Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Džons turpināja:

— Tad mēs visi pievirzījāmies tev klāt. Tu sastingi, un tev sākās konvulsijas. Guļot uz muguras, tu ļoti ilgi kustināji muti it kā runātu. Tad tu sāki dauzīt galvu pret grīdu, un dons Huans uzlika tev galvā vecu cepuri. Tu drebēji un raustījies, stundām ilgi gulēdams uz grī­das. Es domāju, ka tieši tad visi arī aizmiga. Bet es pa miegam vēl dzirdēju, kā tu stenēji un vaidēji. Tad es izdzirdēju tavu kliedzienu un pamodos. Un ieraudzīju, kā tu iekliegdamies lēkā uz vietas. Tu meties pie ūdens, apgāzi trauku un sāki ķepuroties peļķē.

Dons Huans atnesa tev vēl ūdeni. Tu sēdēji mierīgi pie kastroļa. Tad pielēci kājās un izģērbies. Pēc tam nometies ceļos pie ūdens un sāki dzert lieliem malkiem. Vēlāk tu vienkārši sēdēji un skatījies tukšumā. Mēs jau domājām, ka tu tā visu laiku ari sēdēsi. Gandrīz visi — ari dons Huans — aizmiga, tad tu kaukdams pielēci kājās un dzinies pakaļ sunim. Suns nobijās, ari iekaucās un aizskrēja mājas otrā pusē. Tad visi pamodās un piecēlās. Tu atgriezies, vēl aizvien vajādams suni. Suns skrēja tev pa priekšu, rejot un ik pa brīdi iekau­coties. Domāju, ka tu reizes divdesmit apskrēji ap māju un pats rēji kā suns. Es jau baidījos, ka cilvēki sāks interesēties. Šeit nav tuvu kaimiņu, bet tu tik skaļi kauci, ka to varēja sadzirdēt vairāku jūdžu tālumā.

Viens no jaunajiem cilvēkiem piebilda:

— Tu beidzot noķēri suni un atnesi to uz rokām verandā. Džons turpināja:

— Tad tu sāki spēlēties ar suni. Tu ar viņu cīnījies, jūs viens otram kodāt un kūleņojāt. Tas, man šķiet, bija ļoti amizanti. Mans suns parasti nekad nespēlējas, bet jūs tā draiskojāties un kūleņojāt viens pār otru.

— Tad tu aizskrēji pie ūdens, un suns dzēra kopā ar tevi, — jaunais cilvēks teica, — tu reizes piecas vai sešas kopā ar suni skrē­ji pie ūdens.

— Cik ilgi tas tā turpinājās? — es jautāju.

— Divas stundas, — Džons teica, — reiz jūs pat nozudāt mūsu skatienam. Es domāju, ka jūs aizskrējāt aiz mājas. Mēs tikai dzir­dējām, kā tu rēji un smilkstēji. Tavi rējieni tik ļoti līdzinājās suņa rējieniem, ka mēs pat nespējām tos atšķirt.

— Varbūt tas bija tikai suns, — es teicu. Viņi iesmējās, un Džons teica:

— Nē, puis, tur rēji tu.

— Bet kas notika pēc tam?

Visi trīs saskatījās un, šķiet, nespēja vairs atcerēties, kas bija tālāk. Beidzot ierunājās jaunais cilvēks, kurš pirms tam bija klusējis:

— Viņš aizrijās, — noteica un paskatījās uz donu Huanu.

— Jā, tu, protams, aizrijies. Tu sāki ļoti dīvaini raudāt, bet pēc tam nokriti uz grīdas. Mēs domājām, ka tu būsi nokodis sev mē­li. Tad dons Huans atspieda tev vaļā žokļus un iešļāca sejā ūdeni. Tu sāki drebēt, un viss tavs ķermenis raustījās konvulsijās. Pēc tam tu ilgu laiku biji nekustīgs. Dons Huans teica, ka viss beidzies. Bija jau pienācis rīts, un, apseguši tev segu, mēs atstājām tevi gulēt ve­randā.

Tad viņš apklusa un palūkojās uz pārējiem, kuri, šķiet, tikai ar pūlēm apvaldīja smieklus. Viņi pagriezās pret donu Huanu un kaut ko pajautāja. Dons Huans pasmaidīja un atbildēja. Pēc tam dons Huans pagriezās pret mani un teica:

— Mēs atstājām tevi verandā, jo baidījāmies ka tu sāksi čurāt pa visām istabām.

Visi skaļi iesmējās.

— Kas ar mani notika?— es vaicāju. — Vai tad es…

—Vai tu? — Džons mani izzoboja. — Mēs nemaz negribējām tev to stāstīt, bet dons Huans teica, ka viss kārtībā. Tu apčurāji manu suni no galvas līdz astei!

— Ko es izdarīju?

— Tu taču nedomā, ka suns bēga no tevis tāpēc, ka izbijās? Suns bēga prom tāpēc, ka tu čurāji tam virsū.

Te nu nogranda vispārēja smieklu lavīna. Es centos uzrunāt vie­nu no puišiem, taču visi smējās, un viņš mani nedzirdēja. Džons tur­pināja:

— Mans suns nepalika parādā. Viņš arī čurāja tev virsū, cik spēja.

Šis pēdējais paziņojums bija acīmredzot īpaši smieklīgs, jo visi burtiski aizrijās no smiekliem, ieskaitot donu Huanu. Kad viņi no­mierinājās, es nopietni pajautāju:

— Vai tā patiešām ir taisnība? Vai tas patiesi tā varēja notikt?

Visi vēl aizvien turpināja smieties. Džons atbildēja:

— Zvēru, suns patiešām čurāja tev virsū.

Atpakaļceļā uz dona Huana māju es viņam pajautāju:

— Don Huan, vai patiesi viss tā notika?

— Jā, — dons Huans teica, — taču viņi nezina, ko tu redzēji. Viņi nesaprot, ka tu spēlējies ar "viņu". Lūk, tāpēc es tev arī netrau­cēju.

— Bet vai patiesi viss šis notikums ar mani un suni, kas čurājām viens otram virsū, — vai patiesi tas viss ir taisnība?

— Tas nebija suns! Cik reizes lai tev to vēl atkārtoju? Ir tikai viens veids, kā to var saprast. Viens vienīgs veids! Tas bija "viņš", un "viņš" ar tevi spēlējās.

— Bet vai tu zināji, kas ar mani īsti notiek, pirms es tev nebiju visu izstāstījis?

Viņš nedaudz padomāja un tad atbildēja:

— Nē, pēc tam, kad tu man visu izstāstīji, es atcerējos par tavu dīvaino izskatu. Es vienkārši nopratu, ka ar tevi viss ir kārtībā, jo tu nebiji izbijies.

— Vai suns patiešām spēlējās ar mani, kā viņi to stāsta?

— Nolādēts! Tas nebija suns!

Ceturtdien, 1961. gada 17.augustā.

Es pastāstīju donam Huanam, par to, ko domāju sava eksperi­menta sakarā. Man šis notikums šķita galīga katastrofa. Teicu, ka man pat prātā nenāk vēlreiz tamlīdzīgā veidā "satikties" ar Meskali­to. Piekritu, ka viss, kas ar mani notika, bija augstākā mērā intere­santi, taču piebildu, ka tas nekādā gadījumā nespiedīs mani vēlreiz meklēt šādu satikšanos. Es visā nopietnībā domāju, ka neesmu pie­mērots tāda veida pasākumiem. Kā peijotes lietošanas sekas izjutu dīvainu fizisku nepilnvērtību. Tās bija kaut kādas neizskaidrojamas bailes bez jebkāda redzama iemesla, nelaimīguma sajūta, melanho­lija —īsti nespēju pat noteikt. Un, protams, nekādā veidā tas viss nenostiprināja manu pašcieņu. Dons Huans iesmējās un teica:

— Tu sāc mācīties.

— Tāda veida mācības man neder. Es neesmu tām radīts, don Huan.

— Tu vienmēr pārspīlē.

— Tas nav pārspīlējums.

—Nē, ir gan. Un diemžēl tu pārspīlē tikai slikto.

— Kas attiecas uz mani, tad šeit nav nekā laba. Mani tas gluži vienkārši biedē.

— Tur nav nekā slikta, ja tevi tas biedē. Kad baidies, redzi lietas savādāk.

— Bet es nemaz negribu redzēt lietas savādāk, don Huan. Es domāju mest pie malas mācības par Meskalito. Es netieku ar viņu galā. Šai ziņā man patiešām nemaz nevedas.

— Protams, tas ir slikti, pat priekš manis. Ne tikai tevi vienu tas izsita no sliedēm.

— Bet kāpēc lai tevi tas izsistu no sliedēm, don Huan?

— Es domāju par to, ko pagājušonakt ieraudzīju. Meskalito neapšaubāmi ar tevi spēlējās, un tas mani patiešām vislielākā mērā pārsteidz. Tas bija norādījums (omen, zīme).

— Kas tas bija par norādījumu, don Huan?

— Meskalito norādīja man uz tevi un deva ziņu, ka tu esi "izre­dzētais" {escogido).

— Tu gribi teikt, ka esmu izredzēts no citu vidus kaut kādam mērķim, vai kaut kas cits tādā pašā garā.

— Nē, es gribu teikt, ka Meskalito man paziņoja, ka tu vari būt tas cilvēks, kurn es meklēju.

— Kad viņš tev to paziņoja, don Huan?

— Viņš man to paziņoja, spēlējoties ar tevi. Tas padara tevi par izredzēto manās acīs.

— Ko tas nozīmē — izredzēts cilvēks?

— Ir sava veida noslēpumi (Tengo secretos). Man ir noslēpu­mi, kurus es nevaru atklāt, līdz nebūšu atradis izredzēto cilvēku. Pagājušonakt, kad ieraudzīju, kā tu spēlējies ar Meskalito, man kļu­va skaidrs, ka tu esi tieši tāds cilvēks. Bet tu neesi indiānis. Sa­triecoši!