Jans Flemings - PĒRKONLODE

Meitene nerunāja ar Bondu un šķita nejūtam viņa klātbūtni, kas Jāva viņam netraucēti turpināt novērojumus. Viņai bija jutekliska, neatkarīga seja, kas, kaislības pārņemta, kjūtu dzīvnieciska. Gultā viņa pretotos un kostu, bet pēc tam piepeši izkustu karstā pakļāvībā. Bonds gandrīz varēja redzēt, kā lepnās, kaislās lūpas atņirdzas iekāres kaucienā, parādot baltus, līdzenus zobus un pēc tam atmaigstot mīloši verdziskā padevībā. Profilā viņas acis atgādināja maigas ogļu spraudziņas, kādas sastopamas dažiem putniem. Bet veikalā Bonds tās bija redzējis pretskatā. Tad tās bija caururbjošas un tiešas, ar zeltainu mirdzumu tumši brūnajās zīlītēs, kas lielā mērā vēstīja to pašu, ko lūpas. Profils - taisnais, mazliet augšup vērstais deguntiņš un uz priekšu izvirzītais zods - bija tikpat izlēmīgi kā komandierim, un cēlais galvas pagrieziens izstaroja tādu pašu pašpārlie­cinātību. Tā bija stāja, ko parasti piedēvēja princesēm. Tēlam neatbilda tikai divas īpašības - mīkstie, izjukušie, Brižitas Bardo stilā apgrieztie mati, kas burvīgā vilnī spraucās laukā no salmu cepures apakšas, un divas dziļas, bet maigas bedrītes vaigos, ko varēja atstāt tikai mīlīgs, kaut ironisks smaids, ko Bonds vēl nebija redzējis. Iedegums nebija pārspīlēts, un viņas ādai nepiemita tas sausais spīdums, kas varēja pārvērst pat jaunākas ādas tekstūru, padarot to līdzīgu pergamentam. Zem zeltainās nokrāsas viņas vaigos slēpās pasaulīgs siltums, kas liecināja par veselīgām Itālijas Alpu zemnieku asinīm, un viņas augstās, daiļi veidotās krūtis norādīja uz to pašu izcelsmi. Bonds nosprieda, ka meitene visumā ir nepakļāvīga, temperamentīga un jutekliska - skaista arābu šķirnes ķēve, kas ļausies tikai jātniekam ar tērauda stilbiem un samta rokām, ja vien viņš izmantos laužņus un grožus… Un ari tad tikai tad, kad būs pieradināta pie iemauktiem un sedliem. Bonds nodomāja, ka vēlētos izmēģināt pie viņas savu spēku. Taču tas jāatliek uz kādu citu laiku. Pašlaik sedlos sēdēja cits vīrietis. Viņu vispirms nāksies nomest no zirga. Un, galu galā, kāda velna pēc viņš te prāto visādas blēņas? Viņam bija paveicams darbs. Ellišķīgs darbs.

MG spēji izgriezās no Širlijstrītas isternroudā un turpināja ceļu gar piekrasti. Pretī plašajai ostai smaragdā un tirkīzā mirdzēja Atola salas piekrastes ūdeņi. Tiem pāri slīdēja dziļzvejas laiva, aiz kuras stiepās divas augstas divpadsmit pēdu garā tīkla antenas. Krastam pietuvojās ātrgaitas motorlaiva, un slalomā pāri laivas saceltajiem viļņiem tai sekoja ūdensslēpotājs. Diena bija skaista un dzirkstoša, un Bonda sirds acumirkli pacēlās augšup no neizlēmības un bezcerības bezdibeņa, ko viņā modināja misija, kas, sevišķi pēc ierašanās uz salas rīta agrumā, šķita aizvien lielāka un veltīgāka laika šķiešana.

Bahamas, ko veidoja tūkstoš salu virkne, kas piecsimt jūdžu garumā stiepās dienvidaustrumu virzienā no Floridas austrumu krasta līdz Kubas ziemeļiem jeb no 27. platuma grāda līdz 21. platu­ma grādam, pēdējos trīssimt gadus bija kalpo­jušas par mērķi ikvienam Rietumatlantijas slavenākajam pirātam - šo romantisko mitoloģiju mūsdienu tūrisms izmantoja līdz pēdējai iespējai. Uz vienas ceļa zīmes bija rakstīts "Melnbārža tornis, 1 jūdze", uz citas - "Pulvera piestātne. Jūras veltes. Vietējie dzērieni. Ēnaini dārzi. Pirmais pagrieziens pa kreisi".

Kreisajā pusē parādījās smilšains ceļš. Meitene iegriezās tajā un piebrauca pie sabrukušas akmens noliktavas, pret kuru bija atspiedusies sārta dēļu ēka ar baltiem logu rāmjiem un baltu Ādama stila ieeju, virs kuras karājās koši izkrāsota kroga izkārtne ar pulvermucu, galvaskausu un sakrustotiem kau­liem. Meitene apstādināja MG zem Austrālijas priedes, un, izkāpuši no mašīnas, viņi iegāja pa durvīm. Izgājuši cauri mazai ēdamistabai ar sarkanbalti rūtotiem galdautiem, viņi iznāca uz terases, kas bija izbūvēta uz akmens piestātnes atliekām. Terasi noēnoja lietussargu formā apcirpti mandeļkoki. Dodamies pa priekšu šļūcošam vietējas izcelsmes oficiantam ar zupas traipiem uz baltā apģērba, viņi izvēlējās galdiņu terases malā ar skatu uz ūdens pusi. Bonds ieskatījās rokaspulkstenī.

- Ir tieši pusdienlaiks. Ko tu vēlies dzert - kaut ko stiprāku vai vieglāku? - viņš vaicāja meitenei.

- Vieglāku, - sacīja meitene. - Dubulto "Asi­ņaino Mēriju" ar labi daudz Vorēesteras mērces.

- Ko tad tu sauc par stiprāku? - apvaicājās Bonds. - Es dzeršu degvīnu ar toniku un nedaudz zālīšu uzlējuma.

- Jāāā, - novilka oficiants un aizsteidzās.

- Par stiprāku es saucu degvīnu ar ledu. Tomātu sula to atšķaida.

Ar vienu pēdu pievilkusi tuvāk krēslu, meitene sacēla uz tā kājas, lai tās būtu saulītē. Sēdēšana nebija īpaši ērta. Nometusi sandales, viņa apmierināta atgāzās krēslā.

- Kad tu atbrauci? - viņa apvaicājās. - Nees­mu tevi te redzējusi. Sezonas beigās, kā pašlaik, lielākā daļa seju jau ir pazīstamas.

- Es iebraucu šorīt. No Ņujorkas. Esmu iera­dies meklēt sev īpašumu. Man ienāca prātā, ka tagad to būs vieglāk atrast nekā sezonas laikā. Kad apkārt grozās tik daudz miljonāru, cenas kļūst bezcerīgas. Tagad, kad viņi ir projām, tās varētu mazliet kristies. Cik ilgi tu jau šeit esi?

- Apmēram sešus mēnešus. Es atbraucu ar jahtu Disco Volante. Varbūt būsi to redzējis.

Jahta stāv noenkurota netālu no krasta. Nolai­žoties Vindzoras laukā, tu, iespējams, lidoji tieši tai pāri.

- Tas garais, slaikais kuģis? Vai jahta ir tavē­jā? Tai ir skaista forma.

- Jahta pieder manam radiniekam. - Meite­nes acis vēroja Bonda seju.

- Vai tu esi apmetusies uz jahtas?

- Nē, nē. Mums ir ipašums pludmalē. Vai, pareizāk sakot, mēs to esam paņēmuši. To vietu sauc par Palmiru. Atrodas tieši iepretī jahtai, īpašums pieder kādam anglim. Es domāju, ka viņš to grib pārdot. Vieta ir ļoti skaista. Turklāt atrodas labu gabalu nost no tūristu vietām. Laifordkejā.

- Izklausās tieši pēc tādas vietas, kādu es meklēju.

- Nu, apmēram pēc nedēļas mēs brauksim projām.

- Ak, - Bonds ieskatījās viņai acīs. - Cik žēl.

- Ja nevari iztikt bez flirta, tad nedari to uz­krītoši. - Meitene pēkšņi iesmējās, taču tūlīt pat to nožēloja. Bedrītes vaigos palika. - Tas ir… Es patiesībā tā nedomāju - tā, kā tas izklausījās. Taču es esmu pavadījusi sešus mēnešus starp šiem muļķa vecajiem, bagātajiem āžiem, klauso­ties tamlīdzīgas lietas, un vienīgais veids, kā viņus apklusināt, ir pateikt kādu rupjību. Es neesmu iedomīga. Šeit nav neviena, kas būtu jaunāks par sešdesmit gadiem. Jauni cilvēki to nevar atļauties. Tāpēc viņiem prātus sajauks jebkura sieviete, kam nav zaķa lūpa vai ūsas. Nē, pat ūsas viņus neapturēs. Iespējams, viņiem tas patīk. Es gribu teikt, ka, ieraugot pilnīgi jebkuru meiteni, šiem vecajiem āžiem aizsvīst brilles. - Viņa atkal iesmējās, pamazām kļūdama draudzīgāka. - Dro­ši vien tu tādu pašu iespaidu atstāj uz vecām sievām ar pensneju un iezilinātiem matiem.

- Vai viņas lenčā ēd vārītus dārzeņus?

- Jā, un dzer burkānu un plūmju sulu.

- Tad mēs nespēsim saprasties. Es nenolai- dīšos zemāk par molusku biezeņzupu.

Meitene ziņkāri viņu uzlūkoja.

- Šķiet, ka tev daudz kas zināms par Naso.

-Tu gribēji teikt - par molusku uzbudinoša­jām spējām? Tā nav tikai Naso ideja. Tā uzskata visā pasaulē, kur vien sastopami moluski.

- Vai tā ir patiesība?

- Islandieši to ēd kāzu naktī. Neesmu manī­jis, ka uz mani tas iedarbotos.