Jans Flemings - PĒRKONLODE

Largo bija avantūrists, plēsoņa pēc dabas. Pirms divsimt gadiem viņš būtu bijis pirāts - ne no tiem jautrajiem vīriem, par ko raksta grāma­tās, bet tāds kā Melnbārdis, asinīm notraipīts rīkļurāvējs, kas iet pāri līķiem pretī zeltam. Taču Melnbārdis bija pārāk mežonīgs un rupjš un, visur, kur gāja, atstāja aiz sevis skaidri saredza­mas pēdas. Largo bija citāds. Aiz viņa darbības slēpās auksts prāts un smalks aprēķins, kas vienmēr pasargāja viņu no pūla atriebības - gan debitējot pēc kara Neapoles melnā tirgus saim­nieka lomā, gan piecos ražīgajos gados, kad viņš nodarbojās ar kontrabandu no Tanžeras, gan vēl piecos gados, kad viņš vadīja lielo dārglietu laupīšanas vilni Franču Rivjērā. Un tā līdz pat pēdējiem pieciem gadiem SPEKTRĀ. Viņš vienmēr tika cauri sveikā un ar veselu ādu. Viņš vienmēr bija redzējis būtisku soli uz priekšu, ko mazāka personība nebūtu saskatījusi. Viņš bija īsts džentlmeņa krāpnieka iemiesojums - pa­saulīgs cilvēks, liels brunču mednieks, plašas dzīves mīlētājs ar sakariem augstākajās aprin­dās četros kontinentos, turklāt pēdējā atvase - cik izdevīgi! - no reiz slavenas romiešu ģimenes, kuras bagātības, kā pats sacīja, bija mantojis. Par labu nāca ari tas, ka viņam nebija sievas, ka viņš nebija policijas uzskaitē, toties viņam bija nervi no dzelzs, sirds no ledus un Himlera nežē­lība. Viņš bija ideāls SPEKTRA cilvēks un ideāls vīrietis, bagāts Naso dīkdienis, un viņam piemi­ta visas īpašības, lai kļūtu par plāna Omega virspavēlnieku.

Viens no apkalpes pieklauvēja pie lūkas.

- Viņi deva signālu. Batiskafs un kamanas ir ceļā.

- Paldies!

Jebkuras operācijas karstumā un satrau­kumā Largo vienmēr palika mierīgs. Lai cik liela būtu likme, lai cik liels risks un nepieciešamība steigties un ātri izlemt, viņš saglabāja mieru, ieturēja pauzi, saglabādams gandrīz nemainīgu sejas izteiksmi. Šo spēju nodrošināja gribas­spēks, ko viņš bija īpaši trenējis. Largo bija sapratis, ka tāda izturēšanās atstāj ārkārtēju iespaidu uz līdzgaitniekiem. Tā piesaistīja, modināja paklausību un uzticību un vairāk ne­kā jebkas cits ļāva viņam nostiprināties līdera pozīcijā. Tas, ka viņš, būdams gudrs un viltīgs, varēja izrādīt vienaldzību, saņemot sevišķi sliktas vai, kā šajā gadījumā, sevišķi labas ziņas, nozīmēja, ka viņam jau bijis zināms, ka notiks tas, kas notika. Largo prata paredzēt sekas. Uz viņu varēja paļauties. Viņš nekad nezaudēja līdzsvaru. Tāpēc tagad, dzirdot šo lielisko vēsti, Largo tīšuprāt atkal paņēma mērcirkuli un novilka maršrutu, iedomātu maršrutu, lai atstātu iespaidu uz apkalpes locekli. Pēc tam, nolicis mērcirkuli, viņš no tel­pas ar kondicionēto gaisu izgāja siltajā naktī.

Kravas laivai tuvojās sīks zemūdens gais­mas tārpiņš. Tas bija divām personām paredzēts batiskafs, tāds pats, kādu itāļi izmantoja karā un uzlabotā variantā nopirka no Ansaldo, firmas, kas sākumā bija izstrādājusi zemūdeni vienam cilvēkam. Ierīce vilka aiz sevis zemūdens kamanas - tādu kā paplāti ar smailu priekšgalu un negatīvu pretestību, ko izmantoja, lai zem ūdens atrastu un pārvadātu smagus priekšme­tus. Gaismas tārpiņš saplūda ar prožektora ugunīm un pēc dažām minūtēm atkal parādījās jau tuvāk kuģim. Būtu dabiski, ja Largo dotos uz tilpni, lai pats savām acīm redzētu abu kodolieroču iecelšanu. Raksturīgi, ka viņš neko tamlīdzīgu nedarīja. Ar laiku uguntiņa parādījās no jauna un devās atpakaļ pa iepriekšējo maršrutu. Tagad kamanas ved milzīgo brezentu, kas apstrādāts tā, lai pilnībā saplūstu tieši ar šim jūras dibena apvidum raksturīgajām bal­tajām smiltīm, ko vietvietām izraibina koraļļu veidojumi. To izklās, nosedzot katru bojātās lidmašīnas collu, un no visām pusēm nostipri­nās ar dzelzs atsvariem, ko nespēs aizskalot pat spēcīgākā vētra vai zemūdens straume. Largo iztēlē redzēja katru kustību, ko veica astoņi vīri, kas tobrīd jau strādāja dziļi zem ūdens, lai īstenotu to, kam viņi tik pamatīgi bija apmācīti bezgalīgi daudzajos mācību treniņos. Viņš apbrīnoja pūles un to neiedomājamo gudrību, kas bija ieguldīta plānā Omega. Šābrīža veiksme bija atlīdzība par visiem sagatavošanās, sviedru un asaru mēnešiem.

Netālu no kravas laivas uz ūdens virsmas spoži iemirdzējās staru kūlītis, tad vēl un vēl viens. Tajā pašā mirklī mēnesnīcā iezibējās akva­langistu brilles. Viņi piepeldēja pie laivas - Largo pārskaitīja, vai ir visi astoņi - un, uzrāpušies pa īsajām kāpnītēm, neveikli iekāpa laivā. Mehāniķis un slepkava vācietis Brants palīdzēja vīriem izkļūt no ietērpa. Zemūdens apgaismojumu izslēdza, un ģeneratora tarkšķu vietā atskanēja slāpēta mo­tora rēkoņa. Laiva spēji piebrauca pie jahtas un atgriezās pacēlāja gaidošajās rokās. Nostiprināja un pārbaudīja stiprinājumus un. atskanot spalgam elektriskam signālam, laivu ar visiem pasažieriem uzcēla uz klāja.

Pienācis pie Largo, kapteinis nostājās viņam blakus. Viņš bija liela auguma īdzīgs vīrs ar platiem kauliem, kuru par dzeršanu un nepa­kļaušanos bija padzinuši no Kanādas flotes. Viņš kļuva par Largo vergu pēc tam, kad Largo kādu dienu, iesaucis jūrnieku savā kajītē, par iedrikstēšanos apšaubīt viņa pavēli bija salauzis uz šā cilvēka galvas krēslu. Tā bija disciplīna, ko viņš spēja saprast.

- Tilpne tīra. Vai varam braukt? - viņš ap­vaicājās.

- Vai abas komandas ir apmierinātas?

- Tā viņi saka. Ne mazākās aizķeršanās.

- Vispirms gādā, lai katrs dabū pa pilnai glā­zei viskija. Pēc tam liec, lai atpūšas. Viņiem apmē­ram pēc stundas atkal būs jākāpj jūrā. Pasaki, lai pie manis atnāk Koce. Esi gatavs pēc piecām minūtēm izbraukt.

-Labi.

Fiziķa Koces acis mēnesnīcā mirdzēja. Largo ievēroja, ka viņš nedaudz trīc kā drudzī. Viņš mēģināja šo cilvēku nomierināt.

- Nu, mans draugs, - viņš priecīgi sacīja. - Vai esi apmierināts ar savām rotaļlietiņām? Vai leļļu veikals atsūtījis visu, ko vēlējies?

Kocem drebēja lūpas. Draudēja izlauzties satraukuma asaras.

- Tas ir grandiozi! - viņš sacīja spalgā balsī.

- Jums nav ne jausmas! Ieroči, par kādiem es neesmu pat sapņojis. Tik vienkārši un tik droši! Pat bērns spētu ar tiem apieties, ne ar ko neriskējot.

- Vai krātiņi ir pietiekami lieli? Vai tev būs diezgan telpas darbam?

- Jā, jā! - Koce entuziasmā gandrīz sasita plaukstas. - Nav problēmu, pilnīgi nekādu prob­lēmu! Lai noņemtu detonatorus, nevajadzēs necik laika. Tos varēs pavisam vienkārši aizstāt ar laika mehānismu. Maslovs jau strādā ar pavedieniem. Es izmantoju svina skrūves. Tās ir piemērotākas.

- Un abi aizbāžņi - degli, par kuriem tu man stāstīji? Vai tie ir droši? Kur nirēji tos atrada?

- Tie atradās svina kastē zem pilota sēdekļa. Esmu tos pārbaudījis. Kad pienāks laiks, viss būs vienkārši. Protams, tos glabās atsevišķā slēptuvē. Gumijas somas ir lieliskas. Tieši tas, kas bija vajadzīgs. Esmu pārliecinājies, ka tās ir pilnīgi ūdensnecaurlaidīgas.

- Vai radiācija nav bīstama?

- Pašlaik nav. Viss glabājas svina apvalkos, - Koce paraustīja plecus. - Iespējams, es saņēmu nedaudz starojuma, kad strādāju ar abiem briesmoņiem, bet man mugurā bija aizsargtērps. Gaidīšu pazīmes. Es zinu, kas darāms.

- Tu esi viens drosmīgs vīrs, Koce. Es neietu klāt sasodītajām bumbām, kamēr mani nespies­tu vajadzība. Es pārāk augstu vērtēju savu intī­mo dzīvi. Tātad tu ar visu esi apmierināts? Tev nav nekādu problēmu? Lidmašīnā nekas nav aizmirsts?