija tikai joki, bet tagad pēkšņi oda pēc naidīguma. Anglis bija nometis cimdu. Vai meitenes dēļ? Varbūt. Pūlis priekšnojautās aplaizījās.

Largo asi iesmējās. Viņa seja no jauna pieņēma jautrības un bramanības masku.

- Ahā! - viņa balss atkal kļuva skaļa. - Mans draugs grib uzlikt lāstu manām kārtīm. Vietā, no kuras es nāku, mums ir savi paņēmieni, kā pret to cīnīties.

Viņš pacēla roku un, izstiepis mazo un rādī­tājpirkstu kā dakšiņu, it kā izdarīja dūrienu Bonda sejā. Pūlis to uztvēra kā rotaļīgu teātra spēli, bet Bonds, kas atradās šā cilvēka spēcīga­jā, magnētiskajā aurā, aiz šā mafijas žesta sajuta dusmas un naidu.

Bonds labsirdīgi iesmējās.

- Tas katrā ziņā mani nobūra! Bet kādu iespaidu tas atstāja uz kārtīm? Paskatīsimies, jūsu spektrs pret manu spektru!

Largo sejā atkal atspoguļojās šaubas. Kāpēc vēlreiz atskanēja šis vārds? Viņš sulīgi uzsita pa kāršu kavu.

- Labi, mans draugs. Mēs cīnāmies trešo reizi. Te būs!

Divi viņa pirksti veikli izsvieda četras kārtis. Galds bija pieklusis. Bonds apskatījās savas di­vas kārtis. Viņam kopā bija pieci punkti - kreiča desmitnieks un ercena piecnieks. Pieci punkti ir robeža. Ja paveicas, vēl var laimēt. Pavērsis kārtis ar muguriņām uz augšu, Bonds nolika tās uz galda un ar tāda cilvēka pašapzinīgo izskatu, kam ir seši vai septiņi punkti, sacīja: - Neņemu, paldies!

Largo acis, pūloties lasīt Bonda sejā, samie- dzās. Viņš apvērsa savas kārtis un ar riebumu nometa tās galda vidū. Viņam ari bija pieci punkti. Ko lai viņš tagad dara? Jāvelk vai ne? Largo vēlreiz pacēla skatienu, sastapās ar klusi pašpārliecināto smaidu Bonda sejā - un vilka. Viņš izvilka devītnieku, pīķa devītnieku. Velkot vēl vienu kārti, nevis paliekot pie savām, un iegūstot tādu pašu punktu skaitu kā Bondam, viņš tagad bija dabūjis četrus punktus pret Bonda pieciem.

Bonds bezkaislīgi apgrieza savas kārtis.

- Baidos, ka jums vajadzēja noņemt lāstu no savas kāršu kavas, nevis no manis, - viņš sacīja.

Galdu pāršalca balsu murdoņa.

- Bet ja itālis būtu palicis pie saviem pie­ciem… - Es vienmēr velku pie pieciem. - Es nekad nevelku. - Tā bija neveiksme! - Nē, tā bija slikta spēle!

Tagad Largo bija grūti savaldīties, lai naids neparādītos sejā. Taču viņam izdevās, sašķieb­tais smaids izlīdzinājās, dūrēs sažņaugtās rokas atlaidās. Dziļi ievilcis elpu, viņš pastiepa Bon­dam roku. Bonds to saņēma, ieliecis īkšķi plaukstā katram gadījumam, ja Largo būtu no­lēmis saspiest to savā milzīgajā ķetnā. Taču tas bija tikai stingrs rokasspiediens un nekas vairāk.

- Tagad man jāgaida, kamēr atkal sāks smaidīt veiksme, - sacīja Largo. - Jūs esat paņē­mis visus manus laimestus. Mani gaida smags vakara darbs tieši tad, kad biju domājis sagādāt savai krustmeitai kādu izklaidi un dejas. - Viņš pagriezās pret Domino. - Mana mīļā, domāju, ka misteru Bondu tu pazīsti tikai pa telefonu. Baidos, ka viņš ir sagrāvis manus plānus. Tev jāatrod kāds cits pavadonis.