Jans Flemings - PĒRKONLODE

Mazā Suņa saliņa nebija lielāka par diviem tenisa kortiem. Tā bija mirušu koraļļu gabals, uz kura nebija pat augsnes, tikai sakrājušos smilšu un lietusūdens iedobēs auga savvaļas vīnogulāji un vēju aplauzīta palma. Šajā vietā Suņa sēklis iznāca virspusē. Tā bija bēdīgi slavena vieta, no kuras pēc iespējas tālāk turējās pat zvejnieku laivas. Dienā austrumos varēja saskatīt Androsas salu, bet naktī bija pavisam droši.

Strauji piebraukusi, Disco lēnām atkāpās atpakaļ ūdenī, paliekot tauvas attālumā no klints. Tai ierodoties, mazi vilnīši burzguļodami nošalca gar rifu un apklusa. Enkurs klusi iegri­ma četrdesmit pēdu dziļumā. Lejā, tilpnē, Largo un četri vīri, kas bija izkraušanas komandā, gaidīja, kad atvērsies zemūdens lūka.

Visiem pieciem bija akvalangi. Largo turēja tikai spēcīgu zemūdens elektrisko lukturi. Pārējie četri bija sadalījušies pa pāriem. Saistīti ar tīklu, viņi sēdēja uz metāla režģa, pārkāruši pāri malai pleznās ieautās kājas un gaidīdami, kad, ieplūdis tilpnē, ūdens virpulis iznesīs viņus laukā. Tīklā starp katru pāri atradās četras pēdas garš priekš­mets neglītā, pelēkā apvalkā.

Odens ieplūda, uzvilnīja un ielauzās tilpnē, apņemot visus piecus vīriešus. Noslīdējuši no savām vietām, akvalangisti ar Largo priekšgalā un diviem pāriem precīzā, pārbaudītā attālumā aiz viņa izslāja pa lūku jūrā.

Sākumā Largo nemaz neiededza savu luktu­ri. Tas nebija vajadzīgs un pievilinātu muļķīgas, apžilbušas zivis, kas tikai traucētu. Gaisma varē­tu pievilināt pat kādu haizivi vai barakudu, un, kaut gan tās nebija nekas vairāk kā traucēklis, kāds no komandas, par spīti Largo centieniem, varētu krist panikā.

Viņi peldēja tālāk mēnesnīcas apgaismotajā dūmakā. Sākumā zem viņiem bija tikai pienains bezdibenis, bet tad parādījās salas korajlu klā­jums, kas stāvi pacēlās pretī jūras virsmai. Kā mazi līķauti mēnesnīcā klusi un aicinoši māja jūras aļģes, un koralJu zarainās rokas izskatījās pelēkas un noslēpumainas. Tieši šo nekaitīgo zemūdens mistēriju dēļ, kas lika skudriņām kņudināt ādu, Largo bija nolēmis vadīt izkrauša­nas komandu pats personīgi. Atklātā jūrā, kur bija nolaidusies lidmašīna, lielajai prožektora acij apņemot pazīstamās lidmašīnas aprises, zem­ūdens pasaule līdzinājās lielai istabai. Taču šeit bija citādi. Pelēkbaltā pasaule prasīja tāda peldē­tāja nicinājumu, kas šīs rēgainās briesmas jau bija pieredzējis tūkstošiem reižu iepriekš. Tas bija galvenais cēlonis, kāpēc Largo vadīja komandu. Viņš gribēja arī precīzi zināt, kā tiek noglabāti abi pelēkie, desām līdzīgie priekšmeti. Ja kaut kas saiet grīstē, varēja gadīties, ka viņam tās jāglābj pašam.

Saliņas zemūdens daļu viļņi bija izskalojuši tā, ka, skatoties no apakšas, tā atgādināja biezu sēni. Zem koraļļu lietussarga kā tumša rēta sēnes kātā vīdēja plata sprauga. Largo devās uz plaisas pusi un, kad bija pienācis pavisam tuvu, iededza lukturi. Zem koraļļu cepures valdīja tumsa. Dzeltenā luktura gaisma skatienam atsedza piekrastes koraļļu kopienas dzīvi - bālos jūras ežus un jūras olu asās, melnās muguras, kustīgo aļģu krūmājus, langustu dzeltenās un zilās antenas, tauriņu un eņgeļzivis, kas staru kūlī plivinājās kā kodes, saritinājušos bēche de mer, pāris līkločus metošus jūras kāpurus un melnai un zaļai želejai līdzīgo jūras zaķi.

Largo nolaida melno pleznu un, ieņēmis sta­bilu stāju uz klints, raudzījās apkārt, apspīdinot ar lukturi jūras dibenu un rādot abām koman­dām, kur likt kājas. Pēc tam viņš pamāja uz plato, gludo plaisu, kura tālajā galā klints centrā atstaroja mēness gaismu, norādot vīriem, lai iet iekšā. Zemūdens ala bija tikai kādus desmit jardus gara. Vienu pēc otra Largo ieveda abus pārus kambarīti, kas kādreiz varēja būt brīnišķīga dārgumu glabātava. Np kambara pa šauru spraugu varēja izkļūt laukā, un tā katrā ziņā varēja būt laba ūdens notece vētras laikā, lai gan maz ticams, ka zvejnieki vētras laikā atrastos tik tuvu Suņa salai, lai ievērotu, ka salas centrā šļācas ūdens strūkla. Largo vīri virs pašreizējā ūdens līmeņa bija ierīkojuši kambari dzelzs balstus, uz kuriem novietot abus kodol­ieročus gumijas apvalkā, ko tie nostiprināja ar ādas siksnām, aizsargājot pret jebkādām ūdens svārstībām. Aplūkojis paveikto, Largo bija ap­mierināts. Kodolieroči viņu gaidīs, līdz viņam tos ievajadzēsies. Tostarp radiāciju, ko izstaroja bumbas, ierobežos šī niecīgā klints simts jūdžu attālumā no Naso, bet viņš pats, viņa viri un kuģis būs tīri un nevainīgi kā pirmais sniegs.

Pieci vīrieši mierīgi atgriezās kuģī un caur lūku iekāpa tilpnē. Atskanot dzinēju dunai, Disco priekšgals lēnām pacēlās virs ūdens, un skaistais kuģis ar gondolai līdzīgajām formām, kas drīzāk bija paredzēts lidošanai pa gaisu nekā jūrai, devās mājupceļā.

Largo novilka savu aprīkojumu un, apsējis ap slaikajiem gurniem dvieli, devās uz sakaru telpu. Viņš bija nokavējis pusnakts sakarus. Pulkstenis rādīja vienu un piecpadsmit minūtes - septiņus un piecpadsmit minūtes Blofeldam.

Gaidot savienojumu, 1-argo apsvēra šo fak­tu. Blofelds sēdēs, varbūt būs paguris, varbūt neskuvies. Viņam blakus būs kafija, pēdējā no bezgalīgās tasīšu virknes. Largo saoda kafijas smaržu. Tagad Blofelds varēs paņemt taksomet­ru un aizbraukt uz turku pirtīm Obēra ielā, kur parasti mēdza atbrīvoties no spriedzes. Un tur viņš beidzot aizmigs.

Numurs 1 runā.

- Numurs 2 klausās.

- 3. fāze izpildīta. 3. fāze izpildīta. Veiksmīgi. Es beidzu.

- Esmu apmierināts.

Largo noņēma austiņas.

- Es ari! - viņš nodomāja. - Esam paveikuši trīs ceturtdaļas uzdevuma. Tagad tikai sātans var mūs apstādināt.

Iegājis savā kajītē, viņš rūpīgi piepildīja augstu glāzi ar savu iecienīto dzērienu - crēme de menthe Jrappe ar marašīno ķirsi virsū.

Ar baudu izdzēris glāzi līdz pašam dibenam, Iorgo apēda ķirsi. Pēc tam, izņēmis no pudeles vēl vienu ķirsi, viņš to iemeta mutē un devās uz komandtiltiņu.

Meitene safirzilā divvietīgā MG aizbrāzās lejā pa Parlamenta ielas nogāzi un krustojumā ar Beistritu veica apbrīnojamu manevru no trešās joslas otrajā. Aši pametusi skatienu pa labi, viņa pareizi novērtēja ar košu volānu rotātā izpriecu kabrioletā iejūgta zirga soļu ātrumu un, izdarot kreiso pagriezienu, izgriezās no sānielas. Zirgs sašutumā atmeta galvu, un kučieris ar kāju uz­sita pa lielo Bermudas zvanu. Nelaime tā, ka Bermudas ratu zvana skaistais, zemais "tingtong, tingtong" nemaz nespēja skanēt dusmīgi, lai cik dusmīgi to skandināja. Priecīgi pamājusi ar saulē iedegušu roku, meitene aizbrāzās pa ielu un apstājās Naso Danhilas Miera pīpes priekšā.

Nepapūlējusies atvērt MG zemās durvis, meitene pārmeta mašīnas malai vienu un pēc tam otru brūnu kāju, atsedzot augšstilbus zem plisētiem krēmkrāsas katūna svārkiem gandrīz līdz pašai augšai, un nolēca uz ietves. Tobrīd piebrauca kabriolets. Kučieris piesēja zirgu. Meitenes jautrība un skaistums bija izkliedējis viņa dusmas.

- Jaunkundz, - viņš sacīja, - tu gandrīz noskuvi Vecajam Sapņotājam ūsas. Nākamreiz esi uzmanīgāka!

Meitene iespieda rokas sānos. Viņai nepati­ka, ja kāds norādīja, kas viņai darāms.

- Pats tu esi Vecais Sapņotājs, - viņa asi attrauca. - Dažus cilvēkus gaida darbs. Jums abiem būtu jāiet paganīties, nevis jāaizšķērso ielas un jāmaisās citiem pa kājām.