Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Vai esat pārliecināts, ka viņš kaut ko nenesa mutē?

— Iespējams, ka nesa. Bet sakiet, kāda tur starpība?

— Ir gan starpība. Ja viņš kaut ko nesa mutē, tad tas nebija koijots.

— Bet kas tad tas bija?

— Vīrietis vai sieviete.

— Kā jūs saucat tādus cilvēkus, donna Lusa?

Viņa neatbildēja. Es iztaujāju viņu vēl kādu laiciņu, bet viss vel­ti. Beidzot viņa pateica, ka nezina. Es viņai jautāju, vai šādus cilvē­kus gadījumā nesauc par diablero, un viņa atbildēja, ka tas ir viens no viņu nosaukumiem.

— Bet vai jūs pazīstat kādu diablero? — es jautāju.

Es pazinu vienu sievieti, — viņa atbildēja.—Viņu nogalinā­ja. Tas notika, kad es vēl biju meitene. Sieviete, kā zināja stāstīt, pārvērtās par kuci, un reiz naktī kaut kāds suns ieskrēja baltā cilvē­ka mājā, lai nozagtu sieru. Baltais nošāva viņu no pistoles, un tai pašā brīdī, kad suns nosprāga baltā cilvēka mājā, sieviete nomira savā būdā. Viņas radinieki sapulcējās visi kopā, atnāca pie baltā un pieprasīja izpirkumu. Viņš samaksāja daudz naudas par šo slepka­vību.

—Kā gan viņi varēja pieprasīt izpirkumu, ja viņš nogalināja vie­nīgi suni?

— Viņi teica, baltais zināja, ka tas nav suns, tāpēc ka ar viņu kopā bija citi cilvēki, un visi viņi redzēja, kā suns piecēlās pakaļkā­jās un gluži kā cilvēks pastiepās pēc siera uz paplātes, kas bija pie­kārta pie jumta. Cilvēki tad gaidīja zagli, tāpēc ka siers pazuda kat­ru nakti. Un tāpēc tas cilvēks nogalināja zagli, zinot, ka tas nav suns.

— Vai tagad arī ir diablero, donna Lusa?

— Šādas lietas tur ļoti lielā noslēpumā. Runā, ka diablero vai­rāk nav, taču es šaubos, tāpēc ka vienam no diablero ģimenes lo­cekļiem ir pienākums iemācīties to, ko zina diablero. Diablero ir savi likumi, un viens no šiem likumiem nosaka, ka diablero ir jāie­māca viņam zināmie noslēpumi kādam no savējiem.

— Kā jūs domājat, Henaro, kas tas bija par dzīvnieku? — es jautāju kādam sirmgalvim.

— Suns no kāda rančo, kas gan vēl cits?

— Vai tas varēja būt diablero?

- Diablero? Vai tu esi prātu zaudējis! Nav nekādu diablero.

— Jūs gribat teikt, ka nav tagad vai vispār nekad nav bijis.

— Kādu laiku bija, jā. Tas visiem zināms. Bet cilvēki no viņiem ļoti baidījās un visus viņus nogalināja.

— Kas viņus nogalināja, Henaro?

— Visi cilts cilvēki. Pēdējais no diablero, par kuru es zināju, bija S. Viņš nogalināja ar savām burvestībām desmitiem, bet varbūt pat simtiem cilvēku. Mēs vairs nevarējām to ilgāk paciest, cilvēki sapulcējās kopā, reiz naktī notvēra viņu nesagatavotu un dzīvu sa­dedzināja.

— Cik sen tas bija, Henaro?

— 1942. gadā.

— Vai jūs pats to redzējāt?

— Nē, bet ļaudis vēl joprojām par to runā. Stāsta, ka no viņa nepalika pāri pat pelni, vienīgi tikai milzīga izkusušu tauku peļķe, neraugoties uz to, ka sārts bija sakrauts no mitras malkas.

Lai gan dons Huans pieskaitīja savu benefaktoru pie diablero, viņš nekad nenosauca vietu, kur viņš ieguva no viņa zināšanas, un sava skolotāja vārdu. Viņš tikai paziņoja, ka piedzimis Dienvidrie­tumos 1891. gadā, ka gandrīz visu dzīvi pavadījis Meksikā, ka 1900. gadā viņa ģimeni kopā ar tūkstošiem citu Sonoras indiāņu Meksikas valdība izraidījusi uz Centrālo Meksiku un ka viņš dzīvo­jis Centrālajā un Dienvidmeksikā līdz 1940. gadam. Tā kā dons Huans daudz ceļoja, viņa zināšanas varēja būt ari daudzu ietekmju rezultāts. Un, neraugoties uz to, ka viņš sevi uzskatīja par Sonoras indiāni, neesmu pārliecināts, vai viņa zināšanu kontekstu var kopu­mā saistīt ar Sonoras indiāņu kultūru. Starp citu, šeit mans mērķis nebūt nav precīzi noteikt viņa kultūrizcelsmes vidi.

Es uzsāku savu apmācību pie dona Huana 1961. gada jūnijā. Līdz tam laikam satikos ar viņu dažādos apstākļos, taču vienmēr kā antropologs novērotājs. Šo pirmo sarunu laikā es veicu stenogrāfiskus pierakstus. Pēc tam pēc atmiņas pierakstīju visu sarunu. Bet, kad uzsāku mācības, šādi pierakstīt kļuva ļoti grūti, jo mūsu sarunas ap­tvēra pārāk plašu jautājumu loku. Tad dons Huans man atļāva — tiesa gan pēc visai ilgas pierunāšanas — atklāti pierakstīt visu, par ko mēs runājām. Es vēl ļoti vēlējos arī fotografēt un veikt magneta­fona ierakstus, taču viņš to neļāva.

Manas mācības aizsākās Arizonā, bet tad turpinājās Sonorā, jo dons Huans pārcēlās uz Meksiku. Es centos pēc iespējas biežāk pavadīt kopā ar viņu vairākas dienas no vietas. No 1961. līdz 1964. gadam vasarās manas vizītes kļuva biežākas un ilgākas. At­skatoties pagātnē, domāju, ka šī metode nesekmēja apmācības pro­cesu, neveicinot pilnīgu atteikšanos no visa pārējā, bet tieši at­teikšanās man bija nepieciešama, lai kļūtu par magu. Taču man tas personīgi bija izdevīgi, jo nesaistīja līdz galam, tātad palīdzēja ne­zaudēt kritisko attieksmi — kas būtu absolūti neiespējami pilnīgas un nepārtrauktas iesaistes gadījumā. 1965. gada septembri es brīv­prātīgi atteicos no turpmākajām mācībām.

Pēc dažiem mēnešiem pirmoreiz iedomājos par to, ka derētu sakārtot savus lauka pierakstus. Tā kā savāktā materiāla daudzums patiešām bija visai iespaidīgs un saturēja visdažādāko informāciju, sašķiroju iegūtās ziņas pa savstarpēji saistīto jēdzienu un procedūru jomām (tēmām) un tīri subjektīvi izkārtoju tās hierarhijā pēc svarī­guma, jeb, citiem vārdiem sakot, pēc iespaida, kādu tās atstāja uz mani.

Pakāpeniski izkristalizējās šāda struktūra: halucinogēno augu izmantošana; praktiskās maģijas receptes un procedūras; "spēka priekšmetu" ieguve un pielietojums; ārstniecības augu izmantošana; dziesmas un leģendas (folklora).

Taču, kritiski novērtējot savas pieredzes fiksējumu kopumā, se­cināju, ka jebkādi klasifikācijas mēģinājumi nedod neko citu, izņe­mot jaunu kategoriju izgudrošanu, tāpēc jebkādi šīs shēmas racio­nalizācijas mēģinājumi noved pie vēl patvaļīgākiem izgudrojumiem. Man tas absolūti nebija vajadzīgs. Tūdaļ pēc mācību pārtraukšanas man vajadzēja saprast, ko tad īsti esmu pārdzīvojis, — bet tas, ko pārdzīvoju, bija mācība par savstarpēji saistītu ticējumu sistēmu, kas tika man nodoti ar pragmatiski eksperimentālās metodes palīdzību. Jau pēc pašas pirmās peijotes ceremonijas ("sesijas"), kurā pieda­lījos, kļuva acīmredzams, ka dona Huana mācībai piemīt sava iek­šējā loģika. Tiklīdz viņš stingri nolēma nodot man savas zināšanas, visiem viņa turpmākiem paskaidrojumiem bija raksturīga dzelžaina konsekvence. Un tieši šīs loģiskās kārtības izpratne arī sagādāja man vislielākās grūtības.

Nesapratu es acīmredzot tāpēc, ka pat pēc četru gadu apmā­cības es vēl joprojām biju iesācējs. Es zināju, ka savas zināšanas un to nodošanas metodi dons Huans ir mantojis no sava benefaktora, tāpēc arī grūtībām, ar kurām es saskāros mācības izpratnē, jābūt analogām tām, ar kurām savulaik saskāries pats dons Hu­ans. Viņš pats reiz norādīja uz šo sakritību un vairākkārt izteicās, ka arī pats nespējis saprast savu skolotāju. Šo prātojumu rezultā­tā nācu pie slēdziena, ka jebkuram iesācējam, indiānim vai ari kā­dam citam, maģiskās zināšanas šķiet pilnīgi neizprotamas pārdzī­voto parādību neparastā rakstura dēļ. Personīgi man, kā jau rietu­mu kultūras cilvēkam, tās šķita tik satriecošas un dīvainas, ka ne­spēju tās izskaidrot manas ikdienas dzīves ierastajos terminos, un tas nozīmēja, ka jebkurš to klasifikācijas mēģinājums nolemts ne­veiksmei.