Jans Flemings - PĒRKONLODE

- Protams, es saprotu, ko tu domā, Fēliks, - ar šaubām balsī atteica Bonds, - varbūt tikai mēs Anglijā nejūtamies gluži tik droši, kā jūs Amerikā. Mums karš nešķiet tā īsti beidzies - Berlīne, Kipra, Kenija, Sueca, kur nu vēl visas tās lietas ar SMERSH cilvēkiem, kurās es biju iejaukts. Šķiet, ka vienmēr kaut kur kaut kas vārās. Tagad šī sodība. Uzdrošinos teikt, ka es visu ņemu pārāk nopietni, bet šeit pavisam noteikti notiek kaut kas netīrs. Es painteresējos par degvielas problēmām, un noskaidroju, ka Largo pavisam noteikti mums meloja. - Bonds pastāstīja sīkāk, ko bija uzzinājis policijas pār­valdē. - Es jūtu, ka man šonakt par to jāpārlie­cinās. Vai saproti, ka atlikušas tikai aptuveni septiņdesmit stundas? Ja es kaut ko atradīšu, tad, manuprāt, mums vajadzēs rit paņemt mazu lidmašīnīti un pārmeklēt tik plašu rajonu, cik vien iespējams. Tā lidmašīna bija pārāk liela, lai to paslēptu pat zem ūdens. Vai tev vēl aizvien ir lidotāja apliecība?

- Protams, protams, - Leiters paraustīja plecus. - Es iešu tev līdzi. Protams, iešu. Ja mēs kaut ko atradīsim, tad, iespējams, signāls, ko saņēmu šovakar, neizskatīsies tik sasodīti bezjēdzīgs.

Tad lūk, kas bija sabojājis Leitera noskaņo­jumu!

- Kas tas par signālu? - apvaicājās Bonds.

Paņēmis glāzi, Leiters drūmi tajā ieskatījās.

- Nu, tas vairāk ir attieksmes jautājums no tiem varas pārņemtajiem Pentagona augstma­ņiem. Bet lapa, ko es vicināju, bija apkārtraksts visiem mūsu cilvēkiem, kas veic šo uzdevumu, lai pateiktu, ka armijas, flotes un aviācijas spēki tiek turēti kaujas gatavībā, lai pilnībā atbalstītu CIP gadījumā, ja kaut kas notiek. Nolādēts, pa­domā par to! - Leiters dusmīgi uzlūkoja Bondu. - Padomā par izšķiesto degvielu un nelietderīgi izmantotajiem cilvēku resursiem, kas tiek veltīgi tērēti visā pasaulē, lai turētu šīs vienības kaujas gatavībā! Vai tu maz zini, kas man piekoman- dēts? - Leiters asi, nicinoši iesmējās. - Pus- eskadrons Super Sabre kaujas bombardieru no Pensakolas un… - Leiters iebakstīja ar pirkstu Bonda apakšdelmā. - Un, mans draugs, Manta!

Manta - mūsu modernākā atomzemūdene!

Kad Bonds pasmaidīja par viņa dedzigumu, Leiters jau savaldigāk turpināja: - Ievēro, tas nemaz nav tik idiotiski, kā izklausās. Šie Sabre tik un tā paredzēti cīņai pret zemūdenēm. Atbil­dīgi par dzīļu drošību. Viņiem jābūt gataviem vienmēr. Savukārt Manta pašlaik atrodas šajā apvidū kaut kādā mācību kruīzā un gatavojas doties uz Dienvidpolu, droši vien pārmaiņas pēc vai kādos citos reklāmas kampaņas nolūkos, lai palīdzētu flotes ekspertiem. Bet es tev saku! Viss šis miljoniem dolāru vērtais aprīkojums ir gatavs pēc pirmā pieprasījuma pakļauties leit­nantam Leiteram, kura rezidence ir Royal Bahamian viesnīcas 201. numurā! Nemaz nav slikti!

Bonds paraustīja plecus.

- Izskatās, ka tavs prezidents to visu uztver mazliet nopietnāk nekā viņa cilvēks Naso. Droši vien mūsu virspavēlnieki ir saskaņojuši savu rīcību. Lai kā, nenāks par ļaunu turēt pie rokas lielus bataljonus gadījumā, ja Naso Casino izrā­dās par mērķi nr. 1. Starp citu, ko jūsu cilvēki domā par šiem mērķiem? Kas šajā pasaules daļā atbilst SPEKTRA vēstulē minētajam? Mums ir tikai apvienotā raķešu bāze ar nosaukumu Ziemeļrietumu rifs Lielo Bahamu salu austrumu galā. Tas ir apmēram 150 jūdžu uz ziemeļiem no šejienes. Aprīkojums, ko tajā glabājam mēs un jūsu cilvēki, neapšaubāmi pārsniedz 100 000 000 mārciņu.

- Vienīgais iespējamais mērķis, ko varu iedo­māties, ir Kanaveralas rags Pensakolā, kur izvie­tota flotes bāze, un, ja uzbrukums tiešām notiek tajā apvidū, tad mērķis nr. 2 varētu būt Maiami un Tampa. SPEKTRS lietoja vārdus "Rietumu lielvalstīm piederošs īpašums". Man tas izklausās pēc kaut kā lidzīga pastāvīgai būvei - piemēram, urāna raktuvēm Kongo. Taču tikpat labi tā varētu būt arī raķešu bāze. Ja mums tas jāuztver no­pietni, es derētu uz Kanaveralu vai to vietu Lielajās Bahamu salās. Nesaprotu tikai vienu - ja viņi ir dabūjuši tās bumbas savās rokās, kā viņi domā tās aiztransportēt līdz mērķim un palaist?

- To varētu paveikt zemūdene - vienkārši palaižot vienu no bumbām ar torpēdas mehā­nismu. Vai tikpat labi zvejas laiva. Acīmredzot nav nekādu grūtību šīs bumbas uzspridzināt, ja vien viņi no lidmašīnas ir dabūjuši visas detaļas. Droši vien tikai jāievieto kaut kāds deglis pareizajā vietā starp TNT un plutoniju, jāno­skrūvē no priekšdaļas aizsargmehānisms un jāpiemeistaro laika deglis, kas dod iespēju pašam nokļūt simts jūdžu attālumā no sprādziena vietas. Protams, - kā starp citu pie­bilda Bonds, - man vajadzīgs speciālists, kas pateiktu precīzi, taču šāds ceļojums būtu pa spēkam ari, piemēram. Disco. No jahtas pus­naktī varētu palaist bumbu pie Lielajām Baha­mu salām un uz brokastlaiku būt atpakaļ enkurvietā pie Palmiras, - Bonds pasmaidīja. - Saproti, ko es domāju? Viss saskan.

- Blēņas, - īsi noteica Ioiters. - Ja gribi, lai man paceļas asinsspiediens, tev jāpapūlas vairāk. Lai kā, iesim projām no šejienes un sa­meklēsim kādu šķiņķi ar olām kādā no Beistrī- tas ēstuvēm. Tas mums izmaksās divdesmit dolāru, bet Manta droši vien tik daudz notērē ikreiz, kad tās dzenskrūve izdara pilnu apgrie­zienu. Tad dosimies uz Casino un paskatīsi­mies, vai misters Fukss vai sinjors Pontekorvo sēž blakus Largo pie black jack galda.

Naso Casino kādreiz bija vienīgais legālais kazino uz britu zemes visā pasaulē. Kā to varēja saskaņot ar Britu Nāciju Sadraudzības liku­miem, tā ari nevienam nav īsti skaidrs. Kazino katru gadu iznomāja Kanādas spēļu sindikā­tam, un tā ienākumus klusajā ziemas sezonā rēķināja vidēji ap 100 000 mārciņām. Vienīgās spēles, ko te spēlēja, bija rulete ar divām nullēm vienas vietā, kas kazino ieņēmumu glīti palielināja līdz 5:4, salīdzinājumā ar eiropiešu 3:6, black jack vai 21, kurā iestādījuma peļņa bija starp sešiem un septiņiem procentiem, un viens chemin de fer galds, kura cagnote ienesa pieticīgus piecus procentus. Kazino pastāvēja kā klubs glītā privātmājā Vestbeja ielā, un tajā bija patīkama deju un vakariņu zāle ar nelielu džeza orķestri trīs cilvēku sastāvā, kas noteiktā laikā spēlēja vecus, iecienītus skaņdarbus, un bārs. Kazino bija labi uzturēta, eleganta iestāde, kas bija pelnījusi savus ienākumus.

Gubernatora sekretārs bija piešķīris Bon­dam un Leiteram biedru kartes, un, iedzēruši bārā kafiju un ko stiprāku, viņi šķirās un devās pie galdiem.

Largo spēlēja chemin defer. Viņam priekšā bija bieza kaudze ar žetoniem simts dolāru vērtībā un pusducis lielo, dzelteno "biskvītu" tūkstoš dolāru vērtībā. Domino Vitāli sēdēja viņam aiz muguras, smēķēja cigaretes citu pēc citas un vēroja spēli. Bonds nolūkojās tajā no tālienes. Largo spēlēja plašu roku, lika uz banku, kad vien varēja, un ļāva savām bankām piedalīties spēlē. Viņš pastāvīgi laimēja, taču viņa manieres bija nevainojamas, un, spriežot pēc tā, kā cilvēki jokoja un aplaudēja viņa uz­varām, šis cilvēks Casino bija acīmredzami iecienīts. Domino, ģērbusies melnā tērpā ar kvadrātveida kakla izgriezumu un vienu lielu dimantu smalkā kakla ķēdē, izskatījās drūma un acīmredzami garlaikojās. Sieviete pa labi no Largo, trīs reizes piesolījusi banku un zaudējusi, piecēlās kājās un aizgāja no galda. Bonds veikli šķērsoja telpu un apsēdās tukšajā vietā. Bankā bija astoņsimt dolāru - apaļa summa, ko Largo bija savācis, pēc katras spēles piesakot cagnotte.