Jans Flemings - PĒRKONLODE

Droši vien neka cita man nebūs, ko ierakstīt savā atmiņu albumā.

•••

Viesnīcā Bondu gaidīja kurjers no valdības nama. Eleganti pacēlis sveicienam roku, viņš pasniedza aploksni ar atzīmi OHMS un pretī saņēma Bonda parakstītu čeku. Tā bija telegramma no Koloniālā departamenta "Perso­nīgi gubernatoram". Virs teksta bija atzīmēts "NODOT BONDAM". Telegrammā bija rakstīts: "ARHĪVĀ NAV NEKĀ ATKĀRTOJU NEKĀ PAR ŠĪM PERSONĀM PUNKTS VISAS INFORMATĪ­VĀS STACIJAS PAR OPERĀCIJU PĒRKONLODE ATBILD NEGATĪVI PUNKTS KAS LIEK JUMS ŠAUBĪTIES." Zem ziņojuma bija paraksts

"PRIZMA", kas nozīmēja, ka to sankcionējis M.

•••

Bonds padeva telegrammu Leiteram.

Leiters to izlasīja.

- Redzi, tā jau es domāju! Mēs ejam nepa­reizā virzienā. Šis ir viltus pavediens. Tiksimies Ananasu bārā un iedzersim sauso martini uz pusēm ar olīvām. Es iešu nosūtīt atklātnīti uz Vašingtonu un paprasīšu, lai atsūta pāris smuku meiteņu. Citādi mums nebūs kur likt Ieliku.

Izrādījās, ka no Bonda tāvakara program­mas pirmās daļas jāatsakās. Domino Vitāli telefonsarunā pateica, ka šovakar viņi māju apskatit nevarēšot. Krastā nākot viņas aizbild­nis un daži viņa draugi. Jā, patiesi, iespējams, ka viņi tovakar varētu sastapties Casino. Domino vakariņošot uz kuģa, un Disco pēc tam apmetīšot likumu un noenkurošoties iepretī Casino. Bet kā viņa Bondu Casino pazīšot? Viņai esot ļoti vāja atmiņa uz sejām. Varbūt viņš iespraudīšot pogcaurumā puķi vai kā citādi?

Bonds bija smējies. Viņš teica, ka viss būšot kārtībā. Viņš pazīšot Domino pēc viņas skaista­jām, zilajām acīm. Tās esot neaizmirstamas. Un pēc acu krāsai pieskaņotās gaisotnes. Viņš bija nolicis klausuli uzjautrinātu, valšķīgu smieklu pavadīts. Piepeši Bondam ļoti gribējās viņu re­dzēt vēlreiz.

Taču kuģa pārvietošanās pavērsa viņa plā­nus uz labo pusi. Ostā kuģi būs vieglāk izlūkot. Nebūs tik tālu jāpeld, turklāt viņš varēs ienirt zem ūdens ostas policijas aizsegā. Tāpat ari, noenkurošanās vietai paliekot tukšai, būs vieglāk izpētīt apgabalu, kur kuģis atradies. Taču, ja Largo jahtu tik bezrūpīgi pārvietoja, vai maz bija iespējams, ka bumbas, ja tādas vispār bija, būtu paslēptas tās enkurvietā? Ja tās būtu tur, Disco, bez šaubām, neizkustētos no savas vietas. Bonds nolēma atlikt šo jautājumu uz laiku, kad viņam būs vairāk informācijas - spe­ciālistu sniegtas informācijas - par kuģa tilpni.

Viņš sēdēja savā numurā un rakstīja negatī­vu ziņojumu M. Viņš to vēlreiz pārlasīja. M jutī­sies nomākts, saņemot tādu signālu. Vai viņam nevajadzētu ieminēties par gaisīgo pavedienu, pie kura viņš strādāja? Nē. Līdz brīdim, kamēr būs nācis klajā kaut kas pamatīgāks. Visā slepenās informācijas pasaulē nebija nekā bīstamāka par tieksmi uzskatīt vēlamo par esošo, par vēlēšanos iepriecināt vai nomierināt ziņas saņēmēju. Bonds varēja iedomāties reak­ciju, kāda valdītu Vaitholā, kad Pērkonlodes kara komiteja mēģinātu izmisīgi ķerties pie sal­miņa. M piesardzīgi sacītu: "Man šķiet, mums izdevies atrast pavedienu Bahamu salās. Pilnīgi nekas noteikts, bet šis cilvēks reti kļūdās tamlī­dzīgās lietās. Jā, protams, es noskaidrošu, vai mēs varam saņemt precīzāku informāciju." Un sāktos runas: "M ir kaut ko atklājis. Viņa aģen­tam šķiet, ka viņš atradis pavedienu. Bahamu salās. Jā, es domāju, ka mums vajadzētu paziņot premjerministram." Bonds nodrebinā- jās. Pār viņu sāktu plūst pieprasījumi ar atzīmi ĻOTI STEIDZAMI: "Paskaidro savu 1806! Atsūti pilnīgāku informāciju! Premjers vēlas saņemt pilnīgu informāciju par tavu 1806." Plūdiem nebūtu gala. Leiters to pašu saņemtu no CIP. Sāktos pamatīga jezga. Tad, atbildot uz Bonda nožēlojamām baumu un prātojumu druskām, sekotu zibens spēriens: "Apbrīnojami, ka tu va­rēji ņemt nopietni šo nepārliecinošo pierādīju­mu. Turpmāk apstiprini savus signālus ar faktiem." Un pēdējais pazemojums: "Ņemot vērā tava 1806 spekulatīvo raksturu komats taviem turpmākajiem signāliem jābūt atkārtoju jābūt saskaņotiem un CIP pārstāvja parakstītiem."

Bonds noslaucīja pieri. Viņš atslēdza futrāli, kurā glabājās šifrējamā mašīna, nošifrēja tekstu, vēlreiz to pārbaudīja un devās uz policijas pārvaldi, kur, koncentrēšanās svied­riem noplūdis, pie taustiņiem sēdēja Leiters. Pēc desmit minūtēm Leiters noņēma austiņas un padeva tās Bondam. Viņš noslaucīja pieri ar jau izmirkušu kabatlakatiņu.

- Pirmkārt, paaugstinātās saules aktivitātes dēļ man vajadzēja pārslēgties uz rezerves viļņiem. Pēc tam es atklāju, ka otrā galā viņi nolikuši kādu babuinu - tu jau zini, vienu no tiem, kas, ja vi­ņiem ļautu, varētu pārrakstīt visu Šekspīru.

Viņš dusmīgi pavicināja vairākas lapas, ko klāja šifrētais teksts.

- Tagad mums tas viss jāatšifrē. Droši vien grāmatvedība ziņo, cik papildu ienākumu nodok­ļu man jāmaksā par šo atpūtas braucienu.

Apsēdies pie galda, viņš sāka darboties ar aparātu.

Bonds veikli tika galā ar savu īso ziņojumu. Viņš varēja iedomāties, kā tas izdrukājas uz len­tēm vienā no astotā stāva rosīgajām telpām, kā tas nonāk pie atbildīgā, tiek atzīmēts ar "Personīgi M, kopija 00 nodaļas ziņojumu sektoram", pēc tam cita meitene aizsteidzas pa gaiteni ar caurspīdīgām, dzeltenām veidlapām. Pārbaudījis, vai viņam nav pienākusi kāda ziņa, Bonds pārtrauca kontaktu. Viņš pameta Leiteru un devās lejā uz komisāra kabinetu.

Hārlings sēdēja pie sava rakstāmgalda un kaut ko diktēja seržantam. Atlaidis virsnieku, viņš pastūma tuvāk Bondam kārbu ar cigare­tēm un aizsmēķēja.

- Vai ir kas jauns? - viņš jautājoši pasmai­dīja.

Bonds pastāstīja, ka informācija par Largo grupu bijusi negatīva un ka viņi piezvanījuši I>ar- go un ieradušies uz Disco ar Geigera skaitītāju. Arī skaitītāja reakcija bijusi negatīva. Bonds tomēr neesot apmierināts. Viņš pastāstīja komisāram, ko vēlētos uzzināt par Disco degvielas tilpnēm un precīzo degvielas tvertņu atrašanās vietu. Draudzīgi pamājis, komisārs pacēla telefo­na klausuli. Viņš pieaicināja seržantu Moloniju no ostas policijas. Auklējot telefona klausuli, viņš paskaidroja: - Mēs pārbaudām kuģu degvielas apgādi. Osta ir šaura un pārpildīta ar maziem dziļjūras zvejas kuteriem un tā tālāk. Grūti iedo­māties, kas notiks, ja izcelsies ugunsgrēks. Mēs gribētu zināt, cik degvielas glabājas katrā kuģī un kurā vietā. Vienkārši gadījumam, ja rodas vaja­dzība apdzēst kādu ugunsgrēku vai steigā atvilkt kādu noteiktu kuģi no uguns zonas. - Komisārs turpināja runāt klausulē. - Seržants Molonijs?

Viņš atkārtoja Bonda jautājumus, uzklausīja atbildes, pateica paldies un nolika klausuli.

- Jahta uzglabā maksimums 500 galonu degvielas. Šādu daudzumu tā uzņēma 2. jūnija pēcpusdienā. Jahtā glabājas arī apmēram četr­desmit galonu smēreļļas un simts galonu dzera­mā ūdens - tas viss atrodas kuģa vidusdaļā tūlīt aiz mašīntelpas. Vai to jūs gribējāt zināt?

Tādā gadījumā Largo runas par tilpnēm kuģa pakaļgalā, līdzsvara problēmām un tā tālāk zaudēja jēgu. Protams, varbūt viņš gribēja noslēpt apmeklētāju acīm kādu slepenu dārgumu mek­lēšanai paredzētu ierīci, taču tas nozīmēja, ka uz kuģa ir vismaz kaut kas slēpjams un, par spīti mistera Largo izrādītajai atklātībai, viņš varbūt ari bija bagāts dārgumu meklētājs, bet ari neuz­ticams liecinieks. Tagad Bonds bija izlēmis. Viņš gribēja redzēt kuģa kravas tilpni. Leitera pieminē­tais Olterra bija tikai attāls minējums, tomēr tas varēja izrādīties pareizs.