Jans Flemings - PĒRKONLODE

Apakšoperators G gaidīja to pašu. Viņš ievē­roja ari attālumus starp laternām uz ietves gadījumam, ja ceļš būs aizšķērsots un viņam nāksies no tā nobraukt. Mašīnu straume priekšā bija kļuvusi retāka. Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai un vadot automašīnu ar kreiso roku. viņš ar labo izvilka koltu. Tagad viņa automašīna bija pie Bentley aizmugurējā bufera. Tagad tā atradās blakus. Vadītāja tumšais profils bija labs mērķis. Pēdējoreiz pametis skatu uz priekšu, viņš pacēla ieroci.

Volksiuagen dzinēja metāliskais parkšķis bija tas, kas lika Bondam pagriezt galvu, un šī niecīgā kustība paglāba viņa žokli. Ja viņš tajā brīdī būtu piedevis ātrumu, otrā lode būtu trāpījusi, taču - lai svētīts instinkts, kas lika vi­ņa kājai nospiest bremzes pedāli un vienlaikus noliekties tik strauji, ka zods atsitās pret signāla pogu tā, ka Bonds gandrīz zaudēja samaņu.

Gandrīz tajā pašā brīdī atskanēja nevis trešais šāviens, bet gan sprādziena troksnis, un pār Bondu nobira saplīsušā vējstikla atliekas. Bentley bija apstājies, dzinējs noslāpis. Kauca bremzes. Atskanēja kliedzieni un panikas pilna signalizēšana. Sapurinājis galvu, Bonds to piesardzīgi pacēla. Volksivagen, kura viens rite­nis vēl aizvien griezās, gulēja uz sāniem Bentley priekšā. Lielākā daļa jumta bija norauta. Iekš­pusē un daļēji uz ceļa gulēja šaušalīga, spīdīga masa. Liesmas laizīja uzpūtušos krāsas burbu­ļus. Apkārt pulcējās cilvēki. Saņēmies Bonds steigšus izkāpa no mašīnas.

- Atkāpieties! - viņš iekliedzās. - Tūlīt uz­sprāgs benzīna bāka!

Tieši tobrīd atskanēja apdullinoša dārdoņa un pacēlās melnu dūmu mākonis. Izšāvās lies­mas. Tālumā sāka gaudot sirēnas. Bonds izspraucās cauri ļaužu pūlim un, domām šaudo­ties, sāka steidzīgi soļot atpakaļ uz pārvaldes ēku.

Izmeklēšana lika Bondam nokavēt divas lid­mašīnas uz Ņujorku. Ap to laiku, kad policija bija nodzēsusi uguni, aiztransportējusi cilvēka paliekas uz morgu un novākusi automašīnas un spridzekļa atliekas, bija kļuvis pavisam skaidrs, ka tās rokās nonākuši tikai apavi, ieroča numurs, dažas apģērba plūksnas un driskas, un automašīna. Autonomas darbinieki atcerējās tikai cilvēku tumšās brillēs un to, ka autovadītā­ja apliecībā bijis Džonstona vārds, kā arī sauju piecu dolāru banknošu. Automašīna bija iznomāta pirms trim dienām uz vienu nedēļu. Daudz cilvēku atcerējās motociklistu, taču šķita, ka viņam nebija aizmugurējā numura. Viņš bija aizbrāzies kā vējš Beikerstritas virzienā. Viņam bijušas motociklista brilles. Vidēja auguma. Vairāk nekā.

Bonds neko nespēja palīdzēt. Volksiuagen vadītāju viņš nebija redzējis. To neļāva Volksiuagen zemais jumts. Viņš bija saskatījis vienīgi roku un ieroča spīdumu.

Slepenais dienests pieprasīja policijas ziņoju­ma kopiju, un M norīkoja, ka tas jānosūta uz Pērkonlodes centrāli. Viņš uz mirkli atkal tikās ar Bondu, bet izturējās ļoti nepacietīgi, it kā tā būtu bijusi Bonda vaina. Pēc tam viņš teica, lai Bonds aizmirstot šo starpgadījumu - iespējams, tam bijis kāds sakars ar iepriekšējām lietām. Kaut kas līdzīgs paģirām. Ar laiku policija to noskaidrošot. Galvenais bija operācija Pērkonlode. Bondam vajadzēja pasteigties un doties ceļā.

Kad Bonds iznāca no ēkas otro reizi, bija sācis līt. Viens no ēkas aizmugurē esošās auto­stāvvietas mehāniķiem bija darījis, ko varējis, lai līdz galam izsistu Bentley vējstikla paliekas un iztīrītu no automašīnas stikla šķembas, bet, kad Bonds ap lenča laiku nokļuva mājās, viņš bija izmircis līdz ādai. Atstājis mašīnu tuvējā garāžā, viņš piezvanīja Rolls un savai apdrošināšanas kompānijai. (Viņš esot pārāk tuvu piebraucis kravas mašīnai ar tērauda stieņiem, kas droši vien bijuši paredzēti betona nostiprināšanai.

Nē, viņš neesot ievērojis automašīnas numuru. Atvainojiet, bet jūs jau zināt, tas vienmēr notiek (ik negaidīti!) Pēc tam Bonds atgriezās mājās, Iegāja vannā un pārģērbās savā tumšzilajā tropu uzvalkā. Rūpīgi sasaiņojis mantas - vienu lielu ceļasomu un visu zemūdens peldei, - Bonds iegāja virtuvē.

Meja šķita visai apbēdināta. Izskatījās, ka viņa varētu teikt vēl vienu runu. Bonds pacēla roku.

- Nesaki neko, Meja! Tev bija taisnība. Es nevaru darīt savu darbu ar burkānu sulu vēde­rā. Man pēc stundas jāiet projām, bet līdz tam laikam kārtīgi jāpaēd. Esi eņģelis un pagatavo olu kulteni savā gaumē - no četrām olām. Čet­ras šķēles amerikāņu cigoriņu dūmos kūpināta bekona, ja mums vēl tāds ir palicis, karstu grauzdiņu ar sviestu - tādu, kā tu gatavo, nevis rupja maluma - un lielu kannu kafijas, divkārša stipruma. Un ienes dzērienu paplāti!

Vienlīdz atvieglota un apstulbusi, Meja viņu uzlūkoja.

- Kas noticis, mister Džeims?

Redzot viņas sejas izteiksmi, Bondam bija jāsmejas.

- Nekas, Meja. Man tikai ienāca prātā, ka dzīve ir pārāk īsa. Būs diezgan laika skaitīt kalo­rijas, kad nonāksim debesīs.

Bonds atstāja Meju pārdomājam šo banālo frāzi un devās pārbaudīt savus ieročus.

Ja runājam par SPEKTRU, plāns Omega risinājās tieši tā, kā Blofelds bija paredzējis, un no I līdz III fāzei bija noritējis pēc grafika un bez aizķeršanās.

Džuzepe Petači, mirušais Džuzepe Petači, bija pareizi izvēlēts. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš bija Focke-Wuļf 200 Adrijas pretzemūdeņu patruļas pilots, viens no nedaudzajiem itāļu pilo­tiem, kam bija atļauts vadīt šīs vācu lidmašīnas. Grupa tikko bija apgādāta ar jaunākajām vācu spiediena mīnām, kas papildinātas ar jauna tipa spridzekli, kad kaujās, kas notika uz Itālijas mu­guras, veiksme sāka nosvērties sabiedroto pusē. Petači bija sapratis, kāds ir viņa liktenis, un atbilstoši rīkojies. Parastas patruļas laikā viņš ļoti rūpīgi ar 38. kalibra pistoli un vienu šāvienu pakausī bija nošāvis pilotu un stūrmani un, lidojot ļoti zemu virs pašiem viļņiem, lai izvairītos no apšaudes, nosēdinājis lielo lidmašīnu Bari ostā. Pēc tam, izkāris savu kreklu kā padošanās zīmi, viņš bija sagaidījis Karalisko gaisa spēku pārstāvjus. Angļi un amerikāņi apbalvoja dros­mīgo lidotāju par varoņdarbu un piešķīra viņam 10 000 mārciņu no speciālajiem fondiem par iepazīstināšanu ar vācu spiediena mīnu. Petači ļoti izpušķoti pastāstīja izlūkdienesta cilvēkiem par to, kā viens pats pretojies ienaidniekam kopš laika, kad vecums atļāvis iestāties itāļu gaisa spēkos, un iznāca no kara kā viens no Itālijas viscildenākajiem pretošanās kustības varoņiem. Kopš tā laika dzīvot bija viegli - Petači bija pilots un vēlāk, kad atsāka darboties Alitalia, kļuva par kapteini, bet pēc tam atgriezās jaunajos Itālijas gaisa spēkos kā pulkvedis. Pēc tam Petači nonāca NATO pakļautībā un bija viens no sešiem itāļiem, kurus izraudzījās avangarda triecienspēkiem. Tikmēr viņš bija sasniedzis trīsdesmit četru gadu vecumu, un viņam ienāca prātā, ka pietiek lidot. Atrašanās NATO aizsardzības spēku priekšpulkā viņam īpaši nerūpēja. Bija pienācis laiks, lai varo­nību izrādītu jaunāki vīrieši. Turklāt Petači visu mūžu bija pavadījusi kaislība iegūt savā īpašumā lietas - žilbinošas, ekstravagantas, dārgas lietas. Viņam piederēja lielākā daļa no kārotā - pāris zel­ta cigarešu etviju, teicams Rolex Oyster Perpetual Chronometer lokanā zelta rokassprādzē, balts Lancia Gran Turismo kabriolets, liels daudzums stilīgu apģērbu un visas meitenes, ko viņš vēlējās (reiz viņš uz īsu bridi bija precējies, bet neveiksmī­gi). Tagad viņš kāroja GTMaseraii ko bija redzējis Milānas autoizstādē, un to, ko Petači kāroja, viņš bieži vien dabūja. Viņš gribēja ari tikt laukā - laukā no bāli zaļajiem NATO gaiteņiem, laukā no gaisa spēkiem un projām jaunā pasaulē ar jaunu vārdu. Riodežaneiro izklausījās gluži piemērota. Taču tas viss nozīmēja jaunu pasi, daudz naudas un organismo - vitālu organisma.