Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Viņš ļoti neatlaidīgi prasīja atcerēties vēl vienu lietu, laiks, kad "vēstneši" mani atstāja. Viņš ieteica padomāt par apgaismojuma starpību tobrīd, kad es "uzlidoju", un tad, kad sudrabainie putni "lidoja ar mani". Kad pirmoreiz mokoši paceļos gaisā, bija tumšs, bet, kad ieraudzīju putnus, viss jau bija sarkanīgs — gaiši sarkans vai, šķiet, oranžs. Viņš teica:

— Tātad tas bija dienas otrā pusē. Saule vēl nebija norietējusi. Kad kļūst pavisam tumšs, vārnu padara aklu baltums — gluži tāpat kā mūs naktī padara aklus tumsa. Tas norāda uz to, ka tavi vēstneši tev atnesīs pēdējo ziņu dienas beigās. Vēstneši tevi sauks līdzi, un, lidojot pār tavu galvu, viņi būs sudrabbalti. Tādus tu ieraudzīsi tos mirdzam debesīs. Un tas nozīmēs, ka tavs laiks ir klāt. Tas nozīmēs, ka tu nomirsi un pats kļūsi par vārnu.

— Bet kas būs, ja es ieraudzīšu tos no rīta?

— Tu neieraudzīsi tos no rīta.

— Vārnas taču lido visu dienu…

— Ne jau tavi vēstneši, aunapiere.

— Bet kā tad tavi vēstneši don Huan?

— Mani atlidos no rīta. Viņi ari būs trīs. Mans benefaktors man teica, ka tos var aizdzīt ar kliedzienu, pārvērst melnos, ja nevēlies mirt. Taču tagad es zinu, ka to nevar izdarīt. Benefaktors bija izcils meistars kliegšanā, jebkādu trokšņu un vardarbības ziņā, kas saistī­ta ar velna zāli. Dūmiņš, manuprāt, ir savādāks tieši tādēļ, ka ir bezkaislīgs. Ar viņu viss notiek godīgi. Kad tavi sudrabainie vēstneši atnāks tev pakaļ, nav nekādas vajadzības uz viņiem kliegt — vien­kārši lido kopā ar viņiem, kā tu to jau ari darīji. Paņēmuši tevi līdzi, viņi izmainīs lidojuma virzienu, un jūs būsiet četras prom lidojošas vārnas.

Sestdien, 1965. gada 10. aprīlī

Palaikam izjutu īsus neskaidrus neparastās realitātes uzplaik­snījumus.

Prātā bieži vien nāca kāda aina no halucinogēnā eksperimenta ar sēnēm—mīksta tumša kniepadatu caurumu masa. Joprojām vēl vizuāli to priekšstatīju kā tauku vai eļļas burbuli, kas sāk mani ievilkt savā centrā. Tas bija tā, it kā centrs atveras un mani ierij, un uz īsu acumirkli es izjutu kaut ko līdzīgu neparastās realitātes stāvoklim, kas mani satrauca, uzbudināja un radīja neērtības sajūtu. Tādēļ es apzināti centos izbeigt šos pārdzīvojumus uzreiz, tiklīdz tie sākās.

Šodien aprunājos par šo stāvokli ar donu Huanu un palūdzu viņam padomu. Viņam acīmredzot tas nemaz neinteresēja, un viņš ieteica nepievērst uzmanību visām šīm izjūtām — tās ir absolūti nevērtīgas un bezjēdzīgas. Uzmanību jāpievērš tikai tām vīzijām, kurās es ieraudzīšu vārnu. Jebkurš cits "redzējums" būs vienkārši manu baiļu rezultāts. Viņš vēlreiz man atgādināja, ka dūmiņš prasa spēcīgu, bezkaislīgu dzīvi. Personīgi man, šķita, ka esmu sasnie­dzis kādu bīstamu slieksni, un es viņam teicu, ka nerodu vairs sevī spēku, lai ietu vēl tālāk, — ar šīm sēnēm patiesi saistījās kaut kas ļoti šausminošs.

Salīdzinot savas halucinogēnās pieredzes redzes ainas, neizbē­gami secināju, ka esmu ieraudzījis pasauli, kura zināmā mērā struk­turāli atšķiras no parastās vīzijas. Citos pārdzīvotajos neparastās realitātes stāvokļos redzētās formas un tēlu sistēmas vienmēr iekļā­vās manas ierastās pasaules vizuālās uztveres robežās. Turpretī halucinogēnā dūmiņa iedarbē es redzēju pavisam savādāk. Viss bija manā acu priekšā, taisnā horizontālā redzes līnijā, — un ne virs, ne zem šī horizonta nekā nebija.

Jebkura aina bija kaitinoši plakana, un tomēr, lai cik dīvaini tas ari neliktos, tai piemita kaut kāds ārkārtējs dziļums. Droši vien precī­zāk būtu teikt, ka šīs ainas bija neparasti skaidru detaļu sakopojums atšķirīga apgaismojuma laukā. Gaisma laukā kustējās, radot grieša­nās efektu.

Sasprindzinoties un piespiežot sevi atcerēties, biju spiests pie­lietot analoģiju sēriju, lai beidzot "saprastu", ko es "redzēju". Pie­mēram, dona Huana seja izskatījās gluži kā tā būtu nogremdēta zem ūdens. Ūdens it kā tecēja nepārtrauktā straumē pa viņa seju un ma­tiem, turklāt visu varēja saskatīt tādā palielinājumā, ka varēju redzēt katru viņa ādas poru un katru matiņu uz galvas, kad fokusēju uz to savu uzmanību. No otras puses, es redzēju plakanas un stūrainas matērijas masas, taču tās nekustējās, jo viņu izstarotā gaisma ne­mirdzēja.

Kad donam Huanam pajautāju, kas tas īsti bija, viņš atbildēja, ka tā, kā es tikai pirmo reizi redzēju kā vārna, tēli bija neskaidri un nenozīmīgi, un drīz vien es pats visu atpazīšu.

Es atkal apvaicājos par atšķirībām, kuras ievēroju gaismas kustībā.

— Tam, kas ir dzīvs, — viņš teica, — piemīt iekšēja kustība, un vārna viegli var redzēt, kad kaut kas ir miris vai tuvu nāvei, jo kustība apstājas vai palēninās līdz pilnīgai izzušanai. Turklāt vārna redz, ja kaut kas kustas pārāk ātri, un pēc šīs pašas pazīmes arī to, ja kaut kas kustas ne tā, kā vajag.

— Bet ko tas nozīmē, ka kaut kas kustas pārāk ātri vai ne tā kā vajag?

— Tas nozīmē, ka vārna patiešām var pateikt, no kā jāizvairās, bet pēc kā jātiecas. Ja kaut kas kustas pārāk ātri sevī, tas nozīmē, ka tas var uzsprāgt vai uzliesmot, un vārna no tā izvairās. Ja tas kustas iekšā tā kā vajag, tas ir patīkams skats un vārna aizvien to meklēs.

— Vai akmeņiem piemīt iekšēja kustība.

— Nē. Ne akmeņiem, ne mirušiem dzīvniekiem, ne mirušiem kokiem. Taču uz tiem ir patīkami skatīties. Lūk, kāpēc vārnas mēdz uzkavēties virs mirušiem ķemieņiem. Viņām patīk uz tiem skatīties. Tiem iekšā nekustas neviena gaisma.

— Bet, kad miesa sairst, vai tad tā neizmainās, nekustas?

— Protams, ka izmainās, taču tā ir pavisam cita kustība. Tas, ko redz vārna, ir miljoniem mazu atsevišķu gaismu, kas kustas mie­sā. Katram no kustīgajiem punktiem ir sava paša gaisma; lūk, kāpēc vārnām tik ļoti patīk to redzēt. Tas patiešām ir neaizmirstams skats.

— Vai tu to pats redzēji, don Huan?

— To var redzēt katrs, kas mācās kļūt par vārnu. Tu pats to ieraudzīsi.

Te nu es uzdevu donam Huanam neizbēgamo jautājumu:

— Vai es patiešām kļuvu par vārnu? Un katrs, kas uz mani paskatījās, noturēja mani par parastu vārnu?

— Nē, tu nedrīksti tā domāt, kad tev ir darīšana ar sabiedroto spēkiem. Tādi jautājumi ir bezjēdzīgi. Kļūt par vārnu ir ārkārtīgi vieg­li, — ne grūtāk, kā izdarīt kādu palaidnību—no tā nav nekāda lielā labuma. Kā jau es tev teicu, dūmiņš nav priekš tiem, kas meklē spēku. Viņš ir tikai priekš tiem, kas cenšas redzēt. Es iemācījos kļūt par vārnu tāpēc, ka šie putni ir vispiemērotākie. Nekādi citi putni tās netraucē, varbūt vienīgi izņemot izsalkušus ērgļus. Taču vārnas lido baros un spēj sevi aizsargāt. Cilvēki arī netraucē vārnas, un tas ir ļoti nozīmīgs apstāklis. Jebkurš ievēros lielu ērgli, it īpaši neparas­tu ērgli vai jebkuru citu lielu neparastu putnu, bet kurš gan sāks interesēties par vārnām? Vārna var justies drošībā. Tās izmēri un daba ir ideāli. Viņa var netraucēti iekļūt jebkurā vietā, nepievēršot sev lieku uzmanību. No otras puses, var kļūt par lauvu vai lāci, taču tas ir diezgan bīstami. Šie radījumi ir pārāk lieli — lai par tādiem pārvērstos, nepieciešams pārāk daudz enerģijas. Var vēl kļūt par ķirzaku vai prusaku, vai pat par skudru, taču tas jau ir krietni vien bīstamāk, jo lielie dzīvnieki medī sīkos.

Es sāku strīdēties — tas, ko viņš saka, nozīmē, ka patiešām var pārvērsties par vārnu vai prusaku, vai par kaut ko citu. Taču viņš vēlreiz uzsvēra, ka neesmu neko sapratis.