Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Здесь есть возможность читать онлайн «Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 2000, Жанр: Контркультура, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Dona Huana mācības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Dona Huana mācības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Dona Huana mācības Karloss Kastaņeda Jaki indiāņu zināšanu ceļš Antropoloģijas students, kas grasās pētīt psihotropo augu pielietošanu Meksikas indiāņu kultūras kontekstā, vēl pašam to nezinot, satiekas ar Senās Meksikas šamaņu zināšanu mantinieku, magu un skolotāju donu Huanu Matusu un kļūst par tā skolnieku. Sākotnēji šķietami nevainīgais lūgums "pastāstīt par augiem" izvēršas par patiesi aizraujošu, ekstraordināru un dramatisku iniciāciju Rietumu kultūras cilvēkam svešu jēdzienu un tēlu pasaulēs.

Dona Huana mācības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Dona Huana mācības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Viens no vīriešiem — apmēram gadus piecdesmit vecs, tumš-matis, gara auguma un spēcīgu miesas būvi — aši piecēlās un iegāja citā istabā. Pēc minūtes viņš atnāca ar skārda kafijkannu. Atvēris vāku, viņš pasniedza skārdeni man; tajā atradās septiņi dīvaini priekš­meti. Dažādi pēc izmēra un formas — daži bija gandrīz apaļi, citi iegareni. Aptaustot tie atgādināja zemesriekstu briketes vai korķi. Ar savu brūngano nokrāsu tie līdzinājās cietai sausai rieksta čauma­lai. Es diezgan ilgi virpināju tos pirkstos, taustīju un rīvēju.

— To vajag košļāt (Ēsto se mascd), — dons Huans pačukstēja.

Līdz tam es nemaz nebiju ievērojis, ka viņš sēd man līdzās. Es palūkojos uz citiem vīriešiem, taču neviens uz mani neskatījās. Viņi ļoti klusi par kaut ko sarunājās savā starpā. Pēkšņi mani pārņēma nedrošības sajūta un stipras bailes. Es sapratu, ka sāku zaudēt paš­kontroli.

— Man vajag uz tualeti, — es teicu donam Huanam, — pie viena iziešu ārā atvēsināties.

Viņš pasniedza man skārdeni, un es ieliku tur peijotes batoniņus (* Buttons (angļu); šeit mazi izkaltēti kaktusi. (Red.)) . Kad izgāju no istabas, vīrietis, kas iedeva man peijoti, piegāja klāt un teica, ka tualete ir blakus istabā.

Tualetes durvis atradās gandrīz iepretim. Pie pašām durvīm stā­vēja liela gulta, kas aizņēma gandrīz pusi istabas. Tur gulēja kāda sieviete. Es kādu brīdi nekustīgi pastāvēju pie durvīm, bet tad at­griezos istabā pie pārējiem.

Mājas saimnieks mani uzrunāja angliski:

— Dons Huans teica, ka jūs esat no Dienvidamerikas. Vai tur ir Meskalito?

Es atbildēju, ka par to neesmu pat dzirdējis. Viņus acīmredzot interesēja Dienvidamerika, un mēs kādu laiku runājām par indiā­ņiem. Pēc tam viens no viņiem pajautāja, kāpēc es gribu ēst peijoti. Es atbildēju, ka gribu uzzināt, kas tas ir. Tad viņš un visi pārējie kautrīgi iesmējās.

Dons Huans mani viegli pagrūda:

— Košļā, košļā (Masca, mascd).

Manas plaukstas nosvīda, kuņģis sarāvās čokurā. Kafijkanna ar peijotes batoniņiem stāvēja uz grīdas pie krēsla.

Es pieliecos, paņēmu vienu uz labu laimi un ieliku mutē, tam bija pelējuma garša. Es to pārkodu un sāku košļāt. Tūdaļ sajutu skaņu rūgtumu; pēc kāda laiciņa mana mute kļuva bezjūtīga. Es turpināju košļāt, rūg­tums palielinājās, un man nācās cīnīties ar neiedomājamu siekalu daudzumu. Pēc smaganu un aukslēju sajūtām šķita, it kā es ēstu sālītu kaltētu gaļu vai zivi, un tas, šķiet, lika košļāt vēl cītīgāk. Pēc kāda brītiņa es sakošļāju otru pusīti, un mana mute kļuva tik nejūtī­ga, ka es vairs nesajūtu rūgtumu. Peijotes batoniņš sastāvēja no apelsīnam vai cukurniedrēm līdzīgu šķiedru kušķīša, un man nebija ne jausmas, vai es drīkstu norīt šīs šķiedras vai tās jāizspļauj. Tobrīd mājas saimnieks piecēlās un aicināja visus iziet verandā. Mēs izgājām un apsēdāmies tumsā. Ārpusē bija ļoti ērti, un saim­nieks atnesa tekilas (*Tekila — meksikāņu kukurūzas degvīns. (Red.) ) pudeli.

Vīrieši sēdēja rindā, ar mugurām pret sienu. Es biju pēdējais labajā pusē. Dons Huans, apsēdies līdzās, nolika kafijkannu ar pei­jotes batoniņiem man starp kājām. Tad iedeva man pudeli, kuru vīrieši nodeva viens otram pa apli, un lika iemalkot, lai mazinātu rūgtumu.

Es izspļāvu pirmā batoniņa atliekas un paņēmu mutē nedaudz dzēriena. Viņš teica, lai es to neriju, bet tikai skaliņu mutē, tas palī­dzēs apturēt siekalas. Ar siekalām tas neko daudz nelīdzēja, taču rūgtums patiešām mazinājās.

Dons Huans iedeva man kaltētas aprikozes gabaliņu vai, iespē­jams, kaltētu vīģi — es tumsā nespēju saskatīt un nesajūtu garšu — un lika to lēni un pamatīgi sakošļāt. Man bija ļoti grūti norīt. Likās, ka norītais iestrēgst kaklā.

Pēc kāda laiciņa pudele atkal sāka ceļot pa apli. Dons Huans iedeva man kaltētas šķiedrainas gaļas gabalu. Es teicu, ka negribu ēst.

— Tas nav ēdiens, — viņš stingri noteica.

Procedūra atkārtojās sešas reizes. Es atceros, ka sakošļāju jau sešus peijotes batoniņus, kad saruna kļuva ļoti dzīva, lai gan es ne­spēju saprast, kādā valodā tā norisinās. Sarunas, kurā piedalījās visi klātesošie, tēma bija ārkārtīgi interesanta, un es centos klausī­ties ļoti uzmanīgi, lai pats varētu tajā iesaistīties.

Bet, kad pacentos kaut ko pateikt, atklāju, ka tas nav iespējams. Vārdi bezjēdzīgi riņ­ķoja manā prātā.

Sēdēju, atspiedies pret sienu, un klausījos, par ko runāja indiā­ņi. Saruna noritēja itāļu valodā, un aizvien un aizvien bezgalīgi tika atkārtota viena vienīga frāze par haizivju muļķību. Man šī tēma šķita gluži loģiska un sakarīga. Agrāk es donam Huanam biju tei­cis, ka Kolorado upi Arizonā pirmie spāņi sauca par "El rio de 1os tizones" (applūdušā meža upe), taču kāds izlasīja vai izteica nepa­reizi "tizones", un upe sāka saukties "El rio de 1os tiburones" (hai­zivju upe). Biju pārliecināts par to, ka visi apsprieda tieši šo problē­mu, un man nemaz neienāca prātā, ka neviens no viņiem nezina itāļu valodu.

Man kļuva slikti, ļoti gribējās piecelties, bet neatceros, kā es to izdarīju. Es palūdzu, vai kāds nevar atnest ūdeni; mani mocīja ne­ciešamas slāpes.

Dons Huans atnesa lielu kastroli un nolika to zemē pie sienas. Vēl viņš atnesa mazu bleķa krūzīti. Viņš iesmēla ar to no kastroļa un, pasniedzis man, teica, ka dzert nevajag, bet tikai skalināt mutē, lai to atsvaidzinātu.

Ūdens izskatījās dīvaini mirdzošs, stiklains, kā bieza vizla. Es gribēju par to pajautāt donam Huanam un centos izteikt savas do­mas angliski, taču pēkšņi atcerējos, ka viņš nezina angļu valodu. Es ļoti apjuku, kad sapratu, ka nevaru runāt, lai gan domāju pavisam skaidri. Man gribējās izteikties par dīvaino ūdens kvalitāti, taču tas, kas sekoja, nebija runa. Es sajutu, ka neizteiktās domas izplūst no manas mutes šķidrā veidā. Bija dīvaina nesaspringtas vemšanas sajūta bez diafragmas savilkšanās. Tā bija patīkama šķidru vārdu straume.

Iedzēru ūdeni, un nelabuma sajūta pazuda. Visi trokšņi tagad bija izzuduši, un es atklāju, ka man ir grūti fokusēt acis. Palūkojos uz donu Huanu un, kad pagriezu galvu, ieraudzīju, ka mans redzes­lauks samazinājies līdz apaļai zonai tieši acu priekšā. Šī sajūta nebija nedz biedējoša, nedz nepatīkama, gluži otrādi — tas bija kas jauns un iepriecinošs. Es varēju burtiski pieskarties ar skatienu zemei, sa­koncentrējot to vienā punktā un tad lēni pārvietojot jebkurā virzie­nā. Kad pirmoreiz nokļuvu verandā, ievēroju, ka bija pavisam tumšs, šķiet, izņemot vienīgi tālumā spīdošo pilsētas uguņu atblāzmu. Bet manā redzeslauka aplī tagad viss bija skaidri redzams. Aizmirsu par donu Huanu, par citiem cilvēkiem un pilnīgi nodevos zemes apse­košanai ar savas redzes staru.

Ieraudzīju verandas grīdas savienojumu ar sienu. Lēni pagriezu galvu pa labi, sekojot sienai, un ieraudzīju pret to atspiedušos donu Huanu. Pēc tam pārvietoju galvu pa kreisi, lai paskatītos uz ūdeni. Atdūries ar skatienu kastroļa dibenā, lēni pacēlu galvu un ieraudzīju vidēji lielu melnu suni, kas tuvojās ūdenim. Suns sāka dzert. Es pa­cēlu roku, lai to aizdzītu no mana ūdens. To darot, vērīgi uz viņu pa­skatījos un pēkšņi ieraudzīju, kā suns kļuva caurspīdīgs. Ūdens tur­pretī bija mirdzoši staipīgs šķidrums. Es redzēju, kā tas ieiet pa suņa kaklu tā ķermenī; redzēju kā tas vienmērīgi pa viņu izplūst un tad iztek pa katru no spalvas matiņiem. Es redzēju, kā spīdošais šķid­rums kustas pa katru matiņu, bet tad iziet ārā, veidojot garu, baltu, zīdainu oreolu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Dona Huana mācības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Dona Huana mācības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Dona Huana mācības»

Обсуждение, отзывы о книге «Dona Huana mācības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x