Jans Flemings - PĒRKONLODE

Organismo uzradās pats, turklāt uzradās tieši ar tādiem daiļumiem, pēc kādiem Petači alka. Tā bija itāliete Fonda, kas tajā laikā bija nr. 4 SPEKTRĀ un Versaļas un Parīzes nakts­klubos un restorānos starp NATO personāla vīriešiem meklēja tieši tādu, kāds bija Petači. Lai rūpīgi sagatavotu ēsmu un uzmanīgi bīdītu to tuvāk zivij, bija vajadzīgs viens mēnesis, un, kad ēsmu beidzot piedāvāja, nr. 4 gandrīz apstulba, redzot, cik alkatīgi to aprij. Sekoja aizkavēšanās, kamēr SPEKTRS pārbaudīja visas dubultspiego- šanas iespējas, līdz beidzot vadība deva zaļo gaismu un Petači saņēma piedāvājumu. Viņam vajadzēja iekļūt Vuidicator apmācības program­mā un nolaupīt lidmašīnu. (Kodolieročus ne­viens nepieminēja. Kāda Kubas revolucionāru grupa šādā veidā gribot pievērst sev uzmanību. Petači neklausījās ticamajā stāstā. Viņam bija pilnīgi vienalga, kas grib dabūt lidmašīnu, ja vien viņam par to maksā.) Apmaiņā Petači pie­solīja vienu miljonu dolāru, jaunu pasi, kurā minēts jebkurš viņa izvēlētais vārds un tautība, un tūlītēju iespēju pārvietoties no piegādes punkta uz Riodežaneiro. Apsprieda un pilnvei­doja daudzas nianses, un, kad jūnija otrajā datumā pulksten astoņos vakarā Vindicator gaudodams drāzās pa skrejceļu un pacēlās gaisā, Petači jutās saspringts, bet pašpārlieci­nāts.

Mācību lidojumu vajadzībām tieši aiz lielās kabīnes plašajā lidmašīnas korpusā bija iebū­vēti vēl divi sēdekļi no parastas civilās lidmašī­nas, un Petači klusēdams nosēdēja veselu stundu, vērojot, kā pieci apkalpes locekļi darbojas ap instrumentiem un svirām. Petači jutās gluži apmierināts, ka tad, kad pienāks viņa kārta vadīt lidmašīnu, varēs iztikt bez viņiem visiem. Tiklīdz viņš būs ticis pāri Džordža kanālam, atliks tikai laiku pa laikam vērot, lai lidmašīna turētos precīzi 32 000 pēdu augstu­mā tieši virs transatlantiskā gaisa ceļa. Viņu gaidīja riskants bridis, nogriežoties no Austru- mu-Rietumu kanāla uz Ziemeļu-Dienvidu kanālu, lai tālāk dotos uz Bahamu salām, bet to visu bija izplānojuši viņa vietā, un katra kustība, kas viņam izdarāma, bija pierakstīta piezīmju grāmatiņā, kas atradās Petači krūšu kabatiņā. Nolaižoties vajadzēs ļoti izturīgus nervus, bet par vienu miljonu dolāru varēja ari saņemties.

Petači desmito reizi ieskatījās savā Rolex pulkstenī. Tagad! Pārbaudījis skābekļa masku, kas atradās nodalījumā viņam blakus, Petači nolika to pa rokai. Pēc tam, izņēmis no kabatas cilindriņu ar sarkaniem gredzeniem, viņš atcerē­jās precīzi, cik reižu tie jāpagriež, lai atbrīvotu ventili. To paveicis, viņš atlika cilindru atpakaļ kabatā, un devās uz kajīti.

- Sveiks, Sepij! Vai labi veicas?

Pilotam itālis patika. Viņi Bornmutā bija kopīgi devušies pāris lieliskās orģijās.

- Protams, protams.

Petači uzdeva dažus jautājumus, pārbaudī­ja uz Džordža kanālu nosprausto kursu, ātrumu un augstumu. Visi kabīnē bija atslābi­nājušies, gandrīz aizsnaudušies. Vēl bija jālido piecas stundas. Neliela novirze no ziemeļiem uz ziemeļrietumiem. Taču to varēs atgūt pie Sauthemptonas. Petači nostājās ar muguru pret metāla plauktu kartēm un borta dienasgrāma­tai. Viņa labā roka ieslīdēja kabatā, sataustīja ventili un trīs reizes pagrieza gredzenus. Izņēmis cilindru no kabatas, viņš ļāva tam aizkrist aiz grāmatām.

Petači izstaipījās un nožāvājās.

- Laiks nokrākties, - viņš draudzīgi noteica, un žargona vārdi viegli pārslīdēja mēlei.

Stūrmanis iesmējās.

- Kā to pateikt itāliski?

Petači priecīgi atbildēja un, izgājis no kabī­nes, apsēdās savā krēslā. Uzvilcis skābekļa masku, viņš pagrieza kontroles sviru uz simts procentiem skābekļa, lai nodrošinātu gaisa padevi. Pēc tam iekārtojās ērtāk un vēroja.

Viņam bija teikuši, ka tas neprasīs vairāk par piecām minūtēm. Petači nebrīnījās, kad apmēram pēc divām minūtēm stūrmanis, vīrietis, kas atradās vistuvāk karšu plauktiem, pēkšņi sagrā­bis sevi pie kakla, briesmīgi gārgdams, saļima uz priekšu. Radists nometa austiņas un devās palīgā, bet pie otrā soļa sakņupa uz ceļiem. Viņš noraustījās un sabruka. Ari pārējie trīs sāka cīnīties pēc gaisa. Tas nevilkās ilgi un izskatījās briesmīgi. Otrais pilots un inženieris nošļuka no sēdekļiem reizē. Bridi tvarstījušies viens pēc otra, viņi atkrita atpakaļ un palika guļam uz kabīnes gridas. Pilots pasniedzās pēc mikrofona sev virs galvas un, kaut ko nesakarīgi pateicis, pa pusei piecēlās kājās, tad lēnām pagriezās uz Petači pusi tā, ka viņa izvelbtās, jau mirušās acis šķita ieska­tāmies viņa acīs, bet jau nākamajā mirklī ar dobju būkšķi nokrita zemē pāri otrā pilota līķim.

Petači ieskatījās pulkstenī. Tieši četras mi­nūtes. Jādod viņiem vēl viena minūte. Kad tā pagāja, viņš izņēma no kabatas gumijas cimdus, uzvilka tos rokās un, cieši piespiedis sejai skā­bekļa masku un velkot aiz sevis elastīgo cauruli, piegāja pie karšu plaukta, tad, sameklējis cilindru ar cianīdu, aizgrieza ventili. Viņš pār­baudīja kursu un noregulēja spiedienu kabīnē, lai ātrāk attīrītu gaisu no indīgās gāzes. Pēc tam atgriezās savā vietā un nogaidīja vēl piecpadsmit minūtes.

Viņam bija teikuši, ka ar piecpadsmit minū­tēm pietikšot, taču pēdējā mirklī Petači nolēma pagaidīt vēl desmit, tad, vēl aizvien nenoņēmis skābekļa masku, viņš aizgāja līdz lidmašīnas priekšgalam un lēnām, jo maskā bija grūti elpot, sāka vilkt līķus laukā no kabīnes. Kad tā bija attīrīta, Petači izņēma no bikšu kabatas pudelīti ar kristāliem, izņēma aizbāzni un nokaisīja ar tiem kabīnes grīdu. Nometies ceļos, viņš sāka vērot kristālus. Tie saglabāja savu balto krāsu. Novilcis skābekļa masku, Petači piesardzīgi ievilka nāsīs nedaudz gaisa. Tas ne pēc kā neoda. Tomēr, pārņemot lidmašīnas vadību un pazeminot tās lidojuma augstumu līdz 32 000 pē­dām, un vieglītēm iegriežot to uz ziemeļrietumiem, lai iekļūtu gaisa ceļā, viņš masku nenoņēma.

Milzīgā lidmašīna purkšķēdama traucās cauri naktij. Kabīnē, ko apgaismoja ciparnīcu dzeltenās acis, bija klusi un silti. Tajā valdīja apdullinošs klusums. Bija dzirdama tikai invektora klusā dūkoņa. Pārbaudot ciparnīcas, katrs slēdža klikšķis šķita kā mazkalibra pistoles šāviens.

Petači vēlreiz pārliecinājās, ka kurss uz Džordža kanālu ieturēts pareizi un ka abas benzīna bākas darbojas vienmērīgi. Vienu sūkni vajadzēja noregulēt. Sūkņa caurules nebija pārkarsušas.

Petači apmierināts iekārtojās pilota sēdeklī, norija benzedrīna tableti un sāka domāt par nākotni. Viena no zemē nokritušajām austiņām sāka skaļi čirkstēt. Petači ieskatījās pulkstenī. Protams! Boskombdaunas gaisa ceļa kontrole gribēja pacelt Vindicator. Viņš bija palaidis garām trešo no katrā pusstundā paredzētajiem ziņojumiem. Pēc cik ilga laika gaisa kontrole sacels kājās gaisa un jūras glābšanas vienības, bumbvedēju komandu un Gaisa satiksmes ministriju? Vispirms sazināsies ar Dienvidu glābšanas centru. Tas droši vien prasīs vēl pusstundu, bet ap to laiku viņš jau būs labi tālu virs Atlantijas okeāna.

Čirksti austiņās apklusa. Petači piecēlās kājās un palūkojās uz radara ekrānu. Viņš bridi to vēroja, lūkodamies, kā laiku pa laikam uzzibsnī zem viņa lidojošās lidmašīnas. Vai tās ievēros vi­ņa ātro pārlidojumu virs gaisa ceļa? Maz ticams. Komerciālo lidmašīnu radariem uztveršanas lauks ir ierobežots priekšējā konusā. Viņu gandrīz pavisam droši nepamanīs līdz brīdim, kamēr viņš šķērsos tālvadības brīdinājuma sistēmas līniju, bet sistēma, iespējams, noturēs viņu par kādu komerciālo lidmašīnu, kas novirzījusies no pare­dzētā maršruta.