Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Reizēm diablero var sagrābt dvēseli, izgrūst to cauri ieejai un atstāt pieskatīt savam palīgam, līdz pats atņems cilvēkam visu tā gribasspēku. Citos, tavam līdzīgos gadījumos, dvēsele pieder stip­ras gribas cilvēkam, un diablero to turēs savā maisā, jo tā ir pārāk smaga, lai to kaut kur nestu. Šādos gadījumos visu izšķir kauja, kauja, kurā diablero visu iegūst vai visu zaudē. Šoreiz viņa cieta sakāvi un bija spiesta atbrīvot tavu dvēseli. Ja viņa būtu uzvarējusi, tad būtu nodevusi to glabāšanā savam palīgam.

— Bet kā es uzvarēju?

— Tu neizkustējies no vietas. Ja vien tu būtu izkustējies kaut par collu, tu būtu iznīcināts. Viņa izvēlējās uzbrukumam laiku, kad manis šeit nebija, un rīkojās pareizi, taču zaudēja tādēļ, ka neņēma vērā tavu dabu, kurai arī ir nosliece uz varmācību, un vēl tādēļ, ka tu neizkustējies no savas vietas, kurā tu esi neuzveicams.

— Bet kā viņa būtu mani nogalinājusi?

— Viņa tevi satriektu līdzīgi kā zibens, bet galvenais jau viņa paturētu tavu dvēseli, un tu pamazām iznīktu.

— Bet kas tagad notiks, don Huan?

—Nekas. Tu atkaroji savu dvēseli. Tā bija laba kauja. Tu pagājušonakt ļoti daudz ko iemācījies.

Pēc tam mēs sākām meklēt manis mesto akmeni. Dons Huans teica, ja mēs to atradīsim, tad varēsim būt pilnīgi pārliecināti par to, ka šai lietai nu pielikts punkts. Mēs meklējām gandrīz trīs stundas. Man bija tāda sajūta, ka es to tūdaļ atpazīšu, taču mēs tā arī neko neatradām.

Tās pašas dienas vakarā dons Huans paņēma mani līdzi kalnos netālu no savas mājas. Tur viņš man sniedza garus un izsmeļošus norādījumus par īpašām kaujas metodēm un paņēmieniem. Atkār­tojot visas šīs praktiskās iemaņas, pēkšņi atklāju, ka esmu palicis viens. Pa nogāzi uzskrēju kalna virsotnē, man sāka trūkt elpas. Biju nosvīdis, taču man klabēja zobi no aukstuma. Vairākas reizes pa­saucu donu Huanu, taču viņš neatbildēja. Sāku izjust dīvainu satrau­kumu. Un pēkšņi tuvējos krūmos atskanēja troksnis, it kā kāds zagtos man klāt. Uzmanīgi ieklausījos, taču viss noklusa. Tad atkal iečaukstējās —jau tuvāk un skaļāk. Tobrīd man šķita, ka atkal atkārtojas pagājušās nakts notikumi. Acumirklī manas bailes bezgalīgi pieau­ga. Troksnis vēl aizvien tuvojās, un es zaudēju pēdējo spēku at­liekas. Gribējās kaukt, raudāt vai aizbēgt, zaudēt samaņu. Kājas sagrīļojās, un es kliegdams nokritu zemē. Es pat nespēju atvērt acis. Pēc tam tikai atceros, kā dons Huans kurināja ugunskuru un masēja manas krampjos savilktās rokas un kājas.

Vēl dažas stundas atrados šādā dziļā šoka stāvoklī. Vēlāk dons Huans man paskaidroja, ka šī mana neadekvātā reakcija ir absolūti parasta parādība. Teicu, ka nespēju loģiski izskaidrot manas pani­kas iemeslu, un viņš paskaidroja, ka tās vis nebija bailes no nāves, bet gan ticamāk bailes pazaudēt savu dvēseli — tās bailes, kas rak­sturīgas cilvēkiem, kuriem trūkst nelokāmas apņemšanās.

Šis pārdzīvojums bija pēdējā no dona Huana mācībām. Kopš tā laika es atturējos iesaistīties jebkādos citos eksperimentos. Un, lai gan dons Huans vēl joprojām izturējās pret mani kā pret savu mācekli, es pats uzskatīju, ka esmu zaudējis kauju pirmajam zināša­nu cilvēka ienaidniekam.