Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Pastāsti man visu, ko tu redzēji, — dons Huans teica, kad mēs iegājām mājā. Viņš pats pavēstīja, ka viņam bija nepieciešamas trīs dienas, lai "mani izvilktu", un viņam krietni vien vajadzējis pastrā­dāt. Es pāris reizes sāku viņam aprakstīt visu, ko redzēju, taču nekādi nespēju koncentrēties. Vēlāk, vakarpusē, jutu, ka beidzot esmu gatavs sarunai, un sāku viņam atstāstīt visu, ko biju iegaumējis kopš brīža, kas nogāzos uz grīdas. Taču viņš par to neko nevēlējās dzir­dēt un teica, ka viņu interesē tikai tā daļa, kad viņš uzmeta mani gaisā un es aizlidoju. Ko es pēc tam redzēju un dzirdēju?

Turpretī es spēju atcerēties tikai sapnim līdzīgu savā starpā lo­ģiski nesaistītu redzes ainu sēriju. Katru no tām varēja salīdzināt ar atsevišķu burbuli, kas iepeldēja fokusā, bet tad izpeldēja no re­dzeslauka. Taču tās nebija tikai vienkāršas ainas, uz kurām tikai jāskatās. Es atrados tajās un piedalījos it visā, ko redzēju.

Cenšoties rekonstruēt šīs ainas atmiņā, sākumā apjautu tās kā neskaidrus, kliedētus uzliesmojumus, taču pēc pārdomām sapratu, ka katra no tām bija neparasti skaidra, lai gan absolūti nesamēroja­ma ar to, ko esam paraduši redzēt, — ar to arī izskaidrojams šis sākotnējais neskaidrais priekšstats. Ainu nebija daudz, un tās bija vienkāršas.

Kad dons Huans pieminēja, ka "uzmeta mani gaisā", atausa blāvas atmiņas par absolūti skaidru ainu, kurā es no zināma attālu­ma skatos tieši viņam virsū. Es skatījos tikai uz viņa seju. Tā šķita monumentāla, plakana un spoži spīdēja. Mati bija dzeltenīgi, un tie kustējās. Katra sejas daļa kustējās pati par sevi, izstarojot kaut kā­du savdabīgu medusdzeltenu krāsu.

Nākamajā ainā dons Huans patiešām svieda mani uz priekšu un gaisā. Atcerējos, ka "izpletu savus spārnu" un aizlidoju. Pār­vietojos pa gaisu, sajutos ļoti vientuļš un pilnā ātrumā slimīgi traucos uz priekšu. Tas vairāk līdzinājās iešanai nekā lidošanai un ļoti nogur­dināja manu ķermeni. Neizjūtu nekādu brīvā lidojuma sajūtu un sa­jūsmu par to.

Tad atcerējos ainu, kurā nekustīgi skatījos uz tumšo asi robaino malu masu, kas atradās kaut kādā blāvi nospiedošas gaismas pie­lietā laukumā. Pēc tam ieraudzīju lauku ar bezgalīgi daudzveidīgām gaismām, kas kustējās, vizēja un mainīja savu spilgtumu. Tās bija gandrīz kā krāsas. Es apžilbu no to intensitātes.

Tūdaļ pēc tam manā acu priekšā nostājās kāds priekšmets. Tas bija resns un smails un izstaroja izteikti rozā gaismu. Manī kaut kas pēkšņi ietrīsējās, un es ieraudzīju, ka ļoti ātri tuvojas ļoti daudz šādu sārtu formu. Es atlēcu malā.

Pēdējā aina, kuru atceros, bija trīs sudrabaini punkti. Tie izsta­roja metālisku spīdumu — gluži kā nerūsējoša tērauda atblāzmu, taču intensīvu, kustīgu un dzīvu. Man viņi patika. Un mēs aizlidojām kopā.

Dons Huans mana stāstījuma sakarā neizteica nekādus komen­tārus vai piezīmes.

Otrdien, 1965. gada 23.martā

Šī saruna notika otrā dienā pēc mana stāsta par eksperimenta norisi.

Dons Huans teica:

— Kā redzi, kļūt par vārnu nav nemaz tik sarežģīti. Tu to izda­rīji, un tagad vienmēr būsi vārna.

— Kas notika pēc tam, kad es kļuvu par vārnu, don Huan? Vai es trīs dienas lidoju?

— Nē. Tu atgriezies līdz ar saulrietu, kā es tev biju lūdzis.

— Bet kā es atgriezos?

— Tu biji ļoti noguris un tūdaļ iemigi. Tas ari viss.

— Es gribēju jautāt, vai es atlidoju?

— Es taču tev teicu, ka tu mani paklausīju un atgriezies atpakaļ manā mājā. Bet nesatraucies par to, tam nav nekādas nozīmes.

— Bet kam tad ir kāda nozīme?

— Visā tavā ceļojumā ļoti vērtīga ir tikai viena lieta — sudra­botie putni!

— Kas gan tur tāds īpašs? Tie taču bija vienkārši pūtai.

— Nejau vienkārši putni. Tās bija vārnas.

— Ko — baltās vārnas, don Huan?

— Vārnu melnās spalvas īstenībā ir sudrabainas. Vārnas tik intensīvi zaigo, ka citi putni tās nemaz netraucē.

— Bet kāpēc viņu spalvas izskatās sudrabainas?

— Tāpēc, ka tu redzēji tā, kā redz vārna. Putns, kurš mums izskatās tumšs, vārnai ir balts. Tā, piemēram, baltos baložus vārnas redz rozā vai gaišzilus, jūras kaijas — dzeltenas. Tagad pacenties atcerēties, kā tu viņām pievienojies.

Es centos atcerēties, taču putni tā arī palika no konteksta iz­rauts miglains tēls bez tālāka turpinājuma. Es teicu donam Huanam, ka atceros tikai savas izjūtas, kad lidoju kopā ar viņām. Viņš vaicā­ja, vai es tām pievienojos gaisā vai uz zemes, taču es nevarēju atbil­dēt. Viņš uz mani gandrīz vai sadusmojās, pieprasīja, lai es par to padomāju, un teica:

— Ja tu precīzi neatcerēsies, tas viss nebūs ne plika graša vērts un paliks tikai neprātīgs sapnis.

Es visādi centos atcerēties, taču viss velti.

Sestdien, 1965. gada 3.aprīlī

Šodien es iedomājos par cita ainu savā "sapnī" par sudrabainajiem putniem. Es atcerējos, ka redzēju melnu masu ar miljardiem kniepadatu caurumiņu. Faktiski šī masa bija melns mazu caurumiņu pūlis. Nez kāpēc nolēmu, ka tā ir mīksta. Kamēr es uz to lūkojos, trīs putni lidoja man tieši virsū. Viens no viņiem iekliedzās, tad visi trīs jau bija līdzās uz zemes.

Es atstāstīju šo ainu donam Huanam. Viņš jautāja, no kurienes atlidoja putni. Atbildēju, ka droši vien nevarēšu to noteikt. Viņš kļu­va ļoti nepacietīgs un pārmeta man neelastīgu domāšanu. Teica, ka es ļoti labi varu atcerēties, ja vien pacentīšos, un ka es baidos atļau­ties nedaudz atslābināties. Tas tādēļ, ka es domāju gan kā cilvēks, gan kā vārna, bet tai laikā, kuru es gribu atcerēties, es nebiju ne cilvēks, ne vārna.

Viņš palūdza atcerēties, ko man teica vārna. Es centos par to padomāt, taču manas domas nodarbināja simtiem citu lietu. Man tā ari neizdevās koncentrēties.

Svētdien, 1965. gada 3.aprīlī

Šodien es nobraucu lielu attālumu. Vēl pirms nokļuvu pie dona Huana, palika pavisam tumšs. Es domāju par vārnām, un pēkšņi man prātā ienāca ļoti dīvaina "doma". Tā vairāk līdzinājās sajūtai vai iespaidam nevis domai. Putns, kuru es izdzirdēju pirmo, paziņoja, ka viņi lido no ziemeļiem uz dienvidiem, un, kad mēs atkal satiksi­mies, viņi atlidos pa šo pašu ceļu.

Es pateicu donam Huanam, kas man ienāca prātā, bet varbūt arī es to biju atcerējies. Viņš atbildēja:

—Neraizējies par to, vai esi to izdomājis vai atcerējies. Tādas domas der tikai cilvēkiem. Vārnām tās nepiedien, it īpaši tām, kuras tu redzēji, — viņas taču bija tava likteņa vēstneši. Tu jau esi vārna, un nekad to nespēsi izmainīt. Kopš šī brīža vārnas tev ar savu li­dojumu vēstīs par katru tava likteņa pavērsienu. Kādā virzienā jūs lidojāt?

— Es nezinu, don Huan.

—Ja vien padomāsi kā nākas, noteikti atcerēsies. Apsēdies uz grīdas un parādi stāvokli, kurā atradies, kad putni pie tevis atlidoja. Aizver acis un uzvelc līniju uz grīdas.

Es paklausīju un noteicu punktu.

— Pagaidām vēl neatver acis, — viņš turpināja. — Kādā vir­zienā attiecībā pret šo punktu jūs aizlidojāt?

Es izdarīju vēl vienu atzīmi uz grīdas. Pieņemot šos orientierus par atskaites punktiem, dons Huans iztulkoja dažādas lidojuma shē­mas, ar kuru palīdzību vārnas varētu paredzēt manu personīgo nā­kotni vai likteni. Viņš noteica viņu lidojuma asis četrās debess pusēs.

Es viņam pajautāju, vai vārnas vienmēr vadās pēc šīm asīm, lai paredzētu cilvēka likteni. Dons Huans teica, ka šī orientācija attie­cas tikai vienīgi uz mani pašu, un absolūti visam, ko vārnas darīja, satiekoties ar mani, bija ārkārtēja nozīme. Viņš pieprasīja, lai es atceros katru detaļu, jo vēstījums, kā ari pašu "vēstnešu" izskats ir ļoti individuāla lieta.