Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Nolēmu izmēģināt ar pirmo punktu. Ātri nometies ceļos, es jau grasījos apgulties uz savas jakas, taču pēkšņi sajutu kaut ko nepa­rastu. Visvairāk tas līdzinājās fiziskai sajūtai, ka kāds burtiski sa­spiež manu vēderu. Es acumirkli atrāvos. Sajutu, kā man pakausī saceļas stāvus mati. Kājas saļodzījās, rumpis saliecās uz priekšu, rokas saspringti pacēlās, bet pirksti sažņaudzās kā spīlēs. Es apjau­tu šo savas pozas dīvainību un vēl vairāk izbijos.

Neviļus atkāpies, apsēdos uz akmens līdzās atstātajai kurpei, bet tad no akmens noslīdēju uz grīdas. Centos aptvert, kas tad īsti mani tā nobiedēja, un nodomāju, ka tas varēja notikt noguruma dēļ.

Jau ausa rīts. Sajutos muļķīgi un neērti. Un tomēr nekādi ne­spēju saprast, kas mani nobiedēja, un nekādi nespēju iedomāties, ko īsti vēlas dons Huans.

Es izšķīros par pēdējo mēģinājumu. Piecēlos un lēni tuvojos ar vējjaku atzīmētajam punktam, taču atkal izjutu to pašu. Šoreiz, lai atgūtos, bija nopietni jāpapūlas. Es apsēdos, tad piecēlos uz ceļiem, lai apgultos uz vēdera, taču nespēju to izdarīt, neraugoties uz visām savām pūlēm. Nolaidu rokas uz grīdas savā priekšā. Elpošana paātrinājās. Kuņģījautās nemiers. Es skaidri izjutu savu paniku un knapi savaldījos, lai neaizbēgtu. Domājot, ka dons Huans mani droši vien novēro, lēni aizrāpoju uz otro vietu un atspiedos ar muguru pret akmeni. Gribēju mazliet atpūsties un sakārtot savas domas, taču tūdaļ aizmigu.

Es izdzirdu dona Huana smieklus virs savas galvas un pamodos.

— Tu atradi traipu, — viņš teica.

Sākumā es nesapratu, taču viņš vēlreiz man apliecināja, ka vie­ta, kur es aizmigu, arī bija vajadzīgais traips. Gluži kā agrāk viņš apjautājās, kā es jūtos, guļot uz tā. Atbildēju, ka patiesībā neredzu nekādas atšķirības.

Viņš palūdza mani salīdzināt šībrīža sajūtas artām, ko es izjutu, guļot otrajā vietā. Pirmoreiz man ienāca prātā, ka es, šķiet, nespēju izskaidrot pagājušās nakts iespaidus. Gluži kā mani kaitinot, viņš lika man apsēsties otrā vietā. Un kaut kāda absolūti neizskaidroja­ma iemesla dēļ es patiešām baidījos no šīs otras vietas — es tā ari nespēju tajā apsēsties. Tad viņš paziņoja, ka tikai muļķis nespēj saskatīt atšķirību.

Es viņam pajautāju, vai šīm vietām ir savi nosaukumi. Dons Hu­ans atbildēja, ka labo vietu sauc par "sitio" (* Vieta(spāņu)) , bet slikto par "ienaid­nieku". Viņš teica, ka šīs divas vietas ir cilvēka pašsajūtas atslēga, it īpaši tam, kas meklē zināšanas. Vienkārši sēdot savā vietā, tu iegūsti lielu spēku: bet "ienaidnieks", gluži otrādi, laupa spēku un pat spēj izsaukt nāvi. Viņš teica, ka visu savu enerģiju, ko zaudēju pagājuša­jā naktī, es atguvu tikai tāpēc, ka aizsnaudos savā vietā.

Es viņam jautāju, vai man ir vēl citas vietas, līdzīgas šīm divām atrastajām, un kā lai es tās meklēju. Viņš atbildēja, ka pasaulē ir ļoti daudz šīm abām līdzīgu vietu, bet visvieglāk tās atrast pēc raksturī­gajām krāsām.

Man tomēr vēl nebija īsti skaidrs, esmu vai neesmu atrisinājis uzdevumu, — atklāti sakot, es pat īsti nebiju pārliecināts, ka šī prob­lēma vispār pastāvēja; tas viss šķita tik samāksloti un nedabiski. Es biju pārliecināts par to, ka dons Huans visu nakti mani novēroja, bet tad sāka jokot — raug, tā vieta, kur es aizmigu, arī bija īstā, kuru meklēju. Un tomēr nespēju rast saprotamu skaidrojumu šādai viņa rīcībai, bet, kad viņš man piedāvāja apsēsties "otrajā vietā", es to nespēju. Pastāvēja kāda dīvaina neatbilstība starp manu praktisko baiļu pieredzi no šīs "otrās vietas" un manām racionālajām pārdomām par visiem šiem notikumiem.

Dons Huans savukārt bija pilnīgi pārliecināts par to, ka esmu guvis panākumus, un atbilstoši solījumam paziņoja, ka mācīs mani par peijoti.

— Tu lūdzi mācīt tevi par Meskalito,—viņš teica. — Es gribē­ju uzzināt, vai tev ir pietiekami stingrs mugurkauls, lai satiktos ar viņu aci pret aci. Meskalito — tā nav joka lieta. Tev jāapzinās un pilnībā jāpārvalda savas spējas. Tagad es zinu, ka varu pieņemt ta­vu vēlēšanos kā vienīgo pietiekamo iemeslu tam, lai tevi mācītu.

— Vai tu patiešām mani mācīsi par peijoti?

— Es daudz labprātāk to saucu par Meskalito, un iesaku tev darīt tāpat.

— Kad tu grasies sākt?

— Tas nav tik vienkārši. Vispirms tev jābūt gatavam.

— Es domāju, ka esmu gatavs.

— Tas nebūt nav joks. Tev jāpagaida, līdz izgaisīs visas šaubas, un tad tu ar viņu satiksies.

— Vai man vajag sagatavoties?

Ne, vienkārši gaidīt. Tu vēl joprojām vari atteikties no savas ieceres. Tu ātri piekusti. Pagājušonakt tu biji gatavs padoties, tiklīdz saskāries ar pirmajām grūtībām. Meskalito prasa ļoti nopietnu ap­ņemšanos.

Pirmdien., 1961. gada 7. augustā

Es piebraucu pie dona Huana mājas Arizonā piektdien ap sep­tiņiem vakarā. Verandā kopā ar viņu sēdēja pieci indiāņi. Es sasvei­cinājos un apsēdos, gaidot, kad viņi uzsāks sarunu. Pēc tradicionālā klusuma brīža viens no vīriem piecēlās, piegāja pie manis un spānis­ki teica: "Buenas noches" (*"Labvakar" (spāņu).) Es piecēlos un atbildēju: "Buenas noches". Tad visi pārējie cēlās kājās un nāca man klāt, mēs murminā­jām "Buenas noches" un sarokojāmies — ar pirkstu galiem pie­skārusies manai rokai, viņi tūdaļ strauji atrāva atpakaļ savu roku.

Visi atkal apsēdās. Viņi droši vien no manis ļoti kautrējās, šķiet nezināja, ko teikt, lai gan visi runāja spāniski.

Ap pusastoņiem visi pēkšņi piecēlās un aizgāja aiz mājas. Jo­projām neviens neteica ne vārda. Dons Huans deva man zīmi, lai es eju kopā ar visiem, un mēs ierāpāmies tur stāvoša veca pikapa kra­vas kastē. Es apsēdos aizmugurē kopā ar donu Huanu un diviem jauniem puišiem. Nebija ne sēdekļu, ne solu, un dzelzs grīda bija bezdievīgi cieta, it īpaši, kad mēs nogriezāmies no šosejas uz grants ceļa. Dons Huans pačukstēja, ka mēs braucam pie viena no viņa draugiem, kuram priekš manis ir septiņi Meskalito.

— Bet vai tad tev nav neviena?

— Man ir, bet es tev tos nevaru piedāvāt. Redzi, tas ir jādara kādam citas.

— Kāpēc tā?

— Varbūt tu "viņam" nederi un "viņam" nepatiksi, un tad tu nekad nevarēsi iepazīt "viņu" tā, kā tas ir vajadzīgs, un mūsu drau­dzība būs pagalam.

— Bet kāpēc es varu viņam nepatikt? Es taču nekad neesmu viņam neko nodarījis.

— Tev arī nevaj ag neko darīt, lai viņam patiktu vai nepatiktu. Vai nu viņš tevi pieņem, vai aizmet prom.

— Bet ja viņš mani nepieņems, ko darīt, lai viņš mani tomēr iemīlētu.

Divi citi acīmredzot izdzirda manu jautājumu un iesmējās.

— Nē! Te nu es neko nevaru izdomāt, kā to varētu izdarīt, — dons Huans atbildēja.

Viņš pagriezās uz otru pusi, un man nebija vairs iespējas ar viņu sarunāties.

Mēs braucām droši vien ne mazāk kā pusstundu, līdz apstājā­mies pie mazas mājas. Bija jau pavisam tumšs, un, kad šoferis izslē­dza gaismas, es varēju saskatīt tikai ēkas neskaidras kontūras.

Jauna sieviete — pēc akcenta spriežot, meksikāniete — klie­dza uz rejošu suni, cenzdamās viņu nomierināt. Mēs izkāpām no pikapa un iegājām mājā. Ejot viņai garām, vīrieši nomurmināja "Buenas noches". Viņa atbildēja un atkal sāka kliegt uz suni.

Istaba bija plaša un piekrāmēta ar visdažādākajiem krāmiem. Telpu apgaismoja blāva mazas elektriskās spuldzes gaisma. Pie sie­nas bija pieslieti krēsli ar salauztām kājām un iekritušiem sēdek­ļiem — to bija diezgan daudz. Trīs indiāņi apsēdās uz dīvāna, visie­tilpīgākās mēbeles šajā istabā. Tas arī bija ļoti vecs un iekritis līdz pat grīdai. Blāvajā gaismā tas šķita sarkans un netīrs. Pārējie sasē­dās krēslos. Ilgu laiku mēs sēdējām klusējot.