Jans Flemings - PĒRKONLODE

Vecais nēģeris pavēra muti, bet tad pārdo­mājis mierinoši sacīja: - Labs ir, jaunkundz. Labs ir! - un, uzšmiukstinājis zirgam ar pātagu, pie sevis kaut ko murminot, devās tālāk. Pēc mirkļa viņš atskatījās, gribēdams vēlreiz uzmest aci sātanam brunčos, taču viņa jau bija nozudu­si veikalā. - Smuks meitēns, - noteica nēģeris, palaizdams zirgu riksītī.

Džeimss Bonds bija noskatījies ainiņā no divdesmit jardu attāluma. Viņš par meiteni domāja to pašu, ko kučieris. Turklāt Bonds zināja, kas viņa tāda ir. Pielicis soli, viņš izspraucās cauri svītrainajām žalūzijām un nonāca brīnišķīgi vēsajā tabakas veikalā.

Meitene stāvēja pie letes un strīdējās ar vienu no pārdevējiem.

- Bet es jums saku, ka negribu Senior Service. Es jums saku, ka gribu cigaretes, ko man negribētos smēķēt. Vai tad jums nav nevienas cigaretes, kas atradina cilvēkus no smēķēšanas? Paskatieties uz šo bagātību! - viņa pamāja ar roku uz piekrautajiem plauktiem. - Nestāstiet, ka starp tām visām neatradīsies neviena ar atbaidošu garšu.

Vīrietis bija pieradis pie trakiem tūristiem, turklāt Naso iedzīvotāji nemēdza ļauties emoci­jām.

- Njā, kundze… - viņš noteica un pagriezies pārlaida nesteidzīgu skatienu plauktiem.

- Ja gribat mazāk smēķēt, varat izvēlēties starp divām cigarešu šķirnēm, - Bonds bargi sacīja meitenei.

Viņa asi pacēla skatienu.

- Un kas jūs tāds būtu?

- Mani sauc Bonds, Džeimss Bonds. Es es­mu pasaules eksperts jautājumā, kā atmest smēķēšanu. Es to daru nepārtraukti. Jums pa­laimējies, ka esmu pagadījies pie rokas.

Meitene nopētīja viņu no galvas līdz papē­žiem. Šo vīrieti viņa Naso nekad nebija redzējusi. Viņš bija sešas pēdas garš un vecumā apmēram starp trīsdesmit un četrdesmit. Viņam bija tumsnēja, visai cietsirdīga seja un ļoti dzidras, pelēkzilas acis, kas tagad sardoniski noskatījās viņas pētījumos. Uz iedeguma, pēc kura varēja spriest, ka vīrietis tikai nesen ieradies uz salas, izcēlās bāla rēta. Viņam mugurā bija tumši zils, viegls uzvalks virs krēmkrāsas zīda krekla un melnas, adītas zīda kaklasaites. Par spīti karstumam, vīrietis izskatījās vēss un tīrs, un ar tropiem viņu, šķiet, saistīja vienīgi melnas ādas sandales basajās kājās.

Vīrietis nepārprotami mēģināja iepazīties. Viņam bija intriģējoša seja un pārliecinošs ska­tiens. Meitene nolēma piekrist. Bet tas nenotiks viegli. Tāpēc viņa auksti noteica: - Lai notiek. Stāstiet!

- Vienīgais veids, kā atmest smēķēšanu, ir pārstāt smēķēt un nekad neatsākt. Ja gribat uz nedēļu vai divām izlikties, ka esat atmetusi, tad nav vērts to darīt. Jūs kļūsiet par garlaicīgu ra­dījumu, kas nespēj domāt ne par ko citu. Ik pēc stundas, varbūt vairāk vai mazāk, jūs slepus ķersiet pēc cigaretes. Jūs kļūsiet alkatīga. Tas nav glīti. Vēl var iegādāties vai nu pārāk vājas, vai spēcīgas cigaretes. Jums droši vien labāk derēs vājās.

Bonds uzrunāja pārdevēju: - Bloku Dukes, garās, ar filtru.

Viņš padeva bloku meitenei.

- Lūk, izmēģiniet šīs! Ar komplimentiem no Fausta.

- Ak, bet es nevaru. Tas ir…

Taču Bonds jau bija samaksājis par bloku un paciņu Chesterjields sev pašam. Paņēmis atlikumu, viņš sekoja meitenei laukā no veikala. Abi apstājās zem svītrotās nojumes. Karstums bija neciešams. Baltā gaisma pār putekļaino ielu, spozme, ko atstaroja veikalu skatlogi ielas pretējā pusē un ēku žilbinošās kaļķa fasādes, lika abiem piemiegt acis.

- Baidos, ka smēķēšana nav šķirama no dzer­šanas. Vai domājat atmest abus reizē vai vienu pēc otra? - ierunājās Bonds.

Meitene jautājoši viņu uzlūkoja.

-Tas ir tik pēkšņi, mister… ēēē… Bond. Nu labi. Tikai kaut kur ārpus pilsētas. Šeit ir pārāk karsti. Vai jūs zināt Piestātni aiz Montakas forta? - Bonds ievēroja, ka viņa pārlaiž ašu ska­tienu ielai abos virzienos. - Nav slikta vieta. Paklau, es jūs aizvedīšu! Uzmanieties no dzel­žiem. Citādi būs čūlas.

Pat polsterējuma baltā āda apsvilināja Bonda pēcpusi. Taču viņš neliktos zinis, pat ja uzvalku būtu pārņēmušas liesmas. Viņš tikko bija paostījis pilsētā gaisu, un viņam jau bija meitene. Turklāt skaista meitene. Bondam vajadzēja pieķerties ādas rokturim pie paneļa.

kad meitene strauji iegrieza mašīnu Frederika ielā un vēlreiz Širlejas ielā.

Bonds iekārtojās sāniski, lai varētu viņu aplūkot. Meitenei galvā bija gondoljera salmu cepure ar platām malām, kas bija izaicinoši nošķiebušies pār degunu. Aizmugurē plandījās bālgani zila lente. Uz lentes priekšpusē bija zeltītiem burtiem uzdrukāts "MANA DISCO VOLANTE". Meitenes zīda blūzi ar īsajām piedurknēm klāja puscollu platas bāli zilas svīt­ras, un kopā ar plisētajiem krēmkrāsas svār­kiem viņas ietērps Bondam neskaidri atgādināja par saulainu dienu Henlija regatē. Viņa nenēsā­ja gredzenus un rotaslietas, tikai visai vīrišķīgu kvadrātveida zelta rokaspulksteni ar melnu ciparnīcu. Viņas sandales bez papēžiem bija darinātas no baltas kazādas. Tās bija pieskaņo­tas platajai, baltajai kazādas jostai un lietišķajai somiņai, kas blakus balti un melni svītrotai zīda šallei gulēja uz sēdekļa starp viņiem abiem. Diezgan daudz viņš par meiteni bija uzzinājis no imigrācijas veidlapas, vienas no simta, ko torit bija izpētījis. Meiteni sauca Dominēta Vitāli. Viņa bija dzimusi Bolcāno pilsētā Itālijas Tirolē, un tāpēc viņas dzīslās droši vien ritēja tikpat daudz austriešu, cik itāļu asiņu. Viņa bija div­desmit deviņus gadus veca un veidlapā pie atzīmes "nodarbošanās" bija ierakstījusi "aktri­se". Viņa bija ieradusies pirms sešiem mēnešiem ar Disco un, skaidri saprotams, bija jahtas īpašnieka itāļa, vārdā Emilio Largo, mīļākā.

Bonds neattiecināja uz sievietēm vārdus "palaistuve", "ielasmeita", "prostitūta", ja vien tās nebija profesionālas staigules vai bordeļa iemītnieces, un, kad policijas komisārs Harlings un imigrācijas nodaļas un muitas priekšnieks Pitmens meiteni bija raksturojuši kā "itāļu mauku", viņš bija atturējies no sprieduma. Tagad Bonds zināja, ka viņam bijusi taisnība. Šī bija neatkarīga meitene ar raksturu. Varbūt viņai ari patika bagāta, jautra dzīve, taču, pēc Bonda domām, viņa bija īstā tipa meitene. Varbūt viņa ari gulēja ar vīriešiem, acīmredzot gulēja, bet tas notika pēc viņas, nevis vīriešu noteikumiem.

Sievietes bieži vien ir pedantiskas un prātī­gas braucējas, bet reti - pirmšķirīgas autovadī­tājas. Bonds uzskatīja, ka sieviete pie stūres lielākoties ir zināms riska faktors, un, vienmēr būdams gatavs neparedzamajam, parasti deva tām ceļu. Četras sievietes mašīnā, viņaprāt, nozīmēja augstāko riska pakāpi, bet divas bija gandrīz tikpat letāls gadījums. Sapulcējušās mašīnā, sievietes nespēj klusēt, bet, kad viņas sarunājas, tad uzskata par nepieciešamu skatī­ties viena otrai sejā. Ar vārdu apmaiņu vien nepietiek. Viņām jāredz sarunu biedrenes sejas izteiksme, iespējams, lai lasītu starp vārdiem vai analizētu otras reakciju uz pašas teikto. Tas nozīmē - ja mašīnas priekšējā sēdeklī atrodas divas sievietes, viņas pastāvigi novērš viena otras uzmanību no ceļa, un četras sievietes ir gandrīz divreiz bīstamākas, jo vadītājai ir ne vien jādzird un jāredz, ko saka blakussēdētāja, bet ari tas, par ko runā aiz muguras sēdošās.

Taču šī meitene brauca kā vīrietis. Viņas uzmanība pilnībā bija pievērsta ceļam un tam, kas redzams atpakaļskata spogulītī, ko parasti sievietes lietoja tikai tādēļ, lai pielabotu kosmē­tiku. Turklāt, kas sievietēm bija vienlīdz rets gadījums, viņa izbaudīja vīrišķīgu prieku par savu automašīnu, par ātrumiem, par bremzēm.