Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Vai spēka priekšmeti ir tikpat spēcīgi kā sabiedrotais? — es jautāju.

Dons Huans nicīgi iesmējās. Šķiet, es pārlieku izmantoju viņa savaldību.

—Maiss-pinto, kristāli un spalvas—tas viss ir tīrās bērnu spēlītes, salīdzinot ar sabiedroto, — viņš teica. — Šie priekšmeti ir vajadzīgi tikai tad, kad cilvēkam nav sabiedrotā. Dzīties pēc tiem, gluži vien­kārši nozīmē veltīgi zaudēt laiku—īpaši tas attiecas uz tevi. Tev jā­cenšas iegūt sabiedroto. Ja tev tas izdosies, tad tu sapratīsi manu teik­to. Spēka priekšmeti ir gluži tas pats, kas bērniem rotaļlietas.

— Saproti mani pareizi, don Huan, — es protestēju. — Es gribu iegūt sabiedroto, taču es gribu arī uzzināt visu, ko varu. Tu pats saki, ka zināšanas — tas ir spēks.

—Nē, — viņš ļoti izjusti atbildēja. — Spēks ir atkarīgs no tā, kāda veida zināšanas tev piemīt. Kāds gan labums no nevajadzīgām lietām?

Dona Huana ticējumu sistēmā sabiedrotā iegūšana nozīmēja vie­nīgi to neparastās realitātes stāvokļu izmantošanu, kurus viņš manī izsauca, pielietojot halucinogēnos augus.

Viņš uzskatīja, ka, koncentrējot uzmanību uz šiem stāvokļiem un ņemot vērā visus pārējos viņa sniegtos mācības aspektus, man izdosies izveidot sakarīgu un adekvātu pārdzīvotās maģiskās prak­ses kopainu.

Tāpēc es sadalīju savu grāmatu divās daļās: pirmajā sakopoti fragmenti no manām lauka piezīmēm, kas attiecas uz neparastās re­alitātes stāvokļiem, kurus pārdzīvoju savas apmācības laikā. Tā kā pieraksti izkārtoti tā, lai nepārtrūktu stāstījuma pavediens, tie ne vien­mēr seko hronoloģiskā kārtībā. Es nekad neaprakstīju neparastās realitātes stāvokļus agrāk nekā dažas dienas pēc tam, kad biju tos pārdzīvojis, nogaidot, līdz spēšu sniegt mierīgu un objektīvu to no­vērtējumu. Taču sarunas ar donu Huanu es pierakstīju nekavējoties, tūdaļ pēc katra notikuma. Tāpēc reizēm tās pat apsteidz paša ek­sperimenta sīku aprakstu.

Mani lauka pieraksti — tā, protams, ir eksperimenta laikā iz­justo pārdzīvojumu subjektīvā versija. Pierakstot šos pārdzīvoju­mus, es tos papildināju ar dažām nebūtiskām detaļām, cerot, ka tā man izdosies pilnīgāk attēlot katra neparastās realitātes stāvokļa kon­krētos apstākļus. Es centos ari maksimāli precīzi izteikt ikreiz pār­dzīvoto emocionālo satricinājumu.

Mani pieraksti bez tam vēl ari skar dona Huana ticējumu sistē­mas saturu. Esmu saīsinājis mūsu dialogu saturu, izlaižot atkārtoju­mus. Taču, vēlēdamies pēc iespējas precīzāk attēlot to kopējo no­skaņu, es saīsināju tikai tās daļas, kas nedeva neko jaunu manai izpratnei par dona Huana zināšanu ceļu. Patiesi vērtīgā informācija, kuru viņš man sniedza, vienmēr tika paziņota it kā nejauši, pastarpi­nāti, un tādēļ man reizēm stundām ilgi nācās viņu iztaujāt, līdz viņš izteica kādu savu piezīmi. Tomēr visai bieži viņš arī pilnīgi brīvi man atklāja savas zināšanas.

Otrajā daļā es cenšos veikt pirmajā grāmatas daļā izklāstītā ma­teriāla struktūranalīzi. (*Otrā grāmatas dala latviešu valodā netiek tulkota. Pēc vienprātīga amerikāņu antropologu atzinuma tajā solītā struktūranalīze nav izdevusies. Daži pētnieki pat saskatījuši šai mazsaturīgajā un "ļoti zinātniskajā" analīzē parodiju par K. Kastaņedas universitātes zinātniskā vadītāja Haralda Garfinkla etnometodoloģiskajiem dar­biem. Pats Kastaņeda vairākkārt atzina, ka šī otrā grāmatas daļa nebūt nav obligāta. (Red.))

Manas piezīmes par pirmo sesiju ar donu Huanu datētas ar 1961. gada 23. jūniju. Tad arī sākās manas mācības. Līdz tai dienai es jau biju vairākkārt ticies ar viņu, taču tikai novērotāja statusā. Katrā piemērotā gadījumā es lūdzu viņu mācīt mani par peijoti. Viņš ikreiz atteicās to darīt, taču nekad kategoriski, un, spriežot pēc viņa šaubām, tomēr šāda iespēja vēl pastāvēja.

Tad viņš lika noprast, ka padomās par šo manu lūgumu, taču ar vienu obligātu noteikumu: man ir skaidri jāapzinās, ko es lūdzu, un es nedrīkstu atteikties no šī nodoma. Es nespēju to īsti izprast un tālab arī to ievērot, es tikai tādā veidā ar šo lūgumu centos nodibināt ciešāku kontaktu ar donu Huanu. Uzskatīju, ka šī tēma jau vien pati par sevi padarīs viņu atklātāku un runīgāku, — un es tādā veidā varēšu uzzināt visu, ko viņš zina par augiem. Taču viņš saprata manu lūgumu burtiski un interesējas tikai par manu velēšanos mācīties par peijoti.

Piektdien, 1961. gada 23.jūnijā

— Vai tu nevarētu mani iemācīt par peijoti, don Huan?

— Kāpēc tu gribi to mācīties?

— Es patiesi gribētu to zināt. Vai tad vienkārši gribēt zināt nav jau pietiekams iemesls?

— Nē, tev jāparokas savā sirdī un jānoskaidro, kāpēc tāds jauns cilvēks kā tu grib nodarboties ar tik sarežģītu uzdevumu.

— Kāpēc tu pats to mācījies, don Huan?

— Bet kāpēc tu jautā?

— Varbūt mums ir viens un tas pats iemesls?

— Šaubos. Es esmu indiānis. Mūsu ceļi atšķiras.

— Vienīgais iemesls ir tas, ka es gribu par to uzzināt, gluži vien­kārši, lai zinātu. Taču es tev apsolu, don Huan, ka man nav ļaunu nodomu.

— Ticu. Es par tevi pīpēju.

— Ko tu teici?..

—Nav svarīgi. Es zinu tavus nodomus.

— Tu gribu teikt, ka redzi man cauri?

— To var nosaukt arī tā. —Bet vai tu mani mācīsi?

— Nē.

— Tāpēc, ka es neesamu indiānis?

— Nē, tāpēc ka tu nepazīsti savu sirdi. Galvenais, lai tu skaidri zinātu, kāpēc gribi ar to nodarboties. Mācība par Meskalito ir ļoti nopietna lieta. Ja tu būtu indiānis, tad gan pietiktu ar tavu vēlēšanos vien. Bet tikai ļoti nedaudziem indiāņiem ir tāda vēlēšanās.

Svētdien., 1961. gada 25. jūnijs

Piektdien es visu dienu pavadīju pie dona Huana. Mēs sēdējām verandā mājas priekšā. Es grasījos braukt prom ap septiņiem vaka­rā un vēlreiz nolēmu apjautāties par mācībām. Šis lūgums jau bija kļuvis tradicionāls, un es jau iepriekš samierinājos ar atteikumu. Ta­ču šoreiz es pajautāju, vai ir kāds veids, lai mana vēlēšanās izskatī­tos tā, it kā es būtu indiānis. Viņš ilgi klusēja. Šķiet, viņš centās kaut ko izlemt, tādēļ nācās pagaidīt.

Beidzot viņš teica, ka tāds veids pastāv, un tūdaļ pat ķērās pie lietas. Viņš pievērsa uzmanību tam, ka es ļoti nogurstu, sēžot uz grīdas, tālab man jāatrod uz grīdas traips, kur varu sēdēt nenogur­stot. Tobrīd es sēdēju, piespiedis ceļgalus pie zoda un apņēmis po­tītes ar rokām. Kad viņš pateica par nogurumu, es tūdaļ pat skaidri apjautu, cik ļoti esmu noguris, kā man lauž kaulus un muguru.

Es gaidīju paskaidrojumus — kādu traipu viņš domājis, taču viņš negrasījās to apspriest. Varbūt man vajadzēja pārsēsties, es piecēlos un apsēdos viņam tuvāk. Viņš ar žestu noraidīja šādu lē­mumu un pamācoši paskaidroja, ka traips, tā ir vieta, kur cilvēks dabiski jūtas laimīgs un spēcīgs. Viņš paplikšķināj a ar roku pa grīdu tur, kur viņš sēdēja, un teica, ka šī, piemēram, ir viņa vieta, bet tad piebilda, ka šo uzdevumu man jāveic patstāvīgi, turklāt tūdaļ pat, nekavējoties ne mirkli.

Man šis uzdevums patiesi bija visīstākā mīkla. Man nebija ne jausmas, ar ko sākt un ko viņš īsti grib. Pāris reizes palūdzu, lai viņš dod man kādu risinājuma atslēgu vai vismaz mājienu — kā uzsākt tās vietas meklēšanu, kur es sajustos laimīgs un spēcīgs. Es strīdē­jos un uzstājīgi apgalvoju, ka man nav ne mazākās nojausmas, par ko ir runa, jo neizprotu uzdevuma būtību. Viņš piedāvāja man stai­gāt pa verandu, līdz traips atklāsies.