Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Labvakar, labvakar, - priecīgi ierunājās Petači. - Esmu piegādājis vienu lidmašīnu labā stāvoklī. (Viņš bija izdomājis šo joku jau labu laiku iepriekš.) Lūdzu, parakstieties šeit!

Petači pastiepa roku.

No laivas izkāpušais vīrietis saņēma viņa plaukstu ar spēcīgu tvērienu, atspērās ar papē­žiem un asi parāva. Spējais rāviens lika Petači atmest galvu, un viņš ieskatījās tieši acīs mēne­sim, kad mēnesnīcā pazibēja stilets un, ietriecies piedāvātajā zodā, izgāja cauri rīklei un ieurbās smadzenēs. Petači sajuta tik vien kā acumirklīgu Izbrīnu, asas sāpes un spožu gaismu.

Kādu bridi paturējis nazi upuri, ar plauk­stas aizmuguri juzdams bārdas rugājus uz I 'etači zoda, slepkava nolaida līķi uz lidmašīnas spārna un izvilka nazi. Viņš to rūpīgi noskaloja jūras ūdenī un, noslaucījis asmeni gar Petači muguru, iebāza atpakaļ makstī. Pēc tam viņš aizvilka līķi tālāk un pabāza zem ūdens blakus rezerves lūkai.

Grīļīgā gaitā aizslājis atpakaļ pie gaidošās laivas, slepkava lakoniski pacēla īkšķi. Četri no vīriešiem bija uzvilkuši akvalangus. Cits pēc cita viņi neveikli pārslīdēja viļņu šūpotās laivas ma­lai un iegremdējās ūdeni, atstājot aiz sevis sīkus putu vilnīšus. Kad pēdējais vīrs bija nozudis, mehāniķis pie dzinēja uzmanīgi nolaida pāri laivas malai milzīgu zemūdens prožektoru un attina kabeli. Noteiktā brīdī viņš iededza gaismu, un daļu jūras un lidmašīnas grimstošās atliekas apņēma blāvi luminiscējoša dūmaka. Iedarbinājis motoru, mehāniķis pabrauca laivu nostāk, pa ceļam atritinot kabeli. Divdesmit jardu attālumā, kur grimstošā lidmašīna vairs nevarēja ieraut laivu dzijumā, viņš apstādināja laivu un izslēdza dzinēju. Iebāzis roku kombine­zona kabatā, mehāniķis izvilka Camel paciņu. Vienu cigareti viņš piedāvāja slepkavam, kas, to paņēmis, uzmanīgi pārlauzis uz pusēm un aiz­spraudis vienu pusi aiz auss, aizsmēķēja otru pusi.

Slepkava bija cilvēks, kas nelokāmi valdīja pār savām vājībām.

Uz jahtas klāja nr. 1 nolika savu tālskati, izņēma no baltās haizivs ādas žaketes krūškaba- tas Charvet kabatlakatiņu un vieglītēm nosusinā­ja pieri un deniņus. Schiaparelli Snuff muskusa smarža nomierināja, atgādinot par dzīves vieglo pusi, par Dominētu, kas tagad sēdās pie vakariņu galda. Naso visi ievēroja spāņu tradīcijas, un kokteiļu dzeršana nebeigsies līdz pat desmitiem. Viņš iedomājās par vulgārajiem, bet visai jautra­jiem Somuriem un viņu vienlīdz frivolajiem vie­siem, par spēli, kas jau ritēs pilnā sparā kazino, vai kalipso mūziku, kas skanēs no Beistritas bāriem un naktsklubiem. Viņš iebāza kabatlaka- tu atpakaļ kabatā. Šī brīnišķīgā operācija ari bija laba! Precīza kā pulksteņa mehānisms! Viņš ieskatījās rokaspulkstenī. Tieši desmit un piec­padsmit minūtes. Lidmašīna nokavējās gandrīz par trīsdesmit minūtēm, bija jāgaida vesela nejauka pusstunda, bet nolaišanās bija nevai­nojama. Vargass bija labi pastrādājis ar itāļu pilotu - kā viņu sauca? -, tāpēc tagad viņi kavējās tikai par piecpadsmit minūtēm. Ja glābšanas grupai nevajadzēs izmantot skābekļa aeetilēna griežņus, lai izceltu bumbas, viņi drīz būs atguvu­ši nokavēto. Taču nevar gaidīt, ka neradīsies pilnīgi nekādi šķēršļi. Vēl labas astoņas stundas būs tumšs. Miers, metode, efektivitāte - tāda bija kārtība. Miers, metode, efektivitāte. Nr. 1 nokāpa no tiltiņa un iegāja sakaru kabīnē. Tajā oda pēc sviedriem un spriedzes. Vai ir kādas ziņas no Na- so kontroltorņa? Vai kāds ziņojis par zemu lidojošu lidmašīnu? Vai iespējamo lidmašīnas iegāšanos Bimini jūrā? Tad turpiniet novērot un savienojiet mani ar nr. 2. Ātri, lūdzu! Mēs kavējam vēl tikai ceturtdaļstundu.

Aizsmēķējis nr. 1 vēroja, kā jahtas lielās smadzenes sāk darbu, kā tās iztausta ēteru, klausās, meklē. Operators ar kukaiņa pirkstiem spēlēja uz ciparnīcām, palaikam tie uz mirkli norima, pārbaudīja, taustījās cauri pasaules skaņu viļņiem. Pēkšņi viņš pārtrauca spēli, pārliecinājās, nedaudz pieregulēja skaļumu. Viņš pacēla īkšķi. Nr. 1 sāka runāt stiepļu pinu­ma lodītē, kas no galvas aprīkojuma pamatnes pacēlās viņa mutes priekšā.

- Nr. 1 runā.

- Nr. 2 klausās.

Balss skanēja dobji. Vārdi šķita vaskaini un tāli. Taču runāja Blofelds, par to nebija šaubu. Šo balsi nr. 1 pazina labāk par sava tēva balsi.

- Veiksmīgi. Desmit un piecpadsmit. Nāka­mais posms desmitos un četrdesmit piecās. Turpinām. Viss.

- Paldies. Beidzu.

Skaņu viļņi apklusa. Vārdu apmaiņa bija ilgusi četrdesmit piecas sekundes. Nebija jābai­dās, ka tik īsā laikā un uz šā viļņa sarunu varētu pārtvert.

Izgājis cauri lielajai kajitei, nr. 1 nokāpa kuģa tilpnē. Nolikuši blakus akvalangus, tajā sēdēja un smēķēja visi četri B komandas viri. Plašā zemūdens lūka tieši virs jahtas ķīļa bija atvērta. Mēnesnīca, ko atstaroja baltās smiltis zem kuģa, spidēja cauri sešām pēdām ūdens tilpnē. Uz redelēm blakus vīriešiem atradās liela brezenta kaudze tādā krāsā kā ļoti gaiša kafija ar pienu, ko vietvietām klāj neregulāri tumšzaļi un brūni plankumi.

- Viss norit ļoti labi, - sacīja nr. 1. - Glābša­nas komanda strādā. Nu jau drīz vajadzētu beigt. Kur ir batiskafs un kamanas?

Viens no vīriešiem pameta ar īkšķi lejup.

- Tur, lejā. Uz smiltīm. Tā būs ātrāk.

- Pareizi.

Nr. 1 pamāja uz ceļamkrānam līdzīgo kon­strukciju, kas bija piestiprināta pie starpsienas virs tilpnes.

- Vai krāns izturēja slodzi?

- Tā ķēde varētu izturēt divreiz lielāku svaru.

- Sūkņi?

- Kārtībā. Tie attīrīs tilpni septiņās minūtēs.

- Labi. Nesteidzieties. Nakts būs gara.

Uzkāpis pa dzelzs kāpnēm, nr. 1 iznāca no

tilpnes uz klāja. Viņam nebija nepieciešams

nakts tālskatis. Divsimt jardu attālumā no kuģa labajā pusē jūra bija tukša, ja neskaita kravas laivu, kas noenkurota šūpojās virs zeltainā zemūdenes mirdzuma. Sarkanā signāluguns bija iecelta laivā. Skaļi dūca mazais ģenerators, kas deva strāvu prožektoram. Skaņa bija dzir­dama tālu pāri rāmajai jūrai. Taču akumulatori būtu bijuši pārlieku lieli un varēja izbeigties, pirms darbs bija galā. Ģenerators bija apzināts risks, turklāt neliels. Tuvākā sala atradās piecu jūdžu attālumā un bija neapdzīvota, ja vien kāds uz tās nebija sarīkojis pusnakts pikniku. Pa ceļam uz tikšanos jahta bija apstājusies un pārmeklējusi salu. Viss iespējamais bija izda­rīts, visi drošības pasākumi bija veikti. Brīnišķī­gais dzinējs darbojās klusi un ar pilnu jaudu. Nebija par ko raizēties, izņemot nākamo soli. Nr. 1 izkāpa pa lūku uz tiltiņa un noliecās pār apgaismoto karšu galdu.

Emilio Largo jeb nr. 1 bija izcili glīts liela auguma vīrietis apmēram četrdesmit gadu vecumā. Viņš bija romietis un izskatījās pēc romieša, taču nevis pēc mūsdienu romieša, bet pēc tāda, kādus attēloja uz senās Romas monē­tām. Lielā, garenā seja bija saulē iedegusi tumšā sarkankoka krāsā, un gaisma atstarojās no spēcīgā, visai kumpā deguna un izteiksmīgā, izvirzītā zoda, kas pirms došanās laukā no mā­jas bija pedantiski noskūts. Pretstatā brūnajām acīm ar ciešo, lēni slīdošo skatienu mute ar biezajām, uz leju vērstajām lūpām šķita piederam satīram. Ausis, kas no priekšpuses izskatījās gandrīz smailas, pastiprināja dzīvnie- ciskumu, kas lika sievietēm zaudēt prātu. Vienīgā vājā vieta skaistajā centuriona sejā bija pārāk garā vaigubārda un pārāk rūpīgi ieveido­tie mati, kas, ieziesti ar pomādi, mirdzēja tik spoži, ka šķita kā uzkrāsoti. Lielais augums ar masīvajiem kauliem nebija ne mazākajā mērā aptaukojies - Largo bija cīnījies Itālijas pusē olimpiskajās spēlēs, viņš bija gandrīz olimpiskās klases peldētājs austrāliešu kraulā un tikai pirms mēneša bija uzvarējis senioru grupā Naso ūdensslēpošanas čempionātā. Zem izsmalcinā­tās žaketes varēja saskatīt izciļņus muskuļu paugurus. Papildinājums viņa atlētiskajam augumam bija rokas. Tās bija gandrīz divreiz lielākas par vidusmēru pat viņa auguma cilvēkam, un šobrid, ceļojot pa karti ar lineālu un mēreirkuli, tās, izspraukušās no baltajām piedurknēm, kas gulēja uz baltās kartes, gandrīz līdzinājās lieliem, brūniem kažokzvē­riem, kas dzīvo ar saimnieku nesaistītu dzīvi.