Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Bet kā tu zini, ka ceļam nav sirds?

— Pirms izvēlies ceļu, pajautā sev, vai tam ir sirds? Ja nav, tad tu to zināsi un varēsi izvēlēties citu ceļu.

— Bet kā es uzzināšu, vai šim ceļam ir vai nav sirds?

— To uzzina jebkurš. Nelaime tikai tā, ka neviens neuzdod jautājumu; un, kad beidzot saprot, ka izvēlējies ceļu bez sirds, šis ceļš jau gatavs viņu pazudināt. Šai punktā tikai daži spēj pārvarēt savas šaubas un atstāt šo ceļu.

— Ar ko lai sāk, don Huan? Kā pareizi jāuzdod sev šis jau­tājums?

— Vienkārši to uzdot.

— Bet vai ir kāda droša metode, lai neapmānītu sevi pašu un pieņemtu par "jā" to, kas īstenībā ir "nē"?

— Bet kāpēc gan tev melot pašam sev?

— Varbūt tāpēc, ka šai brīdī ceļš tev šķitīs līksms un patīkams. —Muļķības. Ceļš bez sirds nekad nemēdz būt līksms. Lai sāktu

to iet, smagi jāstrādā. Bet, lūk, ceļš ar sirdi ir viegls. Tev nevajag strādāt, lai to iemīlētu.

Dons Huans pēkšņi mainīja sarunas tematu un burtiski apstulbināja mani ar ideju, ka man patīk velna zāle. Biju spiests atzīt, ka, šķiet, tiešām dodu tai priekšroku. Viņš jautāja par manu attieksmi pret viņa padomdevēju — dūmiņu, un man nācās atzīt, ka jau tikai doma vien par to mani neprātīgi biedē.

Es taču tev teicu, ka, izvēloties ceļu, jābūt brīvam no bailēm un jebkādas ambīcijas. Dūmiņš tevi apžilbina ar bailēm, bet velna zāle ar ambīciju.

Es iebildu, ka ambīcija vajadzīga jau tāpēc vien, lai sāktu iet pa kādu ceļu, un ka viņa apgalvojumam par to, ka jābūt brīvam no ambīcijām, nav ne mazākās jēgas. Cilvēkam vajadzīga ambīcija, lai mācītos.

Vēlēšanās mācīties neizriet no ambīcijas,—viņš teica. — Gri­bēt zināt—tas ir mūsu liktenis; bet ar velna zāli tu tiecies pēc spēka, un tā ir ambīcija, jo tu netiecies zināt. Neļauj velna zālei tevi apžilbi­nāt. Tu jau esi iezīmēts. Viņa apbur vīriešus un sniedz tiem spēka izjūtu, it kā viņi spēj paveikt lietas, kuras nevar paveikt neviens pa­rasts cilvēks. Taču šeit jau ari ir tas slazds. Atceries: ceļš bez sirds pavērsīsies pret cilvēku un viņu iznīcinās. Lai nomirtu, nevajag daudz, meklēt nāvi nozīmē neko nemeklēt.

1964. gada decembrī mēs ar donu Huanu devāmies vākt au­gus, kas nepieciešami smēķējamā maisījuma pagatavošanai. Tas bi­ja ceturtais cikls. Dons Huans vienkārši kontrolēja manu darbību. Viņš man atgādināja, ka pirms jebkura auga noplūkšanas jāizvēlas pareizs laiks, jāpavēro un jākoncentrējas. Tiklīdz nepieciešamie au­gi bija savākti un sagatavoti glabāšanai, viņš sāka mani pierunāt vēl­reiz satikties ar sabiedroto.

Ceturtdien, 1964. gada 31. decembrī

— Tagad, kad tu esi jau mazliet labāk iepazinis velna zāli un dūmiņu, vari mēģināt atbildēt uz jautājumu, kurš no viņiem abiem tev labāk patīk, — dons Huans teica.

— Dūmiņš patiešām mani biedē, don Huan. Nezinu īsti kāpēc, taču nekādas labas jūtas pret to neizjūtu.

Tas tāpēc, ka tu mīli glaimus; un velna zāle tev glaimo, viņa ļauj tev izjust patīkamo. Turpretī dūmiņš ir viscēlākā vara. Viņam ir tīra sirds. Viņš neievilina vīriešus un nepadara tos par gūstekņiem, viņš ir brīvs gan no mīlestības, gan no naida. Viss, ko viņš prasa, tas ir spēks (*Šeit "strenght" — t.i. "parastais" spēks — atšķirībā no maģiska spēka — "power". (Red.)) . Velna zāle arī prasa spēku, taču cita veida — tuvāku tam spēkam, kas nepieciešams, lai būtu par nobriedušu vīrieti vai sievie­ti. Bet dūmiņam ir vajadzīgs sirds spēks. Tev tā nav! Tas piemīt tikai ļoti nedaudziem vīriešiem. Lūk, kāpēc es iesaku tev uzzināt par dū­miņu pēc iespējas vairāk. Viņš nostiprina sirdi. Viņš nelīdzinās velna zālei ar tās kaislībām, greizsirdību un vardarbību. Dūmiņš ir pastā­vīgs. Ar viņu nevajag uztraukties, ka tu kaut ko aizmirsīsi sagatavo­šanās procesā.

Trešdien, 1965. gada 27. janvārī

Otrdien, 19. janvārī, atkal pīpēju halucinogēno maisījumu. Es teicu donam Huanam, ka man dūmiņš nepatīk un es no tā baidos. Viņš atbildēja, ka man jāpamēģina vēlreiz, lai to pienācīgi novēr­tētu.

Mēs iegājām viņa istabā. Bija apmēram pulksten divi dienā. Viņš izņēma pīpi. Es atnesu ogles, tad mēs apsēdāmies ar seju viens pret otru.

Viņš teica, ka grasās sasildīt pīpi un to pamodināt, un, ja vien es būšu uzmanīgs, ieraudzīšu, kā tā sāks spīdēt. Viņš trīs vai četras reizes pielika pīpi pie lūpām un ievilka caur to gaisu. Maigi to paglau­dīja. Pēkšņi viņš man viegli pamāja, aicinot skatīt pīpes pamošanos. Es skatījos, taču nespēju neko ieraudzīt.

Viņš pasniedza man pīpi. Es piepildīju pīpes galvu ar savu per­sonīgo maisījumu, bet tad paņēmu kvēlojošo oglīti ar knaiblēm, ku­ras speciāli biju pagatavojis šim gadījumam no koka knaģa.

Dons Huans palūkojās uz knaiblēm un sāka smieties. Uz mirkli aizkavējos, un oglīte piedega pie knaiblēm. Baidīdamies padauzīt ar knaiblēm pret pīpi, biju spiests uzspļaut oglītei, lai noņemtu to no knaiblēm.

Dons Huans novērsās un paslēpa seju plaukstās. Viņa ķerme­nis raustījās. Sākumā nodomāju, ka viņš raud, taču viņš locījās mē­mos smieklos.

Procedūra tika pārtraukta uz ilgu laiku; tad viņš pats ātri paņē­ma oglīti, ielika to pīpē un lika man pīpēt. Nācās krietni papūlēties, lai ievilktu gaisu cauri kompaktajam maisījumam. Ievelkot pirmo dūmu, sajutu, ka kopā ar dūmu esmu iesūcis arī smalko pulveri. Mana mute tūdaļ kļuva nejūtīga. Es redzēju kvēlojam pīpi, taču ab­solūti nejutu dūmus, kā parasti sajūt cigarešu dūmus. Taču es sajum, kā ieelpoju kaut ko, kas sākumā piepildīja plaušas, bet tad vēlās lejup, izplūstot pa visu ķermeni.

Saskaitīju divdesmit dūmu vilcienus, bet tad skaits zaudēja sa­vu nozīmi. Sāku svīst; dons Huans uz mani vērīgi paskatījās un teica, lai es nebaidos un daru visu precīzi tā, kā viņš saka. Es centos pa­teikt "labi", taču tā vietā izdvesu dziļu kaucošu skaņu, kas turpināja skanēt vēl arī pēc tam, kad aizvēru muti. Šī skaņa burtiski apstulbi­nāja donu Huanu un izsauca viņam smieklu lēkmi. Es gribēju pamāt "jā", taču nevarēju vispār pakustēties.

Dons Huans saudzīgi izņēma pīpi no manām rokām. Viņš lika man nogulties uz grīdas, taču neaizmigt. Es gaidīju, ka viņš palīdzēs man nogulties, taču viņš to nedarīja. Viņš vienkārši nenovērsa no manis savu skatienu. Pēkšņi ieraudzīju, ka istaba pagriezās, un es jau skatīju donu Huanu no guļus stāvokļa. Kopš šī brīža visas re­dzes ainas kļuva dīvaini izplūdušas, kā sapnī. Neskaidri atceros, ka dons Huans daudz runāja, kamēr atrados nekustīgā stāvoklī.

Šajā stāvoklī nebija nedz baiļu, nedz arī kaut kā cita, kas būtu nepatīkams, un es nemaz nejutos slims, pamozdamies nākamajā die­nā. Vienīgi neparasti šķita tas, ka tūlīt pēc pamošanās nespēju kādu laiku skaidri domāt. Tad pamazām, 4—5 stundu laikā, es atkal kļu­vu pats par sevi.

Trešdien, 1965. gada 20.janvārī

Dons Huans nesāka runāt par maniem iespaidiem un nelūdza par tiem pastāstīt, tikai piebilda, ka es pārāk ātri aizmigu.

— Vienīgais veids, kā neaizmigt, ir kļūt par putnu vai zaķi, vai kaut ko tamlīdzīgu, — viņš teica.

— Kā tu to dari, don Huan?

— Tieši to jau es tev arī mācu. Vai atceries, ko es tev vakar teicu, kad tu biji bez ķermeņa?

Nevaru skaidri atcerēties.

— Es esmu vārna. Es tevi mācu, kā kļūt par vārnu. Kad tu to iemācīsies, varēsi palikt nomodā un brīvi pārvietoties. Citādi vien­mēr būsi pielīmēts pie zemes—tur, kur nokritīsi.