Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Redziet, komandieri Bond, pēc mūsu do­mām, un mēs esam ļoti rūpīgi apsprieduši visas iespējas, visus, ēēē, aspektus, kā teiktu mūsu amerikāņu draugi, nav iedomājams, ka kaut kur kolonijas robežās būtu iespējams paslēpt lielu četrmotoru lidmašīnu. Vienīgais skrejceļš, kas spēj uzņemt tādu lidmašīnu - vai es pareizi runāju, Hārling? - atrodas šeit, Naso. Ja runājam par nolaišanos jūrā, par, ēēē, nolaišanos piespiedu kārtā uz jūras, manuprāt, tā to sauc, mēs esam sazinājušies ar visu lielāko ārējo salu administratoriem, un atbildes ir negatīvas. Rada­ru operatori meteoroloģiskajā stacijā…

Šajā mirklī Bonds bija viņu pārtraucis.

- Ja drīkstu vaicāt, vai radaru ekrāns dar­bojas visu diennakti? Man radies iespaids, ka lidosta visu dienu ir ļoti noslogota, bet naktī satiksme ir niecīga. Vai varētu būt, ka naktī radaru nenovēro īpaši uzmanīgi?

Policijas komisārs, patīkams, ļoti militāra izskata vīrietis virs četrdesmit, kura uniformas sudraba pogas un zīmotnes spīdēja tā, kā tās var spīdēt tikai tad, ja spļaušana un spodri­nāšana ir galvenā nodarbošanās un apkārt ir pietiekami daudz apakškareivju, prātīgi noteica: - Es domāju, ka komandierim ir taisnība, ser. Lidostas komandants atzīstas, ka tad, kad pēc grafika nekas nav paredzēts, modrība atslābi­nās. Viņam nav tik daudz personāla, un, pro­tams, lielākā daļa tur ir vietējie, ser. I>abi cilvēki, bet diez vai atbilst Londonas lidostas standar­tiem. Turklāt meteoroloģiskās stacijas radaram ir zems horizonts un diapazons - to galvenokārt izmanto navigācijai.

- Diezgan, diezgan.

Gubernators negribēja ielaisties diskusijās par radariem vai Naso darbaspēka tikumiem.

- Šeit katrā ziņā ir sava daļa taisnības. Nav šaubu, ka komandieris Bonds to noskaidros. Tālāk. Esam saņēmuši pieprasījumu no valsts sekretāra, - tituls skanīgi pārvēlās gubernatora lūpām, - par visiem tiem, kas nesen ieradušies uz salas, par aizdomīgām personām un tā tālāk. Mister Pitmen?

Imigrācijas un muitas daļas priekšnieks bija slaiks Naso iedzimtais ar spriganām, brūnām acīm un labām manierēm. Viņš patīkami pa­smaidīja.

- Nekā īpaša, ser. Parastais tūristu, biznes­meņu un mājupbraucošu vietējo iedzīvotāju maisījums. Mums prasīja informāciju par pēdē­jām divām nedēļām. - Viņš pieskārās mapei, kas gulēja viņam klēpī. - Man šeit ir visas imigrācijas veidlapas, ser. Varbūt komandieris Bonds vēlēsies tās izskatīt kopā ar mani. - Brūnās acis, pametu­šas skatienu uz Bondu, novērsās. - Visās lielajās viesnīcās ir savi detektīvi. Droši vien es varētu no viņiem uzzināt sīkāku informāciju par jebkuru noteiktu personu. Visas pases tika pārbaudītas kā parasti. Nekādas neprecizitātes neatklājās, un neviens no šiem cilvēkiem nebija mūsu meklēto personu sarakstā.

- Vai drīkstu vaicāt? - ierunājās Bonds.

Gubernators aizrautīgi pamāja.

- Protams. Protams. Visu, ko vēlaties. Mēs esam šeit, lai palīdzētu.

- Es meklēju grupu vīriešu. Iespējams, kā­dus desmit vai vairāk. Iespējams, viņi lielākoties turas kopā. Viņi var būt pat divdesmit vai trīsdesmit. Es domāju, ka viņi ir eiropieši, iespējams, viņiem ir kuģis vai lidmašīna. Varbūt viņi šeit atrodas vairākus mēnešus vai tikai da­žas dienas. Es saprotu, ka Naso ierodas dažādas delegācijas - tirgotāji, tūristu asociācijas, reliģis­kās grupas, Dievs vien zina, kas vēl. Acīmredzot viņi ieņem vairākus numurus kādā viesnīcā un apmēram nedēļu notur savas sanāksmes un tā tālāk. Vai šobrīd kaut kas tāds notiek?

- Mister Pitmen?

- Protams, pie mums notiek daudzas tamlī­dzīgas tikšanās. Tūrisma departaments to novērtē ļoti atzinīgi. - Imigrācijas nodaļas priekšnieks sazvērnieciski uzsmaidīja Bondam, it kā tikko būtu atklājis viņam lielu noslēpumu. - Taču pēdē­jās divās nedēļās pie mums pabijusi tikai Morālā atbalsta grupa, kas bija apmetusies Smaragda vilnī, un Lielisko biskvītu ļaudis Royal Bahamian. Viņi jau ir projām. Izturējās tāpat kā visas citas delegācijas. Visi ļoti cienījami cilvēki.

- Tur jau tā lieta, mister Pitmen. Cilvēki, ko es meklēju, cilvēki kas varētu noorganizēt lidmašīnas zādzību, noteikti papūlēsies atstāt cienījamu cilvēku iespaidu. Mēs nemeklējam bariņu ekstravagantu švītu. Mēs domājam, ka tiem patiesi jābūt ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Tātad, vai uz salas šobrīd būtu atrodams kas tamlīdzīgs, kāda līdzīgu cilvēku grupa?

- Nu, - imigrācijas dienesta priekšnieks plati pasmaidīja, - protams, pašlaik notiek ikgadējā nogrimušo dārgumu meklēšana.

Gubernators īsi, nicinoši iesmējās.

- Pagaidiet, mister Pitmen! Mēs taču negribam iejaukt viņus šajā lietā, un Dievs vien zina, par kādu lietu tā beigās izrādīsies. Es nespēju noticēt, ka komandieris Bonds gribēs tērēt laiku, interesē­joties par bariņu bagātu ekscentriķu.

- Vienīgi, ser, - šaubu pilnā balsī ierunājās policijas komisārs, - viņiem tiešām pieder jahta un turklāt vēl neliela lidmašīna. Un es patiesi dzirdēju, ka nesen pēc savas dajas ieradusies liela grupa akcionāru. Šie punkti sakrīt ar komandiera vaicāto. Es atzīstu, ka tas ir smieklīgi, bet šis Largo ir pietiekami ietekmīgs, lai atbilstu koman­diera Bonda aprakstam, un viņa cilvēki ne reizes nav sagādājuši mums nepatikšanas. Neparasti, ka starp kuģa apkalpes locekļiem sešu mēnešu laikā neviens nav pat piedzēries.

Bonds bija pieķēries šim trauslajam pave­dienam un sekojis tam divu stundu garumā - muitas ēkā un komisāra kabinetā. Rezultātā viņš bija devies pastaigā uz pilsētu, cerot, ka izdosies uzmest skatienu Largo vai kādam no viņa cilvēkiem vai dzirdēt vēl kādas baumas. Beigu beigās viņš bija ticies ar Domino Vitāli.

Un tālāk?

Taksometrs bija ieradies lidostā. Licis šofe­rim pagaidīt, Bonds iegāja šaurajā, garajā uzgaidāmajā telpā tieši tobrīd, kad izziņoja, ka pienākusi Larkina lidmašīna. Viņš zināja, ka nāksies kā parasti aizkavēties muitas un imigrā­cijas formalitāšu dēļ. Iegājis suvenīru veikalā, viņš nopirka New York Times numuru. Galvenā ziņa, ko vēstīja neuzkrītošie virsraksti, vēl aizvien bija Vindicator pazušana. Iespējams, bija zināms ari par atombumbām, jo Artūrs Kroks redaktora lapā rakstīja par NATO alianses drošības aspektiem. Bonds bija pa pusei izlasījis iespaidīgo rubriku, kad klusa balss viņam pie auss sacīja: - 007? Te nr. 000.

Bonds spēji pagriezās. Tas bija! Tas bija Fēlikss Leiters!

Leiters, CIP aģents, ar kuru kopā Bonds bija veicis dažus visaizraujošākos uzdevumus savā karjerā, plati pasmaidīja un pasita metāla āķi, kas bija viņa labā roka, Bondam padusē.

- Esi mierīgs, draugs! Diks Treisijs visu iz­stāstīs, kad būsim izkļuvuši no šejienes. Somas ir laukā durvju priekšā. Iesim.

- Sasodīts! - sacīja Bonds, - ak tu vecais tāds-un-šitāds! Vai tu zināji, ka tas būšu es?

- Protams. CIP zina visu.

Pie ieejas Leiters lika savu ievērojamo bagāžu iekraut Bonda taksometrā un vest uz Royal Bahamian. Blakus neuzkrītošam, melnam Ford Consul stāvošais vīrietis pienāca tuvāk.

- Misters Larkings? Es esmu no kompānijas Hertz. Šī ir jūsu pasūtītā mašīna. Ceram, ka tā atbilst jūsu prasībām. Jūs taču gribējāt kaut ko pavisam parastu.

Leiters pārlaida paviršu skatienu mašīnai.

- Izskatās, ka būs laba. Es vienkārši gribu mašīnu, kas kustas uz priekšu. Man nepatīk tās stilīgās mašīnītes, kurās pietiek vietas tikai maza auguma blondīnei ar rokassomiņu. Esmu ieradies

šeit sakarā ar īpašuma lietām, nevis izklaidēties.