Jans Flemings - PĒRKONLODE

Viņš kareivīgi paskatījās pāri galdam uz Bondu.

- Labi, Vanagacs. Ko darīsim tālāk?

- Galvenais - turpmāk ēst kaut kur pilsētā. Nākamais solis - apciemot Disco - tūlīt pat! - Bonds piecēlās no galda. - Kad būsim to pavei­kuši, mums būs jāizlemj, vai šie cilvēki tiešām meklē dārgumus vai miljonu dolāru. Pēc tam mums vajadzēs ziņot par rezultātiem. - Bonds pamāja uz ceļasomām istabas stūri. - Man izīrēja pāris telpu šejienes policijas pārvaldes augšējā stāvā. Komisārs ir pretimnākošs un ar stingru raksturu. Koloniālā policija ir laba, un viņš stāv galvas tiesu augstāk par pārējiem. Šovakar varam tur novietot raidītāju un nodi­bināt sakarus. Vakarā Casino paredzēta balle. Dosimies uz turieni un paskatīsimies, vai kādu no šīm sejām jau neesam kādreiz redzējuši. Vispirms jāredz, vai jahta ir tīra. Vai vari izsaiņot savu Geigera skaitītāju?

- Protams. Un tas ir lielisks.

Leiters piegāja pie somām un, izvēlējies vienu, to atvēra. Viņš atgriezās, nesot rokās kaut ko, kas atgādināja Rolleiflex fotoaparātu portatīvā ādas futrālī.

- Nāc, padod man roku!

Noņēmis savu rokaspulksteni, Leiters uzlika citu. Viņš pārmeta "fotoaparātu" siksniņā pār kreiso plecu.

- Tagad ievelc šos vadus, kas stiepjas no pulksteņa, cauri piedurknei manas žaketes iekšpusē. Labi. Lūk, šie divi kontaktiņi iet cauri caurumiem manas žaketes kabatā un tālāk iespraužami abos caurumos kārbas sienā. Saprati? Tagad viss ir uzstādīts.

Leiters atkāpās un ieņēma pozu.

- Cilvēks ar fotoaparātu un rokaspulksteni.

Viņš atpogāja fotoaparāta atloku.

- Redzi? Ideāli labas lēcas un viss kā nākas. Ir pat poga, ko nospiest gadījumā, ja tev jāizlie­kas, ka fotografē. Taču mulāžas aizmugurē ir metāla vārsts, vadi un baterijas. Tagad paska­ties uz šo pulksteni. Tas ari ir pulkstenis.

Viņš pabāza pulksteni Bondam zem deguna.

- Vienīgā atšķirība, ka pulksteņa mehānisms ir ļoti mazs, un šis slaikais minūšu rādītājs mēra radioaktivitāti. Vadi, kas stiepjas piedurknē, sais­ta vienu mehānismu ar otru. Tā, lūk! Tu vēl aizvien nēsā savu veco rokaspulksteni ar lielajiem fosfora cipariem. Tātad es apstaigāju istabu un izmēru fona radioaktivitāti. Tas ir svarīgi. Visas lietas izstaro nelielu radiāciju. Es laiku pa laikam ieskatos savā rokaspulksteni - vienkārši nervozs tips, turklāt man tuvojas norunātā tikšanās. Nu lūk, te, pie vannasistabas, metāls izstaro nelielu radioaktivitāti, un mans pulkstenis uzrāda pozitī­vu, bet ļoti nelielu lādiņu. Nekā cita, bet es esmu noteicis fona traucējumu pakāpi, ko man vajadzēs atskaitīt, kad tuvošos karstajam punktam. Pareizi? Tagad es pienāku tev klāt, un mans fotoaparāts atrodas tikai dažu collu attā­lumā no tavas rokas. Rau, paskaties! Pieliec savu pulksteni tieši pie skaitītāja. Redzi? Minūšu rādītājs kļūst nemierīgs. Attālini savu pulksteni, un tas sāk nomierināties. Vainīgi tavi fosfora cipari. Vai atceries, ka nesen kāds pulksteņu ražotājs izņēma no apgrozības gaisa pilotu pulksteni, jo sāka uztraukties atomenerģijas pētnieki? Šeit ir tas pats. Viņi domāja, ka šis pilotu pulksteņa modelis ar lielajiem, fosfori- zētajiem cipariem izstaro pārāk lielu radioak­tivitāti, kas kaitē nēsātāja veselībai. Protams, - Leiters papliķēja sava fotoaparāta futrāli, - šis ir īpašs modelis. Lielākā daļa darbojoties klikšķ, un, ja tu meklē urānu, kam šie aparāti lielākoties domāti, jānēsā austiņas, lai noteiktu vielas atrašanās vietu zem zemes. Mūsu darbam nav nepieciešama tāda jutība. Ja nonāksim tuvumā vietai, kur paslēptas bumbas, šis sasodītais rādītājs gribēs vai izlēkt no ciparnīcas. Skaidrs? Tad iesim un noīrēsim sev vemjamās zāles, un apciemosim mūsu okeāna vilku.

Leitera vemjamās zāles bija viesnīcas trans­ports - eleganta ātrumlalva ar Chnjsler dzinēju, kuras nomas maksa bija 20 dolāru stundā. Viņi devās uz rietumiem no ostas, garām Silverkejai, Longkejal, Balmorelas salai un apkārt Delaportes ragam. Piecas jūdzes tālāk gar krastu, ko rotāja saulē mirdzošas pludmales, kas, kā sacīja laivinieks, maksāja 400 dolāru par katru krasta pēdu, viņi aplieca Vecā forta ragu un iznāca pie spīdīga, balti tumšzila kuģa, kas ar diviem dziļumā izmestiem enkuriem gulēja ūdenī netālu no rifa. Leiters iesvilpās.

- Vecais, tas tik ir kuģis! - viņš sacīja bijības pilnā balsī. - Es pavisam noteikti gribētu vienu tādu, ar ko parotaļāties vannā.

- Tas ir itāļu kuģis, - sacīja Bonds. - To uzbū­vējusi firma Rodrigues Mesīnā. Tādus kuģus sauc par Aliscafos. Jahtai zem korpusa iebūvēti zem­ūdens spārni un, kad tos nolaiž, tā gandrīz pace­ļas gaisā un lido. Ūdenī paliek tikai dzenskrūves un dažas pēdas no kuģa pakaļgala. Policijas komisārs saka, ka rāmā ūdenī jahta var sasniegt 50 mezglu ātrumu. Protams, tā noder tikai pie­krastes braucieniem, bet, kad darināta kā ātrgai­tas prāmis, var uzņemt vairāk nekā simt pasažie­ru. Acīmredzot šī jahta paredzēta apmēram četr­desmit personām. Pārējo telpu aizņem īpašnieka apartamenti un kravas tilpne. Droši vien tā

izmaksājusi sasodīti tuvu ceturtda)miljonam.

Iejaucās laivinieks.

- Beistrītā runā, ka tuvākajās dienās jahta gatavojas braukt pēc dārgumiem. Pirms dažām dienām ieradās visi ļaudis, kam pieder zelta akcijas. Tad viņi pavadīja veselu nakti, veicot pēdējos pētīšanas darbus. Runā, ka tas bija netā­lu no Ekshumas vai Vetlingu salas. Droši vien jūs, puiši, zināt, ka tajā vietā Kolumbs pirmoreiz izkāpa krastā šajā Atlantijas pusē. Kaut kad ap tūkstoš četrsimt deviņdesmito. Taču tas varēja būt jebkurā citā vietā. Vienmēr klīdušas baumas, ka starp Robainajām salām - līdz pat Līkajai - guļot dārgumi. Patiesība ir tāda, ka jahta aizku­ģoja uz dienvidiem. Pats dzirdēju, kamēr dzinēju troksnis nenoklusa tālumā. No austrumiem uz dienvidaustrumiem, es teiktu. - Laivinieks neuz­krītoši pārspļāva pāri laivas malai. - Droši vien tur guļ vesela kaudze zelta, ja jau tik dārgs kuģis un izsviež tik daudz naudas. Katru reizi, kad jahta piestāj krastā, lai uzpildītos, saka, ka rēķins esot piecsimt mārciņu.

- Kurā naktī tad viņi veica pēdējos darbus? - kā starp citu apvaicājās Bonds.

- Naktī pēc tam, kad uzpildījās. Tas ir pirms divām naktīm. Izbrauca ap sešiem.

Kuģa tukšie iluminatori vēroja laivas tuvo­šanos. Jūrnieks, kas ap kuģa tiltu spodrināja misiņu, iegāja pa lūku kuģī, un Bonds redzēja, ka viņš kaut ko saka mikrofonā. Uz klāja parādījās gara auguma vīrietis baltās biksēs un ļoti platā tīkliņkreklā. Vīrietis pacēla pret viņiem tālskati. Viņš kaut ko uzsauca jūrniekam, kurš pienāca un nostājās kāpņu augšgalā kuģa labajā pusē. Kad viņu ātrlaiva piebrauca pie jahtas, vīrietis salika rokas taurē un uzsauca: - Kādās darīšanās esat ieradušies? Vai jums norunāta tikšanās?

- Te misters Bonds, - atsaucās Bonds, - mis­ters Džeimss Bonds. No Ņujorkas. Esmu atvedis savu advokātu. Gribu apvaicāties par Palmiru, mistera Largo īpašumu.

- Lūdzu, uzgaidiet!

Jūrnieks nozuda un atgriezās kopā ar vīrieti baltajās biksēs un kreklā. Bonds viņu pazina pēc policijas apraksta. Viņš priecīgi uzsauca at­braucējiem: - Kāpiet uz klāja, kāpiet uz klāja!

Vīrietis pamāja jūrniekam, liekot nokāpt un palīdzēt pietauvot laivu. Izkāpuši no tās, Bonds un Leiters devās augšup pa kāpnēm.

Largo pastiepa roku.

- Mani sauc Emilio Largo. Misters Bonds? Un…?

- Misters Larkins, mans advokāts no Ņujor­kas. Patiesībā es esmu anglis, bet man Amerikā ir īpašumi. - Vīrieši apmainījās rokasspiedie­niem. - Es atvainojos, ka traucēju, mister Largo, bet gribu vaicāt par Palmiru, īpašumu, ko jūs, ja nemaldos, īrējat no mistera Braisa.