Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Tieši man priekšā kāds puisis nesa papīru ķīpu. Es gandrīz vi­ņam pieskāros. Redzēju pulsējošo vēnu uz viņa kakla un dzirdēju viņa straujos sirdspukstus. Tā biju iegrimis neparastās ainas aplū­košanā, ka nepievērsu uzmanību savu domu kvalitātei. Tad izdzirdu balsi, kas aprakstīja visu ainu, runājam man tieši ausī,—un sapratu, ka šī "balss" ir sveša manā prātā.

Nu jau tagad pilnībā aizrāvos ar klausīšanos, un mani vairs nein­teresēja redzamā aina. "Balss" skanēja pie manas labās auss, tieši virs pleca. Šī balss tad arī bija tā, kas radīja redzamo ainu, to ap­rakstot. Balss klausīja manai gribai, sapratu, ka jebkurā brīdī varu to apturēt un sīkāk iedziļināties visā man teiktajā. Es "dzirdredzēju" jaunā cilvēka rīcības secību. Balss turpināja to aprakstīt vissīkāka­jās detaļās, kuras pašas par sevi absolūti nebija nozīmīgas. Šī balss bija pārdabiska parādība. Trīsreiz centos pagriezties, lai paskatītos, kas tur runā. Centos pagriezt galvu pa labi, strauji apgriezos atpa­kaļ, lai redzētu, vai tur kāds ir, taču katrreiz redzes aina izplūda. Iedomājos, ka nevaru pagriezties tāpēc, ka šī doma nav no ierastās ikdienas realitātes. Un tā jau bija mana personīgā doma.

Tagad pilnībā koncentrējos vienīgi uz dzirdamo balsi. Tā, šķiet, nāca no mana pleca. Tā bija absolūti skaidra, lai gan smalka balstiņa. Taču ne bērna balss vai falsets, bet miniatūra vīrieša balss. Un tā nebi­ja mana balss. Šķiet, tā runāja angliski. Tiklīdz centos apzināti uztvert šo balsi, tā kļuva klusāka vai neskaidra, bet skatāmā aina apmiglojās.

Neviļus radās kāds salīdzinājums. Balss līdzinājās tai redzes for­mai, kuru rada putekļi uz uzacīm vai asinsvadi uz acs apvalka, tai tārpveidīgajai formai, kuru var redzēt, neskatoties uz to taisni. Taču tai brīdī, kad pacentīsies uz to paraudzīties, tā kopā ar acs ābola kustību aizslīd no redzeslauka.

Pilnīgi zaudēju interesi par notiekošo. Turpināju klausīties, bet balss kļuva arvien sarežģītāka. Tas, ko uzskatīju par balsi, vairāk līdzinājās kaut kam, kas čukst man pie auss domas. Precīzāk izsa­koties, kaut kas domāja manā vietā. Domas bija ārpus manis. Es par to biju pilnīgi pārliecināts, jo varēju vienlaicīgi fiksēt gan savas, gan tā cita domas.

Pēc kāda laika balss radītajām ainām, kurās darbojās jaunais cilvēks, vairs nebija nekā kopēja ar manu sākotnējo jautājumu par pazaudētajām lietām. Viņš izpildīja kaut kādas ļoti sarežģītas darbī­bas. Šīs darbības atkal piesaistīja manu uzmanību, un es jau nepie­vērsu nekādu uzmanību balsij. Sāku zaudēt pacietību, gribēju ap­stāties un nodomāju: "Kā man to visu izbeigt?" Balss pačukstēja ausī, ka jāatgriežas kanjonā. Pajautāju, kā to izdarīt, un balss atbil­dēja, ka jādomā par savu augu.

Iedomājos par savu augu. Parasti es sēdēju tā priekšā. To biju darījis neskaitāmas reizes, tāpēc bez jebkādām pūlēm spēju to arī vizualizēt. Uzskatīju, ka tas, ko tagad redzu, atkal ir tikai kārtējā halucinācija, taču balss teica, ka esmu "atgriezies"! Saspringti ieklau­sījos ! Tikai klusums. Velnābola augs manā priekšā šķita tikpat reāls, kā viss tas, ko tikko kā biju redzējis, taču es spēju tam pieskarties un varēju ap to kustēties.

Es piecēlos un gāju uz automašīnu. Biju izsmēlis visus savus spēkus. Apsēdos un aizvēru acis. Nāca vēmiens, griezās galva, au­sīs zvanīja.

Pēkšņi kaut kas noslīdēja man uz krūtīm. Tā bija ķirzaka. Tūdaļ arī atcerējos dona Huana paskaidrojumu, ka viņu jāpalaiž vaļā. At­griezos pie sava auga un atstāju ķirzaku. Negribējās pat skatīties, vai viņa bija dzīva vai beigta. Es sasitu māla podu ar pastu un ar kāju sastūmu tam virsū zemi, tad ieraušos automašīnā un aizmigu.

Ceturtdien, 1964. gada 24. decembrī

Šodien atstāstīju donam Huanam visus savus piedzīvojumus. Kā parasti viņš mani rūpīgi uzklausīja, bet tad teica:

— Šo to tev nevajadzēja darīt.

—Zinu. Tā bija ļoti muļķīga kļūda. Nejaušība.

— Kad tev ir darīšana ar velna zāli, nemēdz būt nekādu nejau­šību. Es tev jau teicu, ka viņa tevi vienmēr pārbaudīs. Vai nu tu esi ļoti stiprs, vai arī patiešām patīc velna zālei. Pieres centrs — tas ir tikai lieliem bruho, kuri zina, kā jārīkojas ar spēku.

— Bet kas notiek, ja cilvēks ieziež sev ar pastu pieri?

— Ja šis cilvēks nav labs bruho, viņš gluži vienkārši nekad ne­atgriežas no ceļojuma.

— Vai tu pats esi kādreiz ieziedis sev ar pastu pieri, don Huan?

— Nekad. Mans benefaktors man stāstīja, ka tikai ļoti nedau­dzi atgriežas no šāda ceļojuma. Cilvēks varbūt prom mēnešiem ilgi, un citiem par viņu visu šo laiku jārūpējas. Benefaktors teica, ka ķirzakas var paņemt cilvēku kaut uz pasaules malu un pēc viņa lūgu­ma parādīt tam visapslēptākās lietas.

— Vai tu pazīsti kādu, kas veicis šādu ceļojumu?

— Jā. Mans benefaktors. Viņš nekad man nestāstīja, kā no turienes atgriezies.

— Vai tad ir tik grūti atgriezties, don Huan?

— Jā, grūti. Lūk, kāpēc mani reizēm pārsteidz tava rīcība. Tu rīkojies absolūti nekonsekventi, lai gan mums visi soļi jāsper pakā­peniski un stingrā secībā, jo tikai tā cilvēks iegūst spēku. Bez tiem mēs esam nekas.

Mēs klusējām vairākas stundas. Viņš, šķiet, bija iegrimis dziļās pārdomās.

Sestdien, 1964. gada 26. decembrī

Dons Huans pajautāja, vai man nācās meklēt ķirzakas. Atbil­dēju, ka meklēju, taču nevarēju atrast. Uz manu jautājumu, kas bū­tu noticis, ja viena no ķirzakām nomirtu manās rokās, viņš atbildēja, ka ķirzakas bojāeja jebkurā gadījumā ir ļoti liela nelaime. Ja nomirst ķirzaka ar aizsūtu muti, turklāt jebkurā laikā, tad vairs nav nekādas jēgas turpināt buršanu. Tas nozīmē, ka ķirzakas sarāvušas ar mani draudzību un man nāksies uz ilgu laiku pārtraukt tālākās mācības par velna zāli.

— Uz cik ilgu laiku, don Huan? — es jautāju.

— Divus gadus vai vairāk.

— Bet kas notiktu, ja nomirtu ari otra ķirzaka?

—Ja nomirtu otra ķirzaka, tu patiešām nokļūtu lielās briesmās. Tu paliktu viens, bez gida. Ja viņa nomirtu līdz buršanas sākumam, tu varētu to vēl pārtraukt. Šajā gadījumā tev arī vajadzētu atteikties no velna zāles. Ja ķirzaka tev nomirtu uz pleca pēc buršanas sāku­ma, tev nāktos to turpināt, bet tas jau patiešām būtu neprāts.

— Kāpēc tas būtu neprāts?

— Tāpēc, ka tādos apstākļos viss ir bezjēdzīgs. Tu esi viens, bez gida, un tu redzi patiesi šausminošas bezjēdzīgas lietas.

— Kas tās par "bezjēdzīgām lietām"?

— Tas, ko mēs redzam paši. Tas, ko mēs redzam, kad trūkst virziena. Tas nozīmē, ka velna zāle cenšas tikt no tevis vaļā, atgrūž tevi.

— Vai tu zini kādu, kas to piedzīvojis.

— Jā, es pats. Bez ķirzaku gudrības es zaudēju prātu.

— Ko tu redzēji don Huan?

— Veselu kaudzi visādu nieku. Ko gan citu es vēl varēju ierau­dzīt bez virziena?

Pirmdien, 1964. gada 28. decembrī

— Don Huan, tu teici, ka velna zāle pārbauda cilvēkus. Ko tu ar to gribēji teikt?

— Velna zāle ir līdzīga sievietei, un gluži tāpat kā sieviete viņa ievilina vīriešus. Viņa izliek tiem slazdus katrā ceļa līkumā. Viņa tevi noķēra, kad lika ierīvēt pieri ar pastu. Viņa to mēģinās atkal, un tu droši vien iekritīsi. Pielūko, esi uzmanīgs! Neaizraujies arto pārāk kaislīgi; velna zāle ir tikai viens no ceļiem uz cilvēka zināšanu noslē­pumiem. Ir ari citi ceļi. Galvenais tās slazds — likt tev noticēt, ka viņas ceļš ir vienīgais. Atceries: ir muļķīgi veltīt visu dzīvi vienam vienīgam ceļam, it īpaši, ja vēl šim ceļam nav sirds.