Jans Flemings - PĒRKONLODE

Koce bija savaldījies. Jaunumi bija tik pacilā­joši, tāds atvieglojums viņu bija pārņēmis, zinot, ka viņa varā ir tikt galā ar visām tehniskajām problēmām, ka tagad Koce sajutās iztukšots un paguris. Koce bija atbrīvojies no sasprindzināju­ma, kas nedēļām ilgi nedeva mieru. Pēc visas lielās plānošanas, visām bailēm, ka ar viņa zinā­šanām var nepietikt! Ja nu sasodītie angļi izgudrojuši kādu jaunu drošības ierīci, kādu slepenu kontrolsviru, par kuru viņš neko nezinā­ja! Taču, kad pienāca laiks, kad Koce noņēma aizsargtīklu un sāka strādāt ar saviem juveliera instrumentiem, viņā pamazām bija ielijis triumfs un pateicība. Tagad atlika tikai strādāt.

- Nē, - apātiski noteica Koce. - Nav nekādu problēmu. Viss vajadzīgais ir sagādāts. Es iešu un pabeigšu darbu.

Largo vēroja, kā kalsnais stāvs alzšļūkā pa klāju. Zinātnieki ir jocīgi radījumi. Viņi redz tikai un vienīgi zinātni. Koce nespēja saskatīt, kāds risks vēl jāpārvar. Viņam šķita, ka darbu var pabeigt, pagriežot dažas skrūves. Pārējā laikā viņš būs neērta papildkrava. Vieglāk būtu no viņa atbrīvoties. Taču to vēl nevarēja. Vajadzēja pagaidīt - ja nu ieročus vajadzēs laist darbā. Taču viņš bija nomācošs cilvēciņš, tuvu histēri­jai. Largo nepatika tādus redzēt savā tuvumā. Tie nomāca viņa garu. Tie oda pēc neveiksmes. Vajadzēs atrast Kocem kaut kādu darbu mašīn- telpā, kur viņš būs aizņemts un, pats galvenais, projām no acīm.

Largo uzkāpa uz komandtiltiņa. Kapteinis sēdēja pie stūres. Vieglā alumīnija ierīce sastā­vēja tikai no apakšējā pusapļa.

- Labi, - sacīja Largo. - Braucam.

Kapteinis pasniedzās pie pogu rindas sev blakus un nospieda vienu, zem kuras bija rakstīts "Iedarbināt abus". No kuģa vēdera atskanēja klusa, dobja rēkoņa. Uz paneļa iedegās gaisma, rādot, ka abi dzinēji sākuši darboties. Kapteinis parāva elektromagnētisko ātrumu sviru līdz "Lēnā gaitā uz priekšu", un jahta sāka kustēties. Kapteinis pavilka sviru līdz "Pilnā gaitā uz priekšu", un jahta, viegli nodrebējusi, mazliet iegrima priekšgalā. Turot roku uz masīvās sviras sev blakus, kapteinis vēroja apgriezienu skaitītāju. Pie divdesmit mezgliem skaitītājs rādīja 5000. Kapteinis nedaudz atvilka sviru, kas nolaida uz leju lielo tērauda kausu zem korpusa. Apgriezieni palika tie paši, bet spidometra pirksts aprāpoja apkārt ciparnīcai, kamēr nonāca pie atzīmes "četrdesmit mezglu". Tagad jahta pa pusei lidoja, pa pusei slīdēja pa mirdzoši rāmo ūdens virsmu. Tās korpusu četras pēdas virs ūdens balstīja plats, viegls metāla rāmis, un zem ūdens bija tikai dažas pēdas kuģa pakaļgala un divas lielās skrūves. Sajūta bija neaprakstāma, un Largo, kā vienmēr, pārņēma sajūsma.

Motorjahta Disco Volante bija hidroplāns, ko Largo par SPEKTRA līdzekļiem bija uzbūvējuši itāļu konstruktori no Leopoldo Rodrigesa firmas Mesīnā. Tā bija vienīgā firma visā pasaulē, kas veiksmīgi spēja pielāgot Šertela Zaksenberga sistēmu komerciāliem mērķiem. Jahtas korpuss bija darināts no alumīnija un magnēzija sakausējuma, un, apgādāta ar diviem Daimler- Benz četrtaktu dīzeļdzinējiem ar diviem Brauna Boveri turbokompresoriem, 100 tonnu smagā Disco Volante varēja pārvietoties apmēram ar piecdesmit mezglu ātrumu, šādā ātrumā veicot apmēram četrsimt jūdžu. Jahta bija izmaksājusi 200 000 mārciņu, taču tā bija vienīgā jahta pasaulē, kam bija tāds ātrums, kravas un pasažieru ietilpība un tajā pašā laikā sekla iegrime, kas bija būtiski darbam, kas jahtai veicams Bahamu piekrastes ūdeņos.

Šā tipa kuģi ir īpaši uzlaboti, kā apgalvoja konstruktori, piešķirot tiem īpašības, ko sevišķi augstu novērtēja SPEKTRS. Būdami ļoti stabili un ar seklu iegrimi, Aliscafos, kā tos dēvē Itāli­jā, nemaina magnētisko lauku un nerada spiediena viļņus, kas ir ļoti noderīgas īpašības, ja kādreiz rodas vēlēšanās izbēgt no sekotājiem.

Disco pirms sešiem mēnešiem pa Dienvidat- lantijas ceļu bija iebraukusi Floridas ūdeņos, izraisot sensāciju gan Floridā, gan Bahamu sa­lās un palīdzot Largo iegūt vispopulārākā "miljonāra" reputāciju pasaules daļiņā, kas čum un mudž no miljonāriem, kam "pieder viss". Ātrie un noslēpumainie ceļojumi, ko viņš veica savā Disco ar daudzajiem zemūdens peldētājiem un laiku pa laikam ar slaikās konstrukcijas jumtam piemontētu divvietīgu amfībiju, kas apgādāta ar Lycoming dzinēju un saliekamiem spārniem, modināja tieši tik daudz sajūsminātu komentāru, cik vajadzēja. Maz pamazām Largo bija ļāvis noslēpumam nākt gaismā - gan pats, apmeklējot dinejas un kokteiļu vakarus, gan rū­pīgi apmācot apkalpes locekļus, kas izplatīja ziņu Beistritas bāros. Viņi meklējot bagātības, lielas bagātības. Esot atraduši pirātu karti, no­grimušu, ar koraļļiem biezi apaugušu galeonu. Vraka atrašanās vieta esot zināma. Largo tikai gaidot ziemas tūristu sezonas beigas un vasaras sākuma rāmo laiku, tad no Eiropas ieradīšoties viņa akcionāri un sākšoties karsti darbi. Pirms divām dienām akcionāri pa dažādiem ceļiem tie­šām bija straumītēm saplūduši Naso - viņi iera­dās gan no Bermudu salām, gan no Ņujorkas un Maiami. Tie bija visai garlaicīga izskata ļau­dis, tiešām cietpaurainu, centīgu biznesmeņu tips, kurus varēja izklaidēt tamlīdzīga spēle - spēle patīkamā saulītē līdz ar pāris nedēļu ilgām brīvdienām Naso, ko beigu beigās varētu ari atpelnīt, ja dubloni tomēr neatrastos vrakā. Tajā vakarā visi viesi bija sakāpuši uz klāja, un Disco dzinēji sāka murmināt tieši tobrīd, kā vienojās ostas ļaudis, kad tiem vajadzēja sākt murmināt, tieši tobrīd, kad sāka satumst, un skaistā tumšzili baltā jahta izslīdēja no ostas. Nonākot atklātā jūrā, dzinēji sāka skaļi dārdēt, skaņai pamazām norimstot dienvidaustrumu virzienā, tuvojoties, kā nosprieda klausītāji, pašai piemē­rotākajai meklēšanas vietai.

Dienvidu virziens bija ievērots pareizi, jo domāja, ka tieši starp Bahamu salām varētu atrasties vislielākās vietējo dārgumu krātuves. Pa dienvidu ceļiem starp šīm salām - Līko salu, Majaganas un Kaijosas šaurumu - spāņu kuģi ar dārgumiem atpakaļceļā uz mājām varēja mēģināt izvairīties no pirātiem un franču un britu flotēm. Uzskatīja, ka šeit guļ 1668. gadā nogrimušā Porto Pedro atliekas ar miljonu mārciņu zelta tilpnēs. 1694. gadā pazudušais Santa Cruz veda divtik daudz, un abu 1719. gadā nogrimušo kuģu El Capitan un San Pedro tilpnēs bija atbilstoši miljons un pusmiljons mārciņu dārgumu.

Bahamu salu dienviddaļā katru gadu tiek rīkoti šo un citu kuģu meklējumi. Neviens nevar pateikt, cik daudz, ja vispār, ir atrasts, taču Naso visiem zināms par 75 mārciņu smago sud­raba stieni, ko 1950. gadā netālu no Gordakeja atrada divi Naso biznesmeņi un kas kopš tā laika kā pastāvīga ekspozīcija aplūkojams Naso attīstības valdes telpās. Tā visi Naso iedzīvotāji zina, ka bagātības gaida atradējus, un, kad ostas ļaudis izdzirdēja, kā tālumā dienvidu pusē pagaist dobjais Disco dzinēju troksnis, viņi zinoši māja ar galvu.

Taču, tiklīdz Disco bija ticis pietiekami tālu un mēness vēl nebija uzlēcis, jahta ar nodzēs­tām ugunīm apmeta platu loku un devās uz rietumiem, uz īsto tikšanās vietu. Tagad tā jau bija divsimt jūdžu un divu stundu brauciena attālumā no Naso. Taču ausis gandrīz jau rīts, kad vēl pēc vienas ārkārtīgi svarīgas sazināša­nās Naso atkal izdzirdēs jahtas dzinēju troksni, tai pa apkārtceļu ierodoties no dienvidiem.

Largo piecēlās un noliecās pār karšu galdu. Viņi bija braukuši pa šo maršrutu daudzkārt un dažādos laika apstākļos. Tā nudien nebija nekā­da problēma. Taču 1. fāze un 2. fāze bija noritē­jušas tik labi, ka vajadzēja divkārt parūpēties, lai izdotos 3. fāze. Jā, viss bija kārtībā. Viņi brauca precīzi pa nosprausto kursu. Piecdesmit jūdžu. Pēc stundas viņi būs klāt. Licis kaptei­nim ieturēt kursu, Largo nokāpa sakaru telpā. Tuvojās vienpadsmit un piecpadsmit minūtes. Bija laiks ziņot.