Jans Flemings - PĒRKONLODE

Bonds aizsmēķēja vēl vienu - grēcīgo trešo - cigareti vienas stundas laikā.

- Kāda visā šajā lietā būs mana loma, ser? - māksloti bezrūpīgā balsī viņš apvaicājās.

M izklaidīgi paskatījās uz Bondu, it kā redzē­tu viņu pirmo reizi. Pēc tam, sagriezies krēslā, viņš kādu brīdi, neko neredzot, lūkojās laukā pa logu. Visbeidzot it kā starp citu sacīja: - Pastāstot tev visu, ko nupat sacīju, 007, es esmu pārkāpis uzticības zvērestu premjerministram. Es biju zvērējis, ka nevienam neteikšu to, ko tev tikko stāstīju. Es nolēmu izdarīt to, ko izdarīju, tāpēc, ka man ir ideja, nojauta, un es vēlos, lai šo ideju īsteno, - viņš mirkli vilcinājās, - uzticams cilvēks. Man šķita, ka vienīgais iespējamais pierādījumu avots, lai cik niecīgs un apšaubāms, varētu būt tālvadības brīdinājuma sistēmas radara rādījumi par lidmašīnu, kas pametusi austrumu rietumu gaisa kanālu pāri Atlantijas okeānam un nogrie­zušies uz dienvidiem Bermudu un Bahamu salu virzienā. Es nolēmu pieņemt šo liecību, lai gan citos tā nav modinājusi īpašu interesi. Kādu laiku pavadījis, pētot Rietumatlantijas karti un dia­grammas, es pamēģināju iejusties SPEKTRA - vai drīzāk SPEKTRA vadoņa, jo aiz visa tā neapšau­bāmi slēpjas ārkārtīgi gudras smadzenes, - domu gaitā. Un es nonācu pie dažiem secinājumiem. Es nospriedu, ka bumbas nr. 1 un bumbas nr. 2 visizdevīgākais mērķis, ja līdz tam nonāks, būs drīzāk Amerikā, nevis Eiropā. Sāksim ar to, ka amerikāņiem ir izteiktākas bailes no bumbu draudiem nekā mums, eiropiešiem, un tāpēc viņi ir vieglāk pārliecināmi, ka var nonākt līdz bumbas nr. 2 sprādzienam. 100 000 000 mārciņu vērtu un tāpēc bumbas nr. 1 nomešanai piemērotu iekārtu Amerikā ir vairāk nekā Eiropā, un, vis­beidzot, pēc vēstules stila un izmantotā papīra, kas, starp citu, ir nīderlandiešu. kā ari pēc nežēlīgās intrigas ir nojaušams, ka SPEKTRS ir Eiropas organizācija. Tāpēc man šķiet, ka mērķis, visticamāk, ir izraudzīts Amerikā, nevis Eiropā. Lai kā, izdarot šos pieņēmumus un pieņemot, ka lidmašīna nevarēja nolaisties pašā Amerikā vai pie tās krastiem, jo piekrastes radaru tīkls ir pā­rāk labs, es lūkojos pēc piemērota apvidus tuvā­kajā apkārtnē. Un, - pametis skatienu uz Bondu, M atkal novērsās, - es izšķīros par Bahamu sa­lām. Tā ir salu grupa, no kurām daudzas ir neap­dzīvotas. Tās ieskauj galvenokārt sekli ūdeņi virs smiltīm, un tās ir apgādātas ar vienu vienkāršu radaru staciju - tā pati paredzēta tikai civilajai gaisa satiksmei, un to apkalpo vietējais civilais personāls. Dienvidos, uz Kubas, Jamaikas un Kārību salu pusi, nav neviena nozīmīga mērķa. Turklāt tas ir pārāk tālu no Amerikas piekrastes. Ziemeļu virzienam ir tie paši trūkumi. Taču tuvā­kā no Bahamu salām atrodas tikai 200 jūdžu attālumā no Amerikas piekrastes - braucot ar ātru motorlaivu vai jahtu, nepieciešamas tikai sešas vai septiņas stundas.

- Ja jums taisnība, ser, - pārtrauca Bonds, - kāpēc SPEKTRS nosūtīja vēstuli nevis prezi­dentam, bet premjerministram?

- Lai jauktu pēdas. Lai mēs darītu to, ko darām - meklētu tās pa visu pasauli, nevis vienā tās daļā. Un lai atstātu maksimālu iespaidu. SPEKTRS saprot, ka vēstule tūlīt pēc tam. kad esam pazaudējuši bumbvedēju, līdzināsies trāpījumam tieši pa saules pinumu. Pēc viņu domām, mēs pat varētu nekavējoties samaksāt. Nākamais viņu operācijas solis, uzbrukums mērķim nr. 1, varētu būt viņiem nepatīkams. Tas lielā mērā atklātu viņu atrašanās vietu. Viņi labprātāk savāktu naudu un pēc iespējas ātrāk pabeigtu operāciju. Uz to mums ari jāspēlē. Mums viņi jānoved tik tuvu bumbas nr. 1 nomešanai, cik vien varam uzdrīkstēties, cerot, ka nākamajās sešās un vēl trijās ceturtdaļās no septītās dienas kaut kas viņus nodos. Tās ir šaubīgas izredzes. Es saistu visas cerības ar sa­vu nojautu, - M spēji pagriezās krēslā, - un ar tevi. Nu, - viņš palūkojās uz Bondu. - Vai ir kādi apsvērumi? Ja nav, tad labāk ķeries pie darba. Tev rezervēta vieta visās Ņujorkas lidmašīnās no šā brīža līdz pusnaktij. Pēc tam uz BOAC. Biju domājis izmantot RAF Canberra, bet negribu sa­celt troksni. Tu esi bagāts jauneklis, kas meklē salās kaut kādu īpašumu. Tas dos tev iespēju interesēties par visu, ko vēlies. Labi?

- Jā, ser. - Bonds piecēlās kājās. - Es labāk būtu nodarbojies ar kaut ko interesantāku - piemēram, sadragājis Dzelzs priekškaru. Nespē­ju atbrīvoties no sajūtas, ka šī ir lielāka operāci­ja, nekā iespējams paveikt vienai mazai vienībai. Varu derēt, ka tas vairāk izskatās pēc krievu darba. Viņi dabū savās rokās eksperimentālo lidmašīnu un bumbas - viņi nepārprotami to vēlas - un pūš mums miglu acīs, saceļot visu šo ažiotāžu ap SPEKTRU. Ja SMERSH vēl darbo­tos, es teiktu, ka te jūtams viņu pirksts. Tas ir pilnīgi viņu stilā. Taču, ja šai domai ir kāds reāls pamats, tad iespējams, ka Austrumu stacijas kaut ko manīs. Vai vēl kas, ser? Ar ko es sadar­bojos Naso?

- Gubernators zina, ka tu ieradīsies. Viņiem ir labi apmācīta policija. Es saprotu, ka CIP sūta labu cilvēku. Ar sakaru aprīkojumu. Viņiem ir vairāk tāda tipa aprīkojuma nekā mums. Paņem šifru mašīnu ar XXX uzstādījumu. Es gribu dzirdēt katru sīkumu, ko tev izdodas noskaid­rot. Ziņosi personīgi man. Labi?

- lobi, ser.

Bonds devās uz durvīm un izgāja no kabine­ta. Vairs nebija ko teikt. Šis izskatījās pēc lielā­kā uzdevuma, kas izlūkdienestam jebkad dots, un, pēc viņa domām, jo Bonds neņēma nopietni M nojautu, viņu nosūtīja uz kora pēdējām rindām. Lai tā būtu. Viņš labi nosauļosies un pavēros izrādi no aizkulisēm.

•••

Kad Bonds, nesot pār plecu glītu šifrētāju ādas futrālī, kas tikpat labi varētu būt dārga kinokamera, izgāja no ēkas, vīrietis smilškrāsas Volksivagen pārstāja kasīt apdeguma rētu zem krekla un, desmito reizi palaidis vaļā četrdesmit piektā kalibra garstobra revolveri, iedarbināja dzinēju. Viņš atradās divdesmit piecus jardus aiz Bonda Bentley. Viņam nebija ne jausmas, kas ir lielajā mājā, no kuras Bonds bija iznācis.

Viņš vienkārši bija izprasījis no Krūmāju re­ģistratora Bonda mājas adresi un, izkļuvis no Braitonas slimnīcas, nekavējoties sāka viņu izsekot. Automašīna bija nomāta ar pieņemtu vārdu. Izdarījis to, kas darāms, viņš dosies taisnā ceļā uz Londonas lidostu un iesēdīsies pirmajā lidmašīnā, kas izlido uz jebkuru valsti ārpus kontinenta. Grāfs Lipe bija sangviniķis. Darbs un personīgie rēķini, kas viņam kārto­jami, nemodināja grāfā ne mazākos sirdsapzi­ņas pārmetumus. Viņš bija nežēlīgs un atriebīgs cilvēks, kas savā mūžā bija iznīcinājis daudzus traucējošus un, iespējams, bīstamus cilvēkus. Viņš sprieda, ka SPEKTRS, ja kādreiz par to uzzinātu, neceltu iebildumus. Klīnikā noklausī­tā telefonsaruna liecināja, ka viņa aizsegs, kaut nedaudz, tomēr ir pacelts, tātad pastāv reāla iespēja, ka viņa darbībai var izsekot līdz pat saistībai ar Sarkanā zibens tongiem. No tiem līdz SPEKTRAM bija patālu, bet apakšoperators G zināja, ka, tiklīdz aizsegs ir sācis irt, tas irst kā veca zeķe. Turklāt šim cilvēkam vajadzēja saņemt pelnīto samaksu. Grāfam Lipem vaja­dzēja ar viņu norēķināties.

Bonds iekāpa automašīnā. Aizcirta dunas. Apakšoperators G vēroja, kā no abām izpūtēja caurulēm paceļas zili dūmi. Viņi sāka braukt.

Ceļa otrā pusē un simts jardu aiz Volkswagen SPEKTRA nr. 6 nolaida pār acīm motociklista brilles, iedarbināja savu Triumph ar 500 cm 3 dzinēju un aizbrāzās pa ceļu uz priekšu. Viņš meta glītus līkločus cauri satiksmes straumei - kādu laiku savā pēckara karjerā viņš bija bijis DKW izmēģinājumu braucējs - un turējās desmit jardu aiz Volksiuagen aizmugurējā riteņa tā, lai vadītājs viņu neredzētu savā spogulī. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc apakšoperators G seko Bentley un kam Bentley pieder. Viņa uzdevums bija nogalināt Volksivagen šoferi. Iebāzis roku ādas maisā, ko nēsāja pārmestu pār plecu, viņš izvilka smagu granātu - tā bija divreiz lielāka par parasto armijas granātu - un vēroja satiksmi, gaidot, kad pavērsies brīvs ceļš bēgšanai.