Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Kāpēc? - viņa draiski apvaicājās. - Vai tu esi precējies?

-Nē.

Pasmaidījis Bonds ieskatījās meitenei acīs.

- Un tu?

- Nē.

- Tad mēs varētu laiku pa laikam nomēģināt molusku zupu un paskatīties, kas notiks.

- Tas nav daudz labāk par miljonāriem. Tev vajadzēs papūlēties vairāk.

Atnesa dzērienus. Meitene apmaisīja savas glāzes saturu ar pirkstu, lai sajauktu Vorēesteras mērces brūnās nogulsnes, un izdzēra pusi glāzes. Pasniegusies pēc Dukes bloka, viņa izņēma paci­ņu un, atvērusi to ar īkšķa nagu, piesardzīgi paostīja cigareti, un aizdedza to ar Bonda šķil­tavām. Dziļi ievilkusi dūmus, viņa izpūta garu dūmu mākoni.

- Nav slikta, - viņa šauboties noteica. - Vis­maz dūmi izskatās pēc dūmiem. Kāpēc tu teici, ka tik labi zini, kā atmest smēķēšanu?

- Tāpēc, ka es to tik bieži esmu atmetis.

Bonds nosprieda, ka īstais laiks pārtraukt

tukšas pļāpas.

- Kāpēc tu tik labi runā angliski? - viņš vai­cāja. - Izklausās, ka tev ir itāļu akcents.

- Jā, mani sauc Dominēta Vitāli. Taču mani sūtīja uz Angliju mācīties. Uz Čeltenhemas dā­mu koledžu. Pēc tam es devos uz KDMA mācīties aktiermākslu. Angļu aktiermākslu. Mani vecāki domāja, ka labi audzinātai meitenei tas jāprot. Pēc tam viņi gāja bojā vilciena katastrofā. Es atgriezos Itālijā pelnīt iztiku. Es atcerējos savu angļu valodu, bet, - viņa bez rūgtuma iesmējās, - drīz vien aizmirsu visu pā­rējo. Itāļu teātrī nevar tikt uz priekšu, ja proti tikai staigāt ar grāmatu uz galvas.

- Bet radinieks ar jahtu? - Bonds palūkojās uz jūras pusi. - Vai viņam nebija par tevi jārūpē­jas?

- Nē.

Atbilde skanēja strupi. Kad Bonds neko ne­teica, meitene piebilda: - Viņš nav gluži mans radinieks, vismaz ne tuvs radinieks. Kaut kas līdzīgs tuvam draugam. Sargs.

- Ak, jā.

- Tev jāatnāk paciemoties pie mums uz jahtas.

Meitene juta, ka šajā brīdī jāizrāda mazliet aizrautības.

- Viņu sauc Largo, Emilio Largo. Iespējams, būsi dzirdējis. Viņš šeit ieradās meklēt nogrimu­šos dārgumus.

- Tiešām?

Tagad bija Bonda kārta izrādīt entuziasmu.

- Tas izklausās diezgan interesanti. Protams, es labprāt ar viņu iepazītos. Kas tie par dārgumiem? Vai kaut kas jau atrasts?

- Dievs vien zina. Viņš par to nemīl runāt. Acīmredzot atrasta kaut kāda karte. Taču es nedrīkstu to apskatīt, un man jāpaliek krastā, kad viņš dodas izlūkbraucienos, vai ko nu viņš dara. Šajā pasākumā naudu ieguldījuši daudzi cilvēki, nu, tādi kā akcionāri. Viņi visi tikko ir ieradušies uz salas. Tā kā mēs pēc nedējas braucam projām, es domāju, ka viss ir sagata­vots un īstie meklējumi var sākties kuru katru bridi.

- Kādi ir šie akcionāri? Vai viņi izskatās pēc prātīgiem cilvēkiem? Lielākā nelaime visos dārgumu meklējumos parasti ir tā, ka vai nu kāds jau tur pabijis un nozudis ar visiem dārgumiem, vai arī kuģis ir iegrimis tik dziļi starp koraļļiem, ka tam nav iespējams piekļūt.

- Šķiet, ka viņiem nav ne vainas. Ļoti garlai­cīgi un bagāti ļaudis. Izturas briesmīgi nopietni pret tik romantisku lietu kā dārgumu meklēšana. Šķiet, ka viņi visu savu laiku pavada kopā ar Largo. Droši vien vij intrigas un kaļ plānus. Turklāt izskatās, ka viņi nekad neiet laukā saulē vai peldēties, pilnīgi neko. It kā viņi vairītos no iedeguma. Cik var saprast, neviens no viņiem nekad agrāk nav bijis tropos. Vienkārši tipiski, aprobežoti biznesmeņi. Varbūt tā gluži nav. Neesmu necik daudz viņus sastapusi. Šovakar Largo par godu akcionāriem rīko viesības Casino.

- Ko tu dari visu dienu?

-Ak, tāpat niekojos. Mazliet iepērkos. Brau­kāju apkārt. Peldos citu cilvēku pludmalēs, kad viņu mājas ir tukšas. Man patīk zemūdens peldēšana. Man ir akvalangs, un es ņemu līdzi kādu no apkalpes vai zvejnieku. Apkalpe ir labāka. Viņi visi ar to nodarbojas.

- Es ari agrāk mazliet aizrāvos. Paņēmu līdzi pat aprīkojumu. Vai tu man kādreiz parādīsi, kur var dabūt labas niedres?

Meitene zīmīgi ieskatījās pulkstenī.

- To es varētu. Man laiks iet.

Viņa piecēlās kājās.

- Baidos, ka nevarēšu tevi aizvest atpakaļ. Man jābrauc uz otru pusi. Tev pagādās takso­metru.

Meitene ieāva kājas sandalēs.

Bonds sekoja viņai cauri restorānam līdz mašīnai. Iekāpusi meitene iedarbināja dzinēju.

Bonds izšķīrās riskēt ar vēl vienu noraidījumu.

- Varbūt šovakar tiksimies Casino, Dominēta.

- Varbūt.

Viņa zīmīgi ieslēdza ātrumu.

- Bet, Dieva dēļ, nesauc mani par Dominētu. Tā mani neviens nesauc. Cilvēki mani sauc par Domino.

Meitene dāvāja Bondam acumirklīgu smaidu, bet tas bija drīzāk smaids ar acīm. Viņa pacēla plaukstu. Aizmugurējie riteņi uzsita gaisā smiltis un granti, un mazā zilā mašīnīte aizjoņoja pa pievedceļu uz galvenā ceļa pusi. Krustojumā tā uz mirkli apstājās, bet tad nogriezās pa labi uz Naso.

Bonds pasmaidīja.

- Maita, - viņš noteica un atgriezās restorānā samaksāt savu rēķinu un likt, lai izsauc taksometru.

Taksometrs pa Interfīldroudu aizveda Bon­du līdz lidostai salas otrā galā. Pulksten 1.15 ar Pan American lidmašīnu vajadzēja ielidot cilvēkam no Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Viņu sauca Larkins, F. Larkins. Bonds cerēja, ka Larkins nebūs kāds muskuļots koledžas beidzējs ar ezītī apcirptiem matiem, kas, gribē­dams izcelties Vašingtonas priekšniecības acīs, kāros pierādīt britu nekompetenci, savas mazās kolonijas atpalicību un Bonda lempīgo nemākulību. Bonds cerēja, ka viņš vismaz atvedīs aprīkojumu, ko Bonds pirms izbraukša­nas no Londonas bija prasījis A nodaļā, kas uzraudzīja sakarus ar CIP. Tas bija modernā­kais raidītājs aģentu savstarpējiem sakariem lauka apstākļos, kas nodrošina neatkarību no kabeļu pieslēguma un ļauj acumirklī sazināties ar Londonu un Vašingtonu, kā arī visjaunākie Geigera skaitītāji, kas ļauj darboties gan uz zemes, gan zem ūdens. Pēc Bonda domām, vie­na no CIP lielākajām priekšrocībām bija lieliskā aparatūra, un viņš nekaunējās to aizņemties.

Ņūprovidensa, sala. uz kuras atradās Baha­mu galvaspilsēta Naso, ir smilšains zemes ga­bals, ko apņem visskaistākās pludmales pasau­lē. Taču iekšzemē nav nekā, izņemot klajumus, ko klāj krūmāji, vietējās priedltes, mastikas un indīgās efejas, un lielu sālsūdens ezeru tās rietumu galā. Uz salas sastopami putni, tropu puķes un palmas, kas jau izaugušas atvestas no Floridas un pārstādītas miljonāru skaistajos dārzos visgarām piekrastei. Taču salas vidienē nav nekā, kas spētu piesaistīt skatienu, izņemot skeleta pirkstiem līdzīgos ūdensdzirnavu sūk­ņus, kas slejas virs priedītēm apaugušiem klajumiem, tāpēc Bonds braucienu uz lidostu aizvadīja, atsaucot atmiņā rīta cēlienu.

Ierodoties pulksten septiņos no rīta, viņu sagaidīja gubernatora sekretārs (tas bija neliels drošības pārkāpums) un aizveda uz Roijal Ba- hamian - lielu, vecmodīgu viesnīcu, kurā nesen bija ieviesti daži amerikāņu uzlabojumi tūristu apkalpošanā, proti, istabā bija pieejams ūdens ar ledu, celofānā ietīts grozs ar apvītušiem augļiem un "sveicieniem no menedžera" un ar papīra strēmeli pārklāts tualetes poda sēdeklis. Pēc dušas un bezgaršīgām tūrista brokastīm uz balkona, no kura pavērās skats uz skaistu pludmali, viņš pulksten deviņos bija devies uz valdības ēku, lai tiktos ar policijas komisāru, Imigrācijas un muitas departamenta priekšnieku un gubernatoru. Viss notika tieši tā, kā Bonds bija iedomājies. NEKAVĒJOTIES un PILNĪGI SLEPENI bija atstājis nelielu iespaidu, un Bondam apsolīja pilnīgu sadarbību jebkurā viņa misijas jomā, taču pašu misiju nepārprotami uzskatīja par smieklīgu un muļķīgu, par kaut ko tādu, kas nedrīkst traucēt parasto mazas, miegainas kolonijas pārvaldes gaitu, nedz ari tūristu ērtības un prieku. Gubernatora vietas izpildītājs Rodiks, piesardzīgs pusmūža vīrs ar dzeltenīgām ūsām un mirdzošu pensneju, bija izteicies ļoti prātīgi.