Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Karloss Kastaņeda

Tulkojis Heinrihs Jubels, 2000

Dona Huana mācības

Jaki indiāņu zināšanu ceļš

(The Teachings of Don Juan: A Yaqui Way of Knowledge )

1968

Antropoloģijas students, kas grasās pētīt psihotropo augu pielietošanu Meksikas indiāņu kultūras kontekstā, vēl pašam to nezinot, satiekas ar Senās Meksikas šamaņu zināšanu mantinieku, magu un skolotāju donu Huanu Matusu un kļūst par tā skolnieku. Sākotnēji šķietami nevainīgais lūgums "pastāstīt par augiem" izvēršas par patiesi aizraujošu, ekstraordināru un dramatisku iniciāciju Rietumu kultūras cilvēkam svešu jēdzienu un tēlu pasaulēs.

1960. gada vasarā, vēl būdams Kalifornijas universitātes an­tropoloģijas students, es devos dažos braucienos uz dienvidrietu­miem, lai ievāktu ziņas par ārstniecības augiem, kurus izmanto šo vietu indiāņi. Šeit aprakstītie notikumi aizsākās viena šāda braucie­na laikā. Es gaidīju Greihundas autobusu pierobežas ciematiņā un sarunājos ar paziņu, manu toreizējo gidu un pavadoni. Pēkšņi viņš man pie auss pačukstēja, ka pie loga sēdošais sirmais vecais indiā­nis ļoti daudz ko zina par augiem, īpaši par peijoti. Es, protams, nekavējoties palūdzu iepazīstināt mani ar šo cilvēku.

Mans paziņa iztālēm sasveicinājās, tad piegāja un pasniedza indiānim roku. Pēc īsas sarunas viņš pasauca mani ar žestu, bet pats tūdaļ pat, nemaz nepacenzdamies mūs iepazīstināt, pagāja nost. Ve­cais vīrs nebūt neizskatījās samulsis. Es nosaucu savu vārdu, bet viņš atbildēja, ka viņu sauc par Huanu un viņš ir manā rīcībā, turklāt viņš izmantoja spāņu uzrunas pieklājības formu. Pēc manas iniciatī­vas mēs paspiedām viens otram roku un tad kādu laiku klusējām. Šī klusēšana nebūt nebija saspringta, mēs abi gluži vienkārši brīvi un dabiski saglabājām rāmu mieru. Viņa melnīgsnējo seju un kaklu vagoja grumbas, kas skaidri norādīja uz visai cienījamu vecumu, taču mani tūdaļ pārsteidza viņa stiprais un muskuļainais augums.

Pēc tam es viņam teicu, ka mani interesē ziņas par ārstniecības augiem. Atklāti sakot, es gandrīz neko nezināju par peijoti, taču izlikos par lielu zinātāju un pat devu mājienu, ka viņam varētu būt ļoti noderīgi ar mani aprunāties. Kamēr es pļāpāju tamlīdzīgā garā, viņš lēni pamāja un palūkojās uz mani, taču neko neteica. Man nā­cās novērsties no viņa skatiena, un mūsu saruna beidzās ar to, ka mēs kapa klusumā stāvējām iepretim viens otram. Beidzot pēc ļoti ilgas, kā man šķita, pauzes dons Huans piecēlās un palūkojās pa logu. Parādījās viņa autobuss, un viņš atvadījies izgāja no stacijas ēkas.

Es dusmojos uz sevi par to, ka sarunāju viņam visādas blēņas, bet viņa brīnišķīgās acis redzēja man cauri. Mans paziņa atkal pie­nāca pie manis un centās attaisnot manu neveiksmi. Viņš man pa­skaidroja, ka vecais vīrs bieži mēdz būt nerunīgs un noslēgts. Taču dīvainais nemiers, kas mani pārņēma pēc šīs mūsu pirmās satikša­nās reizes, tik drīz neizklīda.

Drīz vien man izdevās uzzināt, kur dzīvo dons Huans, un es pēc tam vairākkārt viņu apciemoju. Katras šādas vizītes laikā es centos uzvedināt viņu uz sarunu par peijoti, taču nesekmīgi. To­mēr, neraugoties uz to, mēs kļuvām par labiem draugiem, un mani zinātniskie pētījumi tika piemirsti vai labākajā gadījumā ievirzīti ci­tā gultnē, kas visai būtiski atšķīrās no maniem sākotnējiem nodo­miem.

Paziņa, kurš mani iepazīstināja ar donu Huanu, vēlāk paskaid­roja, ka vecais vīrs nav vis no Arizonas, kur mēs satikāmies, bet gan jaki cilts indiānis no Sonoras štata Meksikā.

Sākumā dons Huans man bija vienkārši interesants cilvēks, kas daudz ko zināja par peijoti un lieliski runāja spāniski. Bet, lūk, cilvē­ki, ar kuriem viņš kopā dzīvoja, ticēja, ka viņam piemīt kaut kādas "slepenas zināšanas", ka viņš ir bruho. Spāņu vārds "brujo" vienlai­cīgi nozīmē ārstu, dziednieku, burvi, magu. Vēl tā mēdz saukt ari ar neparastiem un, kā likums, ļauniem spēkiem apveltītu cilvēku.

Es uzturēju šādas attiecības ar donu Huanu veselu gadu, pirms viņš man sāka uzticēties. Reiz viņš man pateica, ka viņam piemīt kādas zināšanas, kuras viņš mācekļa gados ieguvis no sava skolo­tāja, kuru viņš sauca par "benefaktoru". ( * Benefactor (spāņu) — labdaris, labvēlīgs apstāklis. (Red.)) Dons Huans savukārt par savu skolnieku bija izvēlējies mani, taču brīdināja, ka man nāksies uzņemties ļoti nopietnus pienākumus un ka apmācība būs ļoti ilga un nogurdinoša.

Stāstot par savu skolotāju, dons Huans bieži lietoja vārdu "diablero". Vēlāk es uzzināju, ka šo jēdzienu izmanto tikai Sonoras indiāņi. Tas nozīmē ļaunu cilvēku, kas nodarbojas ar melno maģiju un spēj pārvērsties par dzīvnieku—putnu, suni, koijotu vai jebkuru citu radījumu. Kāda mana Sonoras brauciena laikā notika visai inte­resants atgadījums, kas ļāva man noskaidrot indiāņu attieksmi pret diablero. Es vadīju automašīnu naktī divu indiāņu draugu sabiedrībā un pēkšņi ieraudzīju, kā sunim līdzīgs dzīvnieks šķērsoja ceļu. Viens no maniem draugiem teica, ka tas nav vis suns, bet gigantisks koi­jots. Šis dzīvnieks uz dažām sekundēm sastinga automašīnas luktu­ru gaismā, bet tad nozuda Meksikas krūmveidīgo ozolu brikšņos. Tas neapšaubāmi bija koijots, taču divreiz lielāks nekā parasti. Sa­traukti apspriedušies, mani draugi secināja, ka mēs esam redzējuši visai neparastu dzīvnieku, bet viens no viņiem ieminējās, ka tas va­rētu būt diablero. Es nolēmu izmantot šo atgadījumu, lai apjautātos tā apgabala indiāņiem par vietējiem ticējumiem, kas saistīti ar diab­lero. Aprunājos ar daudziem cilvēkiem—izstāstīju viņiem par šo notikumu un uzdevu jautājumus. Nākamās trīs sarunas skaidri pa­rāda, ko viņi šai sakarā domāja.

— Vai tu domā, ka tas bija koijots, Čoj? — es jautāju jaunam cilvēkam, kas bija uzklausījis manu stāstu.

— Kas to lai zina? Suns, protams. Pārāk liels priekš koijota.

— Bet vai tu nedomā, ka tas varēja būt diablero?

— Tās gan ir blēņas. Tas nevar būt.

— Kāpēc tu tā saki, Čoj?

— Cilvēki jau daudz ko izdomā. Varu saderēt, ja mēs noķertu šo zvēru, tad tas izrādītos visparastākais suns. Man reiz bija darīša­nas citā pilsētā, es uzcēlos vēl pirms saullēkta un apsegloju zirgu. Kad izbraucu, man pēkšņi uz ceļa patrāpījās tumša ēna, kas izska­tījās pēc milzīga zvēra. Es arī krietni izbijos, taču šī ēna izrādījās mana kaimiņiene, kas ari gāja uz pilsētu.

— Vai tu ar to gribi teikt, Čoj, ka netici diablero eksistencei?

— Diablero? Kas tas ir diablero? Pasakiet man, kas tas ir di­ablero?

— Es nezinu, Čoj. Manuels, kurš tonakt brauca kopā ar mani, teica, ka koijots varēja būt diablero Varbūt tu man vari pateikt, kas tas ir diablero?

— Runā, ka diablero — tas ir bruho, kurš pārvēršas par ko vien tīk. Bet visi zina, ka tie ir meli. Visi veči šeit bāztin piebāzti ar stāstiem par diablero. No mums, jaunajiem, gan neko tamlīdzīgu nesagaidīsi.

— Kā jūs domājat, donna Lusa, kas tas bija par dzīvnieku? — es jautāju sievietei vidējos gados.

— Dievs vien to zina, kas tas bija, bet es domāju, ka tas nebija koijots. Šo to var noturēt par koijotu, bet īstenībā tur ir pavisam kas cits. Koijots skrēja vai ēda?

— Lielākoties stāvēja, bet, kad es tikko viņu ieraudzīju, tad, manuprāt, viņš kaut ko ēda.