Jans Flemings - PĒRKONLODE

Petači atgriezās pilota vietā un atkal pār­laida skatienu ciparnīcām. Viņš viegli iegrieza lidmašīnu, lai sajustu savās rokās sviras. Līķi uz korpusa grīdas neomulīgi sakustējās. Lidma­šīna klausīja nevainojami. Šķita, ka viņš brauc ar brīnišķīgi klusu automašīnu. Petači nedaudz pasapņoja par Maserati Kādu krāsu lai izvēlas? Labāk atteikties no savas parastās baltās, tāpat nebūtu ieteicams nekas uzkrītošs. Tumši zilu ar šauru sarkanu līniju gar sēdekļu malām. Kaut ko mierīgu un cienījamu, kas būtu piemērots viņa jaunajai, klusajai personībai. Būtu intere­santi piedalīties ar to sacensībās vai rallijos - pat meksikāņu "2000". Taču tas būtu pārāk bīstami. Ja nu viņš uzvar un viņa attēls iekļūst laikrakstos! Nē. Viņam vajadzēs atteikties no tamlīdzīgām lietām. Viņš vienīgi brauks ļoti ātri, kad gribēs dabūt meiteni. Ātrā mašīnā viņas vai izkusa. Kāpēc tas tā? Vai viņas pārņēma pakļautības sajūta mašīnai, vīrietim, kura spēcīgās, saulē iedegušās rokas atradās uz tās stūres? Taču tā bija vienmēr. Pēc desmit minū­šu brauciena ar ātrumu 150 jūdžu stundā atli­ka tikai iegriezt mašīnu mežā, un tad meiteni gandrīz vai vajadzēja no tās izcelt, lai noguldītu sūnās - tik trīcoši un padevīgi bija viņas locekļi.

Petači aizgainīja nomoda sapņus. Ieskatījās pulkstenī. Vindicator lidoja jau četras stundas. Ar ātrumu 600 jūdžu stundā attālums ruka nepārprotami. Amerikas krasta līnijai vajadzētu būt jau saredzamai. Viņš piecēlās un paskatījās. Jā, tur, 500 jūdžu attālumā, skaidri varēja sa­skatīt piekrastes aprises. Tur tas izvirzījums bija Bostona un sudrabotais ieloks - Hudzonas upe. Nebija nekādas vajadzības pārbaudīt atrašanās vietu pēc meteoroloģiskajiem kuģiem Delta un Atbalss, kam vajadzēja atrasties kaut kur zem viņa. Viņš atradās precīzi uz kursa, drīz vien vajadzēs nogriezties no Austrumu-Rietumu kanāla.

Petači atgriezās savā vietā, norija vēl vienu benzedrīna tableti un ieskatījās kartē. Uzlicis rokas kontroles svirām, viņš vēroja kompasa spokaino blāzmu. Tagad! Viņš viegli pagrieza sviras visai ciešā leņķī, pēc tam atkal iztaisnoja lidmašīnas gaitu un uzņēma jauno kursu. Tagad viņš lido uz dienvidiem, tagad sākas pēdējais posms, atlikušas tikai nepilnas trīs stundas ko lidot! Tagad vajadzēja sākt raizēties par nosēšanos.

Petači izņēma savu piezīmju grāmatiņu.

- Vēro, lai Lielās Bahamas salas ugunis būtu pa kreisi, bet Palmbīčas ugunis - pa labi. Esi ga­tavs saņemt navigācijas signālus no jahtas nr. 1 - isais-īsais-garais, isais-Isais-garais signāls. Sa­mazini degvielas daudzumu bākās, pēdējā stun­das ceturtdaļā samazini augstumu lidz apmēram 1000 pēdām, samazini ātrumu, izmantojot gaisa bremzes, un atkal samazini augstumu. Piesargies no zibošās sarkanās bākas un sagatavojies nolaišanās procesam. Odens dziļums būs četr­desmit pēdu. Tev būs pietiekami daudz laika izkļūt pa rezerves lūku. Tevi uzņems jahtā nr. 1. Nākamajā rītā pulksten 8.30 Bahamas Airways lidmašīna izlido uz Maiami, pēc tam ar Braniff vai Real Airlines lidmašīnu tu veiksi atlikušo ceļu. Nr. 1 tev iedos naudu 1000 dolāru banknotēs vai Travellers čekos. Viņa rīcībā būs gan viens, gan otrs, kā arī pase ar kompānijas direktora Enriko Valli vārdu.

Petači pārbaudīja savu atrašanās vietu, kursu un ātrumu. Atlikusi vairs tikai viena stunda lidojuma. Pulkstenis rādīja trīs naktī pēc Griničas laika un pulksten deviņus vakarā pēc Naso laika. Parādījās pilns mēness, un mākoņu paklājs 10 000 pēdu zem lidmašīnas atgādināja piesnigušu lauku. Petači izslēdza brīdinājuma gaismas uz lidmašīnas spārniem un korpusā. Viņš pārbaudīja degvielas daudzumu: 2000 ga- lonu, ieskaitot tos, kas bija rezerves bākās. Pēdējām 500 jūdzēm būs vajadzīgi vēl 500. Pagriezis rezerves bāku ventili, viņš atbrīvojās no 1000 galoniem. Zaudējusi svaru, lidmašīna sāka lēnām celties augšup un atgriezās 32 000 pēdu augstumā. Vairs bija atlikušas 20 minūtes lidojuma - laiks sākt ilgo nolaišanos…

•••

Izkļuvis cauri mākoņu segai, bridi viņš nere­dzēja pilnīgi neko, tad pilnmēness apspīdētajā jūras klajā blāvi iemirgojās retas Ziemeļu un Dienvidu Bimini ugunis. Jūra bija mierīga. Meteoroloģiskā prognoze, ko viņš bija uztvēris no Verobīčas Amerikas kontinentā, izrādījās pareiza: "Pilnīgs klusums, vieglas vēsmas no ziemeļaustrumiem, redzamība laba, pārmaiņas nav gaidāmas!" Naso radio bija apstiprinājis to pašu. Jūra izskatījās tik gluda un cieta kā tērauds. Viss būs labi. Petači uzgrieza 67. kanā­lu, lai uztvertu jahtas nr. 1 signālus. Uz mirkli viņu pārņēma panika, kad sākumā nekas nebija saklausāms, bet tad viņš sadzirdēja klušus, bet skaidrus signālus - īsu-īsu-garu, īsu-īsu-garu. Bija laiks laisties lejā. Petači sāka bremzēt lidmašīnas gaitu ar gaisa bremzēm un izslēdza četrus dzinējus. Lielā lidmašīna sāka līgani laisties lejup. Radio altimetrs draudīgi ieskanē­jās. Petači vēroja mērinstrumentu un sudrabā ņirbošo jūru zem lidmašīnas spārniem. Uz mirkli apvārsnis kļuva neredzams. Mēnesnīcas apspīdētais ūdens bija pārāk mirdzošs. Nāka­majā brīdī lidmašīna atradās virs mazas, tumšas saliņas un tad jau bija tai pāri.

Altimetra norādītajā 2000 pēdu augstumā Peta­či atguva pārliecību par saviem spēkiem. Viņš pārtrauca līgano kritienu un noturēja lidmašīnu noteiktā augstumā.

Tagad nr. 1 signāls bija dzirdams skaņi un skaidri. Drīz vien viņš ieraudzīs sarkano, mirgo­jošo gaismu. Tur jau tā bija, varbūt kādu piecu Jūdžu attālumā. Petači pavērsa lidmašīnas lielo degunu lejup. Kuru katru bridi tas beigsies! Tik viegli! Viņa pirksti rotaļājās ar kontroles svirām tik liegi, it kā tās būtu sievietes erogēnās zonas. Piecsimt pēdu, četrsimt, trīs, divi… Kļuva redzamas jahtas blāvās aprises. Tā stāvēja ar izdzēstām ugunīm. Lidmašīna atradās vienā līnijā ar bākas sarkanajām ugunīm. Vai viņš tai trāpīs? Nedomā par to! Virzi to zemāk, zemāk, zemāk! Esi gatavs acumirklī izslēgt dzinējus! Lidmašīnas vēders noraustījās. Degunu gaisā! Trieciens! Palēciens gaisā un tad… Vēlreiz trieciens!

Petači atlaida pirkstus no krampjaini sažņaugtajām svirām un nejūtīgi vērās pa logu uz sīkajiem vilnīšiem un putām. Dieva dēļ, viņš to bija paveicis! Viņš, Džuzepe Petači, to bija pa­veicis!

Tagad tik pēc aplausiem! Tagad tik pēc bal­vām!

Lidmašīna lēnām grima, un, dzinējiem saska­roties ar ūdens virsmu, šņācoši pacēlās tvaiks. No aizmugures atskanēja plīstoša metāla troksnis, un, atlūstot lidmašīnas astei, tās mugurā pavērās plata sprauga. Petači iegāja korpusa daļā. Viņam ap kājām virmoja ūdens. Mēnesnīca apspīdēja vienu no līķu sejām, kas tagad bija aizskaloti lidmašīnas astes galā. Pārlauzis aizsargslāni, kas klāja rezerves izejas rokturi, Petači parāva sviru uz leju. Durvis atkrita vaļā, un viņš izkāpa uz lidmašīnas spārna.

Gandrīz blakus lidmašīnai bija piebraukusi liela kravas laiva. Tajā atradās seši vīrieši. Petači pamāja un priecīgi uzsauca svešajiem. Viens no vīriešiem atbildot pacēla roku. Viņu sejas, kas mēnesnīcā izskatījās pienaini baltas, vērās pretī rāmi un ziņkārīgi. "Šie cilvēki ir ļoti nopietni, ļoti lietišķi," nodomāja Petači. Tā ari vajag. Norijis savu triumfu, viņš ari savilka seju drūmā grimasē.

Laiva piebrauca pie spārna, kas tagad atradās gandrīz zem ūdens. Viens no vīriešiem izkāpa un tuvojās Petači. Tas bija īsa auguma masīvs vīrietis ar ļoti tiešu skatienu. Viņš gāja uzmanīgi, plati iepletis kājas un ieliecies ceļos, lai saglabātu līdzsvaru. Viņa kreisā roka bija ieāķēta siksnā.