Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Vai varu apskatīt jūsu Ņujorkas tiesības, ser? Kārtībā. Tādā gadījumā, ja jūs šeit parakstī­tos… un es pierakstīšu jūsu Diner kluba kartes numuru. Kad brauksiet projām, atstājiet mašīnu, kur jums ērtāk, tikai paziņojiet mums. Mēs ieradī­simies tai pakaļ. Ioi jums patīkamas brīvdienas, ser!

Abi vīrieši iekāpa mašīnā. Bonds apsēdās pie stūres. Leiters sacīja, ka viņam vajadzēšot pavingrināties braukt pa ceļa kreiso pusi, ko viņš dēvēja par "angliešu kreiļu manieri", turklāt viņš gribot redzēt, vai Bonds kopš abu pēdējā brauciena iemanījies labāk izdarīt pagriezienus.

Kad viņi bija izbraukuši no lidostas, Bonds sacīja: - Stāsti nu! Pēdējoreiz, kad tikāmies, tu biji kopā ar pinkertoniešiem. Kā tu gadījies šeit?

- Piespiedu kārtā. Diemžēl piespiedu kārtā. Pie velna, varētu domāt, ka notiek karš. Redzi, Džeims, ja esi strādājis CIP, tevi automātiski ieskaita virsnieku rezervē, pat ja esi no turienes aizgājis. Ja vien tevi nav atskaitījuši par to, ka atbildīgā brīdī neesi apēdis šifru grāmatu vai ko tamlīdzīgu. Acīmredzot manam vecajam šefam, tas ir, Alenam Dalesam, vienkārši nebija vīru, ko sūtīt, kad prezidents izsludināja trauksmi. Tā nu man un apmēram vēl divdesmit kadriem vienkārši lika ierasties - pamest visu un divdes­mit četru stundu laikā būt klāt. Pie velna! Es domāju, ka sācies krievu uzbrukums! Un tad man pastāsta, kas par lietu, liek sasaiņot peldbikses, spainiti un lāpstiņu un ierasties Na­so. Es, protams, spļāvu zilus uguņus. Pavaicāju, vai man neatsvaidzināt atmiņā kanastas spēles noteikumus un steidzami nepaņemt ča-ča-ča stundas. Tad nu viņi visžēlīgi atklāja, ka es būšot vienā komandā ar tevi, un es nodomāju - ja jau tavs vecais nelietis N vai M, kā viņu tur sauc, tevi nosūtījis šurpu ar visu tavu veco pistoli, tad varbūt beigu beigās kaut kas tajā katliņā tomēr vārās. Tā nu es savācu tevis prasī­to aparatūru, iesaiņoju spainīša un lāpstiņas vietā loku un bultas, un te nu es esmu. Tas ari viss. Tagad, veco zēn, tava kārta stāstīt. Pie velna, prieks tevi atkal redzēt!

Bonds punktu pa punktam izstāstīja Leite- ram visu notikumu gaitu kopš tā brīža, kad iepriekšējās dienas rītā bija ieaicināts M kabine­tā. Kad viņš savā stāstā bija nonācis līdz apšau­dei pārvaldes priekšā, Leiters viņu apstādināja.

- Un ko tu par to domā, Džeims? Pēc manām domām, tā ir visai savāda sagadīšanās. Vai pēdējā laikā neesi blēņojies ar svešu sievu? Izklausās vairāk pēc notikumiem Čikāgas Cilpā, nevis Pika- dilijas apkārtnē.

- Man tas nav saprotams, - nopietni sacīja Bonds, - un nevienam citam ari ne. Vienīgais cilvēks, kam pēdējā laikā varētu rasties vēlēša­nās man atriebties, ir kāds trakais, ko sastapu vienā klīnikā, kurp mani nosūtīja sakarā ar manu sasodīto veselību.

Bonds, par milzīgu prieku Leiteram, diezgan kaunīgi pastāstīja par savu "ārstēšanos" Kriimājos.

- Es noskaidroju, ka šis cilvēks ir ķīniešu slepenās biedrības "Sarkanā zibens tongas" loceklis. Droši vien viņš dzirdēja, kā es pa publisko telefonu klīnikā ievācu informāciju par viņa ārieni. Pēc neilga laika viņam gandrīz izdevās mani noslepkavot. Tikai joka pēc un lai nokārtotu rēķinus, es darīju, ko spēju, lai viņu dzīvu pacepinātu. - Bonds pastāstīja sīkāk. - Jauka, klusa vietiņa šie Krūmāji. Tu būtu pārsteigts, redzot, cik lielu iespaidu uz cilvē­kiem, šķiet, atstāj burkānu sula.

- Kur tā trako māja atrodas?

- Vietā, ko sauc par Vašingtonu. Pieticīga pil­sētiņa, salīdzinot ar jūsējo. Atrodas netālu no Braitonas.

- Un tā vēstule ari sūtīta no Braitonas.

- Tas nu gan būs aiz matiem pievilkts.

- Es izmēģināšu citu pavedienu. Ja kāds plā­no naktī nozagt lidmašīnu un to naktī nosēdināt, kā sprieda mūsu puiši, darbu ļoti atvieglotu pilnmēness. Taču lidmašīnu aizdzina piecas die­nas pēc pilnmēness. Tagad iedomājies - ja nu tavs ceptais cālēns bija tas, kurš sūtīja vēstuli? Un ja pieņem, ka cepšanās viņu aizkavēja to izdarīt agrāk? Viņa darba devēji droši vien dusmojās. Vai ne?

- Droši vien.

- Un ja pieņem, ka tie pavēlēja viņu neizda­rības dēļ iznīcināt? Un ja pieņem, ka slepkava līdz viņam nonāca tieši tajā mirklī, kad viņš no­nāca līdz tavai mašīnai nolūkā noslēgt personī­gos rēķinus? Spriežot pēc tava stāstījuma, šis cilvēks vis nebūtu licies mierā pēc tā, ko tu viņam nodarīji. Nu labi. Tie ir tikai pieņēmumi. Bet tie saskan, vai ne?

Daļēji apbrīnas pārņemts, Bonds iesmējās.

- Tu esi lietojis meskalīnu, vai? Tas ir sasodīti labs sižets komiksam, bet reālajā dzīvē tā nenotiek.

- Reālajā dzīvē nezog ar atombumbām pie­krautas lidmašīnas. Izņemot tos gadījumus, kad zog. Tu sāc lēnāk domāt, Džeims. Cik daudz cilvēku noticētu dažiem gadījumiem, kuros mēs ar tevi esam bijuši iejaukti? Nestāsti man blēņas par reālo dzīvi. Tāds dzīvnieciņš neeksistē.

- Labi, paklausies, Fēliks, - nopietni sacīja Bonds. - Es tev izstāstīšu, kā domāju rīkoties. Tavā stāstā netrūkst loģikas, tāpēc es to šovakar nosūtīšu M, un paskatīsimies, vai Skotlendjards ar to kaut ko var izdarīt vai ne. Viņi var pārbau­dīt klīniku un Braitonas slimnīcu, ja vien viņu uz turieni aizveda, un iespējams, ka no turienes viņi spēs tikt tālāk. Nelaime tikai, ka vienalga, ko viņi atklās, no šā cilvēka pāri ir palikušas ti­kai kurpes, un es šaubos, vai viņi atradīs vīrieti uz motocikla. Man tas šķita īsta profesionāļa darbs.

- Kāpēc gan ne? Šie lidmašīnu aizdzinēji iz­klausās pēc profesionāļiem. Plāns ir profesio­nāls. Viss saskan. Dari, kā esi nolēmis, nosūti ziņojumu un nekaunies pateikt, ka tā bija mana ideja. Mana medaļu kolekcija sākusi izskatīties tāda paplāna, kopš esmu pārstājis nēsāt for­mastērpu.

Viņi pabrauca zem Royal Bahamian portika, un Bonds iedeva atslēgas stāvvietas sargam. Leiters reģistrējās viesnīcā, un abi vīrieši devās augšā uz viņa numuru, kur pasūtīja divus dubultos martini ar ledu un ēdienkarti.

No pretenciozajiem ēdieniem "Jūsu īpašai ievērībai", kuru nosaukumi bija iespiesti orna­mentētā gotiskā šriftā, Bonds izvēlējās vietējo jūras velšu kokteili Suprčrne un sadalītu mājas vistu Sautē au Cresson, kas bija raksturota šādi: "Maiga mājas vista, apcepta zeltaini brūna, aplieta ar sviestu un sadalīta jūsu ērtībām. Cena 38/6 vai 5,35 dolāri." Fēlikss Leiters pasūtīja Baltijas siļķi skābā mērcē un "Liellopu filejas gulašu ar franču sīpolu gredzeniem. (Mūsu slaveno liellopu gaļu šefpavārs izvēlas no vislabākā ar labību barotā Vidējo Rietumu ga­nāmpulka, kas audzēts līdz vispiemērotākajam vecumam, lai jūs saņemtu pašu labāko pārtiku.) Cena 40/3 vai 5,65 dolāri."

Kad abi gari un plaši bija izteikuši sājas piezīmes par tūristu ēdināšanas uzpūsto dārdzī­bu viesnīcās un sevišķi par krāpšanos, nelietīgi valkājot angļu valodu, lai raksturotu produktus, kas nepārprotami glabājušies dažādās saldētavās vismaz sešus mēnešus, viņi iekārtojās uz balko­na, lai apspriestu Bonda tārita atklājumus.

Pēc pusstundas un vēl viena dubultā sausā martini atnesa pasūtīto lenču. Tas sastāvēja ap­mēram no piecus šiliņus vērta slikti pagatavota draņķa. Abi vīrieši ēda, aizkaitināti klusējot. Visbeidzot Leiters nometa malā nazi un dakšiņu.

- Tas ir hamburgers, turklāt slikts hambur­gers. Franču sīpolu gredzeni savā mūžā nav redzējuši Franciju, un kas vēl sliktāk, - viņš iebakstīja ēdiena paliekās ar dakšiņu, - tie pat nav gredzeni. Tie ir ovāli!