Jans Flemings - PĒRKONLODE

Viņa apklusa, lai iemalkotu šampanieti. Bedrītes viņas vaigos pārvērtās par dziļām bedrēm.

- Vai tu manī klausies? Vai tev nav apnicis klausīties par manu varoni?

- Es esmu tikai greizsirdīgs. Turpini!

- Tā nu viņš klīda pa visu pasauli - devās uz Indiju. Ķīnu, Japānu, Ameriku. Viņam bija daudz meiteņu un daudz kautiņu, kur liek lietā jūrnieku dunci un dūres. Viņš pastāvīgi rakstīja uz mājām savai mātei un precētajai māsai, kas dzīvoja Duvrā. Viņas gribēja, lai viņš atgriežas mājās, sastop jauku meiteni un apprecas. Taču viņš neatgriezās. Redzi, viņš taupija sevi sapņu meitenei, kas bija ļoti līdzīga man. Un tad, - viņa iesmējās, - parādījās pirmie tvaikoņi, un viņu pār­cēla uz dzelzs kuģi - pa labi redzams tā attēls. Kopš tā laika viņš kļuva par bocmani, lai kas tas būtu. un ļoti svarīgu personu. Viņš sāka krāt naudu no savas algas, vairs neiesaistījās kautiņos un negāja pie meitenēm, bet ataudzēja šo jauko bārdu, lai izskatītos vecāks un svarīgāks, un viņš apsēdās ar krāsainiem diegiem un adatu, lai izšūtu šo savu attēlu. Tu redzi, cik labi viņš to paveicis - savu pirmo burinieku un savu pēdējo dzelzs kuģi, ierāmējot tos ar glābšanas riņķi. Pabeidzis izšuvumu, viņš nolēma pamest floti. Patiesībā viņam nepatika tvaikoņi. Viņš pameta to spēku pilnbriedā, vai ne? Un tad vēl viņam pietrūka zelta pavediena, lai pabeigtu virvi ap glābšanas riņķi, tāpēc viņam vajadzēja to vienkārši nogriezt. Redzi, labajā pusē, kur virve šķērso zilo līniju. Tā nu viņš atgriezās mājās skaistā, zeltainā vakarā pēc brīnišķīgas dzīves flo­tē, un tas bija tik skumji, skaisti un romantiski, ka viņš atainos skaisto vakaru citā attēlā. Tāpēc viņš par saviem ietaupījumiem nopirka krogu Bristolē, un no rītiem pirms kroga atvēršanas viņš strādāja un strādāja, kamēr bija darbu pabeidzis, un šeit tu vari redzēt mazu burinieciņu, kas atveda viņu mājās no Suecas ar zīdiem, gliemežvākiem un kokā grieztiem suvenīriem pilnu audekla somu. Un tā ir Adatas bāka, kas aicina viņu ostā tajā skaistajā, rāmajā vakarā. Ievēro, - viņa sarauca pieri, - man nepatīk tādas aubēm līdzīgas cepures, kāda viņam ir galvā, un man patiktu, ja viņš pirms "Varonis" būtu licis VMK (Viņas Majestātes kuģis), bet skaidri re­dzams, ka cepure tad būtu nošķiebušies uz vienu pusi un tur nesaietu viss uzraksts "Varonis". Taču tev jāatzīst, ka šis ir vissatriecošākais, visroman­tiskākais attēls. Es to izgriezu no savas pirmās paciņas, kuru izsmēķēju tualetē un pēc kuras man bija briesmīgi slikti, un es to glabāju, kamēr attēls sabirza pīšļos. Tad es izgriezu jaunu. Es to nēsāju sev līdzi vienmēr, līdz notika neizbēgamais, un man vajadzēja atgriezties Itālijā. Tad es nevarēju atļauties Plcujers. Itālijā tās ir pārāk dārgas, un man vajadzēja smēķēt draņķus, ko sauca par Nazionales.

Bonds negribēja zaudēt noskaņu.

- Kas notika ar varoņa attēliem? - viņš ap­vaicājās. - Kā tie nokļuva pie cigarešu ražotā­jiem?

- Ak, jā, kādu dienu varoņa krodziņā iegrie­zās kāds vīrs ar katliņu galvā, svārkos un diviem maziem zēniem pie rokas. Rau, - meitene pagrieza paciņu sāniski, - tie ir viņi - "Džons Pleijers un dēli". Redzi, te sacīts, ka tagad biz­ness ir pēcnācēju rokās. Viņiem piederēja viena no pirmajām automašīnām, Rolls-Royce, un tā bija salūzusi tieši pie varoņa krodziņa. Vīrietis katliņā, protams, nedzēra - šā tipa cilvēki, cienī­jami tirgoņi, kas dzīvo netālu no Bristoles, ne­mēdz dzert. Kamēr šoferis ārpusē laboja mašīnu, viņš palūdza ingveralu, maizi un sieru.

Varonis viņiem atnesa prasīto. Misters Pleijers un zēni tostarp apbrīnoja abus brīnišķīgos izšuvumus, kas karājās pie krodziņa sienas. Misters Pleijers nodarbojās ar tabakas biznesu, bet tikko bija izgudrotas cigaretes, un viņš gribēja uzsākt to ražošanu. Taču viņam nebija ne jausmas, kā tās nosaukt un kādu attēlu likt uz paciņas. Pēkšņi viņam prātā iešāvās brīnišķī­ga doma. Atgriezies fabrikā, viņš aprunājās ar savu menedžeri. Menedžeris atbrauca viņam līdzi uz krodziņu un, ieraudzījis varoni, piedā­vāja viņam simts mārciņu par atļauju nokopēt abus attēlus uz cigarešu paciņām. Varonim nebija iebildumu, un viņam tieši vajadzēja simts mārciņu, lai apprecētos. - Meitene uz mirkli apklusa. Viņas skatiens bija aizklīdis tālumā. - Starp citu, viņa bija ļoti jauka, tikai trīsdesmit gadus veca, labi gatavoja, un viņas jaunais augums sildīja varoni gultā līdz pašai nāvei vēl pēc daudziem gadiem. Un viņa dzemdēja tam divus bērnus, zēnu un meiteni. Un zēns iestājās flotē, tāpat kā viņa tēvs. Jā, turklāt misters Pleijers gribēja, lai Varonis būtu redzams glāb­šanas riņķi vienā paciņas pusē, bet skaistais vakars - otrā. Taču menedžeris norādīja, ka tad nepaliks vietas uzrakstiem. - Viņa apgrieza pa­ciņu otrādi. - Par "bagātīgo, lielisko" un "flotes tabaku" un neparastajai firmas zīmei leļļu mājas izskatā, kas peld šokolādes krēmā ar uzrakstu "Notingemas pils". Tad misters Pleijers sacīja: "Nu labi, tad liksim tos citu uz cita!" Tieši tā ari viņi izdarīja, un man jāsaka, ka izskatās ļoti labi. Vai tev tā nešķiet? Lai gan varonis, manu­prāt, krietni saskaitās, redzot, ka attēlā nav iekļauta nāra.

- Nāra?

-Jā, jā. Pie glābšanas riņķa apakšējās malas, kur tas gremdējas jūrā, varonis bija attēlojis mazu nāriņu, kas ar vienu roku ķemmē matus, bet ar otru aicina viņu mājās. Nāriņa bija sieviete, ko viņš domāja atrast un apprecēt. Taču tu redzi, ka uz paciņas vairs nebija vietas, turklāt bija redza­mas viņas krūtis, un misters Pleijers, kas bija nelokāms kvēkers, domāja, ka tas nav piedienīgi. Taču beigās viņš to varonim atlīdzināja.

- Ak, un kā viņš to izdarīja?

- Redzi, cigaretes guva lielus panākumus. Patiesībā tas bija attēla dēļ. Cilvēki nolēma, ka tas, kam virsū ir tik labs attēls, nevar būt slikts, un misters Pleijers nopelnīja kaudzi naudas, tāpat kā, domājams, viņa pēcteči. Tāpēc, kad varonis bija kļuvis vecs un viņam vairs nebija atlicis daudz ko dzīvot, misters Pleijers lika pašam labākajam tā laika māksliniekam pārzī­mēt attēlu ar glābšanas riņķi. Zīmējums bija tieši tāds pats kā varoņa zīmētais, tikai nebija krāsains, un varonis tajā bija redzams daudz vecāks. Viņš apsolīja varonim, ka ari šis attēls vienmēr būs redzams uz viņa cigarešu paciņām, tikai to iekšpusē. Šeit. - Viņa izvilka no iepako­juma kartona apvalku. - Vai redzi, cik vecs viņš izskatās? Un, ja ieskatīsies ciešāk, redzēsi, ka abu kuģu karogi ir nolaisti pusmastā. Visai mīļi no mistera Pleijera puses, ka viņš palūdza, lai mākslinieks tā uzzīmē, vai ne? Tas nozīmēja, ka varoņa pirmais un pēdējais kuģis viņu atceras. Misters Pleijers un abi viņa dēli ieradās un uz­dāvināja viņam to tieši pirms nāves. Droši vien viņam kļuva vieglāk, kā tev šķiet?

- Pavisam noteikti. Droši vien misters Pleijers bija ļoti iejūtīgs cilvēks.

Meitene lēnām atgriezās no savas sapņu zemes.

- Vienalga paldies, - viņa sacīja citā, visai stūrgalvīgā balsī, - ka uzklausīji manu stāstu. Es zinu, ka tā ir pasaka. Vismaz es tā domāju. Taču bērni šajā ziņā ir dumji. Viņiem vajag kaut ko, ko glabāt zem spilvena, kamēr viņi kļūst pieauguši - lupatu lelli, kādu rotaļlietiņu, vien­alga ko. Es zinu, ka puikas ir tieši tādi paši. Mans brālis glabāja mazu metāla amuletiņu, ko viņam bija dāvājusi auklīte, līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Pēc tam viņš to pazaudēja. Nekad neaizmirsīšu, kādus skandālus viņš sarī­koja. Kaut ari tad viņš jau dienēja gaisa spēkos un bija pats kara vidus. Brālis sacīja, ka tas nesis viņam laimi. - Meitene paraustīja plecus. Viņas balsī ieskanējās sarkasms. - Viņam nevajadzēja raizēties. Viņam veicās. Viņš bija daudz vecāks par mani, bet es viņu dievināju. Joprojām dievinu. Meitenes vienmēr mīl kretī­nus, it sevišķi, ja tie ir viņu brāļi. Viņam veicās tik labi, ka viņš varēja kaut ko izdarīt manā labā. Taču brālis pat pirkstu nepakustināja. Viņš sacīja, ka katrs pats esot savas laimes ka­lējs. Viņš sacīja, ka viņa vecaistēvs esot bijis tik slavens mcilu mednieks un kontrabandists, ka viņam esot vislabākais kapakmens no visiem Petači Bolcāno kapsētā. Mans brālis teica, ka viņam būšot vēl labāks, kaut ari naudu viņš pelnīšot tādā pašā veidā.