Jans Flemings - PĒRKONLODE

Bonds piesardzīgi izstāstīja savas pārdomas komisāram. Tas atklāja, kur tonakt atradīsies Disco. Vai policijā bija kāds pilnīgi uzticams cilvēks, kas varētu palīdzēt zemūdens izmeklē­šanā, un vai varēja dabūt darbam gatavu ūdenslīdēja tērpu?

Hārlings saudzīgos vārdos apvaicājās, vai tas būšot prātīgi. Viņš precīzi nezināja, kas draud par ielaušanos svešā īpašumā, taču šie, šķiet, bija labi pilsoņi un katrā ziņā labi atpūtnieki. Largo apkaimē bija ļoti iecienīts. Jebkāds skandāls, it sevišķi, ja tajā būs iejaukta policija, izraisītu lielu troksni visā kolonijā.

- Atvainojiet, komisār, - stingri noteica Bonds. - Es jūs ļoti labi saprotu. Taču būs vien jāriskē, un man ir savs uzdevums. Valsts sekretā­ra norādījumi, bez šaubām, ir pietiekami autorita­tīvi, - Bonds šķībi pasmaidīja. - Apmēram stun­das laikā es varētu dabūt no viņa īpašas pavēles, vai tikpat labi no premjerministra, ja jums tas šķiet nepieciešami.

Komisārs pakratīja galvu. Viņš smaidīja.

- Nav nekādas vajadzības šaut ar lielgaba­liem, komandier. Protams, jūs dabūsiet prasīto. Es tikai paskaidroju, kāda būs vietējā reakcija. Nešaubos, ka gubernators būtu izteicis tos pašus brīdinājumus. Šis ir mazs dīķītis. Mēs neesam pieraduši pie pavēlēm no Vaitholas. Nav šaubu, ka ar laiku pieradīsim, ja jukas turpi­nāsies pietiekami ilgi. Jā, mums ir lielā daudzu­mā tas, ko jūs prasījāt. Mums ostas glābšanas vienībā ir divdesmit vīru. Tā ir nepieciešamība. Jūs būsiet pārsteigts, cik bieži kuterīši cieš avā­rijas fārvaterā, tieši tur, kur noenkurojas daži kruīza kuģi. Un, protams, šad un tad gadās pa kādam līķim. Es piekomandēšu jums konsteblu Santosu. Lielisks puisis. Nācis no Eljūteras, kur viņš bijis peldēšanas čempions. Viņš izsniegs jums vajadzīgo aprīkojumu, kad vien tas jums būs nepieciešams. Tagad pastāstiet man sīkāk…

Atgriezies viesnīcā, Bonds iegāja dušā, iztukšoja dubulto Bourbon Old Fashioned un iekrita gultā. Viņš jutās pilnīgi samalts - lido­jums, karstums, urdošā sajūta, ka viņš sevi padara par muļķi komisāra, Leitera un pats sa­vās acīs, turklāt vēl risks, iespējams, pilnīgi veltīgs, kas saistījās ar gaidāmo neglīto nakts peldi, bija uzjundījuši tādu sasprindzinājumu, ko remdēt varēja vienīgi miegs un vientulība. Viņš acumirklī iekrita dziļā miegā - lai sapņotu par Domino, ko vajā haizivs ar žilbinoši baltiem zobiem, kas piepeši pārvēršas par Largo un metas viņam virsū ar savām milzīgajām rokām. Tās tuvojas, tās lēnām sniedzas pēc viņa, satver aiz pleca… Taču tajā mirklī noskanēja raunda beigu signāls…

Samiegojies Bonds pastiepa roku pēc klau­sules. Zvanīja Leiters. Viņš gribēja savu sauso martini ar olīvām. Pulkstenis bija deviņi. Ko, pie velna, Bonds darot? Vai viņš grib, lai kāds palīdz tikt galā ar rāvējslēdzēju?

Uz Ananasu zāles sienām bija bambusa paneļi, ko klāja rūpīgs, no termītiem sargājošs lakojums. Metālā kalti ananasi uz galdiem un pie sienām turēja resnu, sarkanu sveču atlie­kas. Par gaismas ķermeņiem kalpoja ari sienās iestrādāti apgaismoti akvāriji un griestu lampas sārtu stikla jūraszvaigžņu izskatā. Vinilīta soli bija ziloņkaula baltumā, un abi bārmeņi pie melnām biksēm nēsāja sarkana atlasa kalipso kreklus.

Bonds piebiedrojās Leiteram pie stūra galdi­ņa. Abiem mugurā bija baltas vakara žaketes ar pieskaņotām biksēm. Bonds savu bagāta īpašu­ma meklētāja statusu bija akcentējis, uzliekot tumšsarkanu kamerbanti. Leiters iesmējās.

- Es katram gadījumam gandriz apsēju ap vidukli savu zelta velosipēda ķēdi, bet laikus atcerējos, ka esmu tikai miermīlīgs advokāts. Es domāju, ka būtu pareizi, ja tu šajā komandēju­mā pieprasītu atsūtīt meitenes. Es varētu vien­kārši pastāvēt blakus un nokārtot pūra lietas, bet vēlāk alimentus. Viesmīli

Leiters pasūtīja divus martini. - Tagad ska­ties, - viņš sāji noteica.

Atnesa martini. Tikai pametis skatienu uz glāzēm, Leiters lika, lai viesmīlis atsauc bārmeni.

Kad tas, nožēlas pilns, ieradās, Leiters sacīja: - Mans draugs, es prasīju martini, nevis mērcētas olīvas.

Viņš ar kokteiļa salmiņu izcēla olīvu no glā­zes. Glāze, kas bija par trim ceturtdaļām piepil­dīta, tagad izrādījās pustukša.

Leiters mīlīgi runāja tālāk: - Es ar to dabūju iepazīties, kad vienīgais dzēriens, ko tu pazini, bija piens. Tava biznesa ekonomikas pamatus es apguvu, kad tu beidzi dzert kokakolu. Viena pudele Gordon's džina satur sešpadsmit pilnus mēriņus - dubultmēriņus, kas ir vienīgais, ko es dzeru. Atšķaidi džinu ar trim uncēm ūdens, un tu dabūsi divdesmit divus. Paņem liķiera glāzīti ar biezu dibenu un burku šo trekno olīvu, un tu dabūsi ap divdesmit astoņiem mēriņiem. Pudele džina šeit mazumtirdzniecībā maksā tikai divus dolārus, tātad - vairumtirdzniecībā - dolāru un sešdesmit centu. Tu par martini prasi astoņdes­mit centu, vienu dolāru un sešdesmit par diviem. Tādu pašu cenu kā veselai pudelei džina. Un ar taviem divdesmit astoņiem mēri­ņiem no pudeles tev vēl aizvien paliek pāri divdesmit seši. Tas ir gudrs aprēķins, kas no vienas pudeles džina Jauj iegūt pejņā apmēram divdesmit vienu dolāru. Ja es tev iedodu dolāru par olīvu un pilienu vermuta, tavā kabatā vien­alga paliek vēl divdesmit dolāru. Redzi, mans draugs, tā ir pārāk liela peļņa, un, ja es papūlē­tos aiznest šo martini administrācijai un tālāk uz tūrisma departamentu, tev būtu nepatikša­nas. Esi labs zēns un sajauc mums divus lielus sausos martini bez olīvām, bet ar dažām citrona miziņām atsevišķā traukā! Labi? Labi, tad mēs atkal esam draugi.

Bārmeņa sejā bija atspoguļojies sašutums, pēc tam cieņa, tad vainas un baiļu pilns sapī­kums. Norāts, bet turēdamies pie pēdējām pro­fesionālās cienības paliekām, viņš uzsita gaisā knipi, liekot viesmīlim aiznest glāzes.

- Labi, ser. Ja jūs tā sakāt. Bet mums šeit ir daudz publikas, un lielākā daļa klientu nesūdzas.

- Redzi, - sacīja Leiters, - tev tagad gadījies viens, kam nožuvis aiz ausīm. Labam bārmenim jāmācās atšķirt nopietnus dzērājus no apmeklē­tājiem, kas vēlas tikai to, lai viņus redz apgrozā­mies jūsu jaukajā bārā.

- Jā, ser!

Saglabājot negroīda cēlumu, bārmenis devās projām.

- Vai tu, - sacīja Bonds, - nesajauci ciparus, Fēliks? Es vienmēr esmu zinājis, ka mani ap- šmauc, bet domāju - tikai par simts procentiem, nevis četriem vai pieciem simtiem.

- Jaunais cilvēk, kopš esmu pārgājis no valsts dienesta pie Pinkertoniem, zvīņas ir nokritušas no manām acīm. Krāpšanās, kas notiek viesnīcās un restorānos, ir grēcīgāka par visiem pasaules grēkiem. Ikviens, kas pirms septiņiem vakarā ģērbies smokingā, ir krokodils, un, ja viņš nevar kārtīgi iekosties tavā čeku grāmatiņā, viņš iekodīs tev ausī. Tas pats attiecas uz visu pārējo apkalpojošo sfēru, pat ja viņi nenēsā smokingus. Reizēm es no tiesas sadusmojos, kad man jāēd tas draņķis, ko atnes, un pēc tam ieraugu, cik par to prasa. Paskaties uz mūsu sasodīto šīsdienas lenču. Seši septiņi zaļie un vēl piecpadsmit procentu par tā saucamo apkalpošanu. Un tad vēl vies­mīlis grozās apkārt, gaidot piecpadsmit centu par to, ka viņam bijis jābrauc ar ēdienu augšā liftā. Pie velna! - Leiters pārlaida plaukstu sal­mu dzelteno matu ērkulim, - labāk nerunāsim par to. Kad par to iedomājos, esmu gatavs kaut ko sadauzīt.

Atnesa dzērienus. Tie bija lieliski. Leiters nomierinājās un pasūtīja otru porciju.

- Tagad, - viņš sacīja, - dusmosimies par kaut ko citu. - Viņš īsi iesmējās. - Laikam man vienkārši sagādā riebumu atkal atgriezties valdības dienestā un noskatīties, kā visa nodokļu maksātāju nauda aiziet, ķerot vēju zaļā pļavā. Ievēro, Džeims, - Leitera balsī ieskanējās atvainošanās, - es nesaku, ka visa operācija ir bezjēdzīga, patiesībā tagad tik iet vaļā, bet mani tracina tas, ka mums kā diviem muļķīšiem jāsēž šajā smilšu kastē, kamēr citiem atvēlēti karstie punkti - tā teikt, vietas, kur tiešām kaut kas notiek vai vismaz var notikt. Patiesību sakot, šodien uz jahtas es ar savu Geigera mantiņu jutos ārkārtīgi muļķīgi. - Viņš asi palūkojās uz Bondu. - Vai tev nešķiet, ka tu sāc izaugt no tādām lietām? Tas ir, viss ir kārtībā, kad notiek karš. Bet, kad visapkārt miers, tas, ar ko nodar­bojos, man šķiet bērnišķīgi.