Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Tas nekas, Lilij, - viņa bija teikusi pie kafi­jas tases pārvaldes ēdnīcā. - Vecais ari pāris nedēļu uzvedās tieši tāpat, kad bija atgriezies no tās sasodītās dabas dziedinātavas. Varētu domāt, ka strādājam Gandijam vai Šveiceram. Pēc tam gadījās pāris nepatīkamu lietu, kas viņu izsita no līdzsvara, un kādu vakaru viņš devās uz Blades - droši vien, lai aizmirstos - un nākamajā dienā jutās briesmīgi un tā ari izskatījās, un kopš tā brīža ar viņu atkal viss ir vislabākajā kārtībā. Laikam jau viņš atsāka ārstēties ar šampanieti. Vīriešiem tās tiešām ir labākās zāles. Pēc tām viņi jūtas briesmīgi, bet vismaz cilvēcīgi. Viņi ir necie­šami tikai, kad sāk izturēties līdzīgi dieviem.

Meja, Bonda padzīvojusī mājkalpotāja skotiete, ienāca nokopt brokastu galdu. Bonds aizsmēķēja lielo Duke of Durham cigareti ar fil­tru. Autoritatīvā Amerikas patērētāju savienība uzskata, ka šīs cigaretes satur vismazāko dar­vas un nikotīna devu. Bonds bija pārgājis pie šīs markas pēc aromātiskā, bet spēcīgā Morland Balkau maisījuma ar trim zelta riņķiem ap fil­tru, ko bija smēķējis kopš pusaudža gadiem. Dukes nebija gandrīz nekādas garšas, bet tās vismaz bija labākas par Vanguards, jaunajām "beztabakas" cigaretēm, ko ieveda no Amerikas un kas, par spīti veselību sargājošām īpašībām, piepildīja telpu ar vāju "degošu lapu" smaku, kas apmeklētājiem lika apvaicāties, vai "kaut kur kaut kas nedeg".

Meja virpināja rokās brokastu traukus - tas liecināja, ka viņai kas sakāms. Bonds pacēla skatienu no The Times centrālās lapas.

- Vai tev kaut kas padomā, Meja?

Mejas vecīgie, askētiskie vaibsti bija piesār- tuši.

- Man ir jāpasaka, - viņa kā aizstāvoties sa­cīja un palūkojās tieši uz Bondu. Vienā rokā viņa turēja jogurta kārbu. Sagumzījusi to spēcī­gajos pirkstos, Meja nometa kārbu uz paplātes starp citām lietām. - Man nav tiesību to teikt, mister Džeims, bet jūs sevi indējat nost.

- Es zinu, Meja, - mundri atsaucās Bonds. - Tev ir pilnīga taisnība. Bet es vismaz esmu samazinājis savu dienas normu līdz desmit ciga­retēm.

- Es nerunāju par jūsu smēķēšanu. Es ru­nāju par šo, - Meja norādīja uz paplāti, - draņķi. Vārds tika izspļauts ar sašutuma pilnu nicinā­jumu.

Novēlusi smagumu no krūtīm, Meja sakopoja spēku.

- Nav pareizi, ka vīrietis ēd bērnu ēdienu - tumītes un tamlīdzīgi. Jums nav jāņem galvā, ko es teikšu, mister Džeims, bet es zinu vairāk par jūsu dzīvi, nekā jūs varbūt vēlētos. Ir bijušas reizes, kad jūs pārveduši mājās no slimnīcas, sa­kot, ka jūs esat cietis autoavārijā un tā tālāk. Bet es neesmu veca muļķe, kā jūs par mani domājat, mister Džeims. Autoavārijās nedabū mazu cauru­miņu plecā vai kājā. Jā, jums ir rētas - ak, neva­jag tā smaidīt, es esmu tās redzējusi -. ko var atstāt tikai lodes. Un visi šie ieroči, naži un tamlīdzīgas lietas, ko jūs nēsājat apkārt, kad esat pārradies no ārzemēm. Ak! - Meja iespieda rokas sānos, viņas skatiens bija spožs un kareivīgs. - Jūs varat man pateikt, ka tā nav mana darīša­na, un likt, lai savācu savas mantas un pazūdu, bet pirms es to daru, es jums pateikšu, mister Džeims, ka nākamreiz, kad iekļūsiet kautiņā un vēderā nebūs nekā cita kā vien putriņa, jūs pār­vedīs mājās zārkā. Tā būs.

Vecajos laikos Bonds būtu teicis Mejai, lai iet pie velna un liek viņu mierā. Tagad, ieguvis bezgalīgu pacietību un labu humora izjūtu, viņš īsumā pastāstīja vecajai sievai par priekšro­cībām, kādas "dzīves" ēdieniem ir pār "nāves" ēdieniem.

- Redzi, Meja, - viņš prātīgi bilda, - visi šie nedabīgie produkti - baltie milti, baltais cukurs, baltie risi, baltais sāls, olbaltumi - tie ir nāves ēdieni. Vai nu tie ir beigti kā olbaltums, vai ari no tiem ir izsūknētas visas barības vielas. Tās ir indes ar lēnu iedarbību kā, piemēram, cepti ēdieni, kūkas, kafija un Dievs vien zina kas vēl, ko es agrāk ēdu. Un tu tikai paskaties, cik brīnišķīgi vesels es tagad esmu. Kopš sāku ēst pareizi, pārstāju dzert un tā tālāk, es jūtos kā no jauna piedzimis. Es guļu divreiz labāk. Man ir divreiz vairāk enerģijas. Man nesāp galva. Nesāp muskuļi. Nemoka paģiras. Jā, pirms mēneša nepagāja ne nedēļa, kad vismaz vienu ritu es nespēju brokastīs apēst neko citu kā pāris aspirīna ripiņu un iedzert zāļu tēju. Un tu gluži labi zini, ka tādās reizēs tev vajadzēja mani apčubināt kā vecai vistai cāļus. Nu, - Bonds draudzīgi sarauca uzacis, - ko tu par to teiksi?

Mejai nebija, ko iebilst. Paņēmusi paplāti, viņa stīvi devās uz durvim, taču uz sliekšņa apstājās un pagriezās. Viņai acīs bija dusmu asaras.

- Es varu pateikt tikai to, mister Džeims, ka varbūt jums taisnība, bet varbūt ne. Mani bez­gala uztrauc, ka jūs vairs nelīdzināties pats sev.

Viņa izgāja no istabas, aizcirzdama aiz sevis durvis.

Bonds nopūties paņēma laikrakstu. Viņš nomurmināja maģiskos vārdus, ko saka visi vīrieši, kad pusmūža sieviete sarīko tempera­mentīgu scēnu, un turpināja lasīt par cēloņiem, kāpēc nav notikusi galotņu tikšanās.

Skaļi, prasīgi iedžinkstējās telefons - sarka­nais, kam bija tiešā līnija ar pārvaldi. Nenolaiz- dams skatienu no lappuses, Bonds pastiepa roku. Aukstajam karam ejot uz beigām, vairs nebija tā kā vecajos laikos. Nekas interesants nebija gaidāms. Iespējams, paziņos, ka atcelta pēcpusdienā paredzētā izmēģinājuma šaušana Bislejā ar viņa jauno FN šauteni.

- Bonds klausās.

Zvanīja pārvaldes priekšnieks. Bonds nometa avīzi uz grīdas. Piespiedis klausuli pie auss, viņš, kā vecajos laikos, pūlējās lasīt starp vārdiem.

- Nekavējoties, Džeims! M.

- Kaut kas man?

- Kaut kas visiem. Pa kaklu, pa galvu un pilnīgā slepenībā. Ja tuvākajās nedēļās esi saru­nājis kādu tikšanos, tad labāk to atcel. Šovakar brauksi projām. Sveiks!

Iestājās klusums.

Bondam piederēja visegoistiskākā automa­šīna visā Anglijā. Tā bija Mark II Continental Bentley, ko kāds bagāts idiots uz Lielā rietumu ceļa bija salaulājis ar telegrāfa stabu. Bonds bija nopircis atliekas par 1500 mārciņām, pēc tam Rolls bija iztaisnojuši ielocīto rāmi un pielāgojuši jaunu dzinēju Mark IV ar 9,5 kompresiju. Pēc tam Bonds ar 3000 mārciņām (tā bija puse no viņa ietaupījumiem) bija devies pie Mulliners, un viņi bija noņēmuši veco, salocīto sporta automašīnas virsbūvi, aizstājot to ar elegantu divvietīgu kabrioletu, kuram bija divi ādas sēdekļi ar roku balstiem. Pārējo aizmugures daļu aizņēma kā ar nazi nogriezta, diezgan neglīta kabīne. Automašīna bija krāsota armijas pelēkā matētā, nevis spožā krāsā, un polsterējums bija no melnas kazādas. Tā lidoja kā putns un kā bumba, un Bonds to mīlēja vairāk par visām sava mūža sievietēm kopā, ja vien tas būtu iespējams.

Taču Bonds nebija ar mieru piederēt nevienai automašīnai. Automašīna, lai cik lieliska, bija pārvietošanās līdzeklis. (Viņš savu Continental dēvēja par lokomotīvi: "Es tevi aizvedīšu savā lokomotīvē.") Un tai jebkurā laikā bija jābūt gata­vai pārvietoties - nekādu garāžas durvju, uz ku­rām aplauzt nagus, nekādu auklēšanos ar mehāniku, izņemot nelielu ikmēneša apskati, "lokomotīve" gulēja laukā, viņa dzīvokļa priekšā, un tai bija jāiedarbojas nekavējoties jebkuros laika apstākļos un pēc tam jāturas uz ceļa.

Abi izpūtēji - Bonds bija pieprasījis divcollī- gas caurules, viņam nepatika veco, oriģinālo izpūtēju klusais parkšķis - pamatīgi ierēcās, kad garais pelēkais deguns ar lielu astoņstūrai­nu skrūvi priekšgalā spārnotā B vietā izgriezās no mazā Čelsijas laukumiņa uz Kingsroudas. Pulkstenis rādīja deviņi, tātad pārāk agrs, lai uz ceļa sāktos sastrēgumi, un, strauji izvadījis automašīnu pa Slounstritu, Bonds iegriezās parkā. Bija par agru ari, lai ielās parādītos ceļu policija, tāpēc pēc visai ekstravaganta brauciena viņš precīzi trijās minūtēs bija nonācis pie Marmora arkas ieejas. Lēnām apbraucis mājām un nokļuvis uz Beikerstritas, Bonds tādā pašā garā nonāca Rīdžentparkā. Desmit minūtes pēc steidzamā aicinājuma ierasties viņš jau brauca augšup lielās četrstūrainās ēkas liftā uz astoto un pēdējo stāvu.