Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Sveika! - sacīja Bonds. - Vai mēs šorīt netikāmies tabakas veikalā?

Meitene pacēla skatienu.

- Jā? - viņa vienaldzīgi noteica. - Iespējams. Es ļoti slikti atceros sejas.

- Vai varu jums piedāvāt ko dzeramu? - apvaicājās Bonds. - Mistera Largo dāsnuma dēļ es tagad varu atjauties pat Naso dzērienus. Un šeit man nekas vairs nav darāms. Tādas lietas nevelkas bezgalīgi. Es nedrīkstu izaicināt savu veiksmi.

Meitene piecēlās un nelaipni sacīja: - Ja jums nav nekā cita, ko darīt. - Viņa pagriezās pret Largo. - Emilio, varbūt, ja aizvedīšu misteru Bondu projām, tava veiksme atkal atgriezīsies. Es būšu ēdamzālē pie kaviāra un šampanieša. Mums jāpacenšas atgūt ģimenē tik daudz tavas naudas, cik vien iespējams.

Largo iesmējās. Viņa labais garastāvoklis atkal bija atgriezies.

- Redziet, mister Bond, - viņš sacīja, - bēgot no vilka, jūs esat nokļuvis rīklē lācim. Var gadī­ties, ka Dominētas rokās jums neveicas tik labi kā manējās. Uz redzēšanos, mans dārgais draugs! Man tagad jāatgriežas sāls raktuvēs, ko esat man piespriedis.

- Tādā gadījumā, - atteica Bonds, - paldies par spēli! Es pasūtīšu šampanieti un kaviāru trijiem. Mans spektrs ari ir pelnījis atlīdzību.

Prātodams, vai ēnai. kas atplaiksnīja Largo acīs, ir dziļāka nozīme par itāļu māņticību, Bonds piecēlās un, meitenei ejot pa priekšu starp aiz­ņemtajiem galdiem, devās uz ēdamzāli.

Domino izvēlējās nomaļu galdiņu tālākajā telpas stūri. Ejot viņai aiz muguras. Bonds pirmo reizi ievēroja, ka meitene tikko jaušami pieklibo. Viņam tā šķita apburoša, bērnišķi mīļa nianse klāt pie pašpārliecinātības un neslēptā seksapīla, ko izstaroja šī meitene, kam Bonds sliecās piešķirt augstāko, bet skarbāko franču titulu - courtiscme de marc/ue.

Kad atnesa Clicquot rosd un kaviāru piecdesmit dolāru vērtībā - "lētāk," viņš bija paskaidrojis, "nebūtu vairāk par ēdamkaroti" -, Bonds apvaicājās, kāpēc viņa klibo. - Vai izmež­ģīji kāju šodien peldoties?

Meitene uzmeta viiiam drūmu skatienu.

- Nē. Man viena kāja ir collu īsāka nekā otra. Vai jūties vīlies?

- Nē. Man patīk. Tas padara tevi mazliet lī­dzīgu bērnam.

- Nevis sīkstai, vecai, apbružātai sievietei. Vai ne? - viņa izaicinoši palūkojās uz Bondu.

- Vai tu tā jūties?

- Vai tad tas nav redzams? Vismaz tā Naso visi domā.

Meitene ieskatījās viņam tieši acīs, bet šoreiz mazliet lūdzoši.

- Neviens man to nav teicis. Lai kā, es pats spriežu gan par vīriešiem, gan par sievietēm. Kāds labums no citu cilvēku domām? Dzīvnieki neprasa cits cita domas par citiem dzīvniekiem. Tie skatās, aposta un sajūt. Mīlestībā un naidā, un visā, kas starp viņiem, tie ir vienīgie pār­baudījumi, kam ir kāda nozīme. Taču cilvēki nepaļaujas uz savu intuīciju. Viņi grib apstipri­nājumu. Tāpēc viņi vaicā citiem, vai tiem tāds un tāds cilvēks patīk vai ne. Un, tā kā pasaulei patīk sliktas ziņas, viņi gandrīz vienmēr saņem noliedzošu atbildi - vai vismaz zinošu. Vai tu gribi zināt, ko es par tevi domāju?

Viņa pasmaidīja.

- Ikviena sieviete grib dzirdēt, ko par viņu domā. Pastāsti, bet uzmanies, lai tas skanētu patiesi, citādi es pārstāšu klausīties.

- Es domāju, ka tu esi jauna. Jaunāka ne­kā izliecies, jaunāka nekā ģērbies. Es domāju, ka tu esi rūpīgi audzināta, var teikt, pieradināta pie sarkaniem paklājiem, bet tad pēkšņi sarkanais paklājs tika izrauts no tavu kāju apakšas un tevi vairāk vai mazāk izmeta uz ielas. Tad tu piecēlies un sāki darīt visu, lai atgrieztos uz sarkanajiem paklājiem, pie kuriem biji pieradusi. Iespējams, ka, to darot, tu pat rīkojies visai nežēlīgi. Tu biji spiesta. Tev bija tikai tavi sievietes ieroči, un droši vien tu tos lietoji aukstasinīgi. Es nebrīnītos, ja tu būtu izmantojusi savu augumu. Tas būtu brīnišķīgs ierocis. Taču, lietojot to, lai sasniegtu vēlamo, tev nācās pārvarēt savu jūtīgumu. Es nedo­māju, ka tas ir dziļi paslēpts. Katrā ziņā tas nav atrofējies. Tas ir vienkārši zaudējis balsi tāpēc, ka tu tajā neklausījies. Tu nevarēji atļauties klausīties, ja gribēji nokļūt atpakaļ uz sarkanā paklāja un iegūt to, ko kāroji. Tagad tu esi ieguvusi kāroto. - Bonds pieskārās plaukstai, kas gulēja uz galda starp viņiem. - Iespējams, tev tas pat ir gandrīz vai apnicis. - Viņš iesmē­jās. - Taču es nedrīkstu kļūt pārāk nopietns. Vismaz sīkākās lietās ne. Tu par tām zini visu, taču kārtības labad es pateikšu: tu esi skaista, valdzinoša, izaicinoša, neatkarīga, stūrgalvīga, karstasinīga un cietsirdīga.

Meitene domīgi uzlūkoja Bondu.

- Tu nepateici neko jaunu. Lielāko daļu es pati esmu tev pastāstījusi. Tu šo to zini par itāļu sievietēm. Bet kāpēc tu saki, ka es esmu cietsir­dīga?

- Ja es spēlētu un saņemtu tādu sitienu, kādu saņēma Largo, un man būtu sieviete, un viņa sēdētu man blakus, vērotu un nepateiktu nevienu vārdu mierinājumam vai uzmundrināju­mam, es teiktu, ka viņa ir cietsirdīga. Vīriešiem nepatīk ciest sakāvi, kad to redz viņu sievietes.

- Man pārāk bieži bijis jāsēž un jāskatās, kā viņš izrādās, - nepacietīgi sacīja meitene. - Es gribēju, lai tu uzvari. Es neprotu izlikties. Tu nepieminēji manu vienīgo tikumu. Tas ir godī­gums. Es mīlu līdz galam un ienīstu līdz galam. Pašlaik ar Emilio es esmu pusceļā. Mēs bijām mīļākie, bet tagad esam labi draugi, kas saprot viens otru. Kad teicu, ka viņš ir mans aizbildnis, es stāstīju baltus melus. Es esmu sieviete, ko viņš uztur. Es esmu putns zeltītā būri. Man ir līdz kaklam mans būris, un es esmu nogurusi no šā darījuma. - Viņa kā aizsargājoties palūkojās uz Bondu. - Jā, tas ir cietsirdīgi pret Emilio. Taču ari cilvēcīgi. Var nopirkt ķermeni, bet nevar nopirkt to, kas iekšpusē - ko cilvēki sauc par sirdi un dvēseli. Emilio to zina. Viņš grib sievietes lietoša­nai. Nevis mīlestībai. Tādā veidā viņam bijušas tūkstošiem. Viņš zina, kādas ir mūsu attiecības. Viņš ir reālists. Taču kļūst aizvien grūtāk turēties pie manas darījuma daļas - teiksim, dziedāt, lai dabūtu vakariņas.

Viņa spēji apklusa.

- Ielej man šampanieti! - viņa sacija. - Šīs muļķīgās runas modinājušas manī slāpes. Un es gribētu paciņu Players. - Viņa iesmējās. - Lūdzu, kā teikts reklāmā. Man ir līdz kaklam smēķēt dūmus. Es gribu savu Varoni.

Bonds nopirka prasīto.

- Kas tas par varoni? - viņš gribēja zināt.

Meitene bija pavisam pārvērtusies. Rūgtums

no sejas bija nozudis, tāpat sasprindzinājuma ievilktās līnijas. Viņa bija atmaigusi. Pēkšņi viņa bija pārvērtusies par meiteni, kas atnākusi uz tikšanos.

- Ak, tu nemaz nezini! Mana vienīgā patiesā mīlestība! Mans sapņu vīrietis. Jūrnieks, kas redzams uz Players paciņas. Tu nekad neesi do­mājis par viņu, kā es esmu domājusi. - Piesēdu­sies tuvāk, viņa pabāza paciņu Bondam zem acīm. - Tu nesaproti šā brīnišķīgā attēla romanti­ku - tas ir viens no dižākajiem pasaules mākslas darbiem. Šis vīrietis, - viņa teica, - bija pirmais, ar ko es sagrēkoju. Es aizvedu viņu uz mežu, es mī­lēju viņu skolas guļamistabā, es par viņu iztērēju gandrīz visu savu kabatas naudu. Savukārt viņš mani iepazīstināja ar plašo pasauli ārpus Čelten- hemas meiteņu koledžas. Viņš mani uzaudzināja. Viņš ļāva man nepiespiesti uztvert sava vecuma zēnus. Viņš bija man blakus, kad jutos vientuļa vai baidījos no tā, ka esmu jauna. Viņš mani uzmundrināja, deva man drošības izjūtu. Vai tu nekad neesi domājis par romantiku, kas slēpjas šajā attēlā? Tu neko neredzi, taču šeit ir visa Anglija! Klausies, - viņa dedzīgi saņēma Bonda roku, - es tev pastāstīšu stāstu par Varoni, viņa vārds ir uz cepures naga. Sākumā viņš bija pavi­sam jauniņš, kugapuika, junga, vai kā viņus tur sauc uz tā burinieka viņam aiz labās auss. Tas viņam bija grūts laiks. Kukaiņi cepumos, sitieni ar "kuģa kaķi", virves galu vai to, kas pagadījās pa rokai, kāpšana mastā, kur plīvo kuģa karogs. Taču viņš izturēja. Viņam sāka augt ūsas. Viņš bija gaišmatains un patiesībā pārāk smukiņš, - viņa ieķiķinājās, - varbūt viņam pat bija jācīnās par savu tikumību, vai kā to sauc vīrieši, dzīvojot starp visiem šiem bandītiem. Taču viņa sejā lasāms - tā koncentrēšanās līnija pierē un viņa skaistās galvas aprises -, ka tas ir cilvēks, kas tiks uz priekšu.